Nevis sašust, bet iet un darīt!

Madonietis Gatis Gailītis videi draudzīgi dzīvo gadiem ilgi. Viņš uzskata – sargāt un kopt dabu, kurā dzīvojam, ir pašsaprotami un rūpēties par to ir ikviena Latvijas iedzīvotāja primārais uzdevums. Kopā ar meitu un viņas draugiem Gatis vairākkārt ir iesaistījies vides sakopšanā, ar savu iniciatīvu padarot tīrāku apkārtni sev un citiem.

“Viss sākas audzināšanā, zaļo dzīvesveidu neesmu kultivējis, iedvesmojoties no rakstiem žurnālos vai sižetiem televīzijā. Zaļā domāšana man ir asinīs – ja cilvēks ir normāli audzināts, tad draudzīga attieksme pret dabu un klimatu ir šī cilvēka darbs un pienākums. Ja tiek piekopts dzīvesveids, kura dēļ rodas sakārtota un sakopta vide, tad cilvēks ir pilnvērtīgs valsts pilsonis. Dzīvot sakoptā vidē un rūpēties par tās uzturēšanu – tas ir mūsu katra pamatuzdevums. Ikvienam jāaizdomājas, kas notiek viņa sētā, pagalmā, pagastā un valstī. Uzskatu, ka liela nozīme ir arī vecāku audzināšanai. Esmu padomju laika bērns, un tolaik izglītības sistēma bija citāda. Dienēju arī armijā, kas noteikti deva pienesumu. Manuprāt, armija mūsdienu jauniešiem arī nāks tikai par labu. Tur vispirms māca disciplīnu, kārtību un tīrību, un ar to arī viss sākas,” norāda G. Gailītis.

Viņš strādā Ļaudonā un pievērš uzmanību tam, kādā stāvoklī uzturēta apkārtēja vide. Daudzviet situācija esot diezgan traģiska, un apkārtējo iedzīvotāju rīcība Gati ir pat šokējusi. Piemēram, pavasarī pēc kapu sakopšanas cilvēki esot nogrābuši no kopiņām veco smilti, sabēruši maisā un to izmetuši mežā. No piesārņojuma cieš arī ūdenstilpes.

“Vasarā ierosināju meitai un viņas draugiem sakopt upīti, kas tek Madonā iepretim kultūras namam. Tur bija pamatīgs bardaks. Bērni ar prieku piekrita, upīti sakopām. Pēc tam bija tāds gandarījums! Tas pats stāsts par Karjera ezeru – daudzi no mums taču dodas turp peldēties. Makšķernieki, peldētāji un tusētāji atstāj tur visu ko, sākot no alus bundžām un beidzot ar drēbēm, dvieļiem, cauriem peldriņķiem. Nav apkārt tik daudz atkritumu urnu, kurās samest šos atkritumus.

Pirms diviem gadiem atminos, kā ar meitām sakopām Karjera ezera apkārtni – paņēmām lielos atkritumu maisus un apgājām visapkārt ezeram. Daži cilvēki bija skeptiski, sak, ārprāts, bērniņiem liek tādu darbu darīt. Vai tad tiešām tas esot bērniem jādara? Es zinu, ka mani bērni un arī viņu draugs, kurš palīdzēja, labprāt to gribēja un viņiem tas visu mūžu paliks atmiņā. Pietiek ar vienu reizi, un vairāk nekas tāds nebūs jāmāca – bērni atcerēsies to cauri visai dzīvei.

G. Gailītis arī ikdienā cenšas rūpīgi šķirot atkritumus, atsevišķi liekot plastmasu, papīru, stiklu. Par kompostēšanu gan viņam ir dalītas domas, jo ir nācies redzēt, kādu šķirošanas praksi piekopj ārvalstu iedzīvotāji. Gatis uzskata – ja ikdienā cilvēkiem ir maz bioloģisko atkritumu, un vēl nākas mērot zināmu gabalu līdz vietai, kur tos nodot, loģiski, ka šie atkritumi nonāks sadzīves atkritumu konteinerā. Viss esot atkarīgs no tā, ar kādām metodēm tauta tiek pieradināta pie videi draudzīga dzīvesveida.