Vingro ārā visu gadu

Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības (LKLSSB) Cēsu nodaļas valdes priekšsēdētājs Māris Jākobsons atzīst, ka vairāk aktivitāšu ārā biedrība plāno pavasaros un rudeņos, tomēr ir entuziasti, kuri visa gada garumā vingro Cēsu pilsētas stadionā neatkarīgi no laikapstākļiem: “Pats esmu pārsteigts par biedru apņēmību un redzu, cik lielu prieku tas vingrotājiem sagādā.”

Nodaļas valdes locekle Rita Šmagre-Žīgure atklāj, ka aizraušanās darboties ārā neatkarīgi no laikapstākļiem sākās kovida pandēmijas laikā, kad telpās pasākumus rīkot nedrīkstēja. Vingrošanas treneri aicināja darboties ārā, un tā vien­alga, vai spīd saule, vai līst lietus, vai ir sals, vai snieg un puteņo, visi vingroja. “Galu galā mums ļoti iepatikās un secinājām, ka vēlamies turpināt tā darboties. Tagad viena nodarbība piektdienās ir telpās un otra otrdienās – ārā. Vingrošana ārā dod pilnīgi citu pozitīvu lādiņu. Protams, ziemā ārā nevaram nogulties uz zemes, lai veiktu vingrinājumus, to darām nodarbībā zālē.”
Nodarbības ārā vada sporta skolotāja Unda Eislere, savukārt ziemas sezonā telpās un siltā laikā āra vingrošana notiek fizioterapeita Normunda Bucenieka vadībā. Aicināt Normundu rosināja biedrības Cēsu nodaļa, piesaistot pulciņā arī citus seniorus. Savukārt ar Undu sadarbība sākās, pateicoties Cēsu Invalīdu biedrībai un Indulim Balodim, kurš viņu bija aicinājis vadīt vingrošanu, un LKLSSB biedri viņiem pievienojās.

Unda Eislere pastāsta, ka, lai arī nodarbības notiek ārā, vingrojumi ir izraudzīti tādi, lai izkustinātu visu ķermeni, pievēršot uzmanību arī locītavām, mugurai, rokām, kājām. Kaut šogad ziema ir krietni bargāka nekā pērn, vingrotāju rindas palielinās. Ja pagājušā gadā regulāri vingroja ap desmit cilvēku, šogad nākt uz katru nodarbību sevi motivē jau ap divdesmit. Rita Šmagre-Žīgure teic, ka tad, ja vingrošanu ārā sāk vasarā un turpina rudenī, ziemā organisms ir pieradis darboties āra apstākļos: “Dzīvojam līdzi norisēm dabā. Un vingrošanai ārā ir kāda īpaša maģija. Turklāt gribas jau apliecināt arī pašam sev, ka vari to jebkuros laika apstākļos. Protams, ir brīži, kad, paskatoties pa logu, gribas pasēdēt mājās, bet, ja to pārvar, vingrojot jūties možs, gandarījums ir uz simts procentiem, turklāt tas ir labs rūdījums organismam un iespēja satikt citus entuziastus. Mēs cits citu pozitīvi iespaidojam. Turklāt, ja atminas bērnību, kad neatkarīgi no tā, kādi bija laikapstākļi, bijām ārā, saprotam, ka cilvēkam ir dabiski būt ārā, tas dod prieku un mundrumu.”

Vecākā vingrošanas dalībniece ir 88 gadus vecā cēsniece Inta Pētersone, kura ar humoru iesmej, ka čabinās pārējiem līdzi. Agrāk pati esot sportojusi, tad labākajos gados rādījusi, kā jāsporto, bet tagad sev ir jāatgādina, ka ir jāvingro: “Mājās, protams, slinkums, bet te zinu, ka viss notiek, būs labi, nāku un darbojos. Dzīvoju Lauciņu pusē, kamēr ar savu štoku atnāku, esmu kārtīgi iesildījusies.” Viņa atzīst, ka nāk veselības dēļ, jo apzinās, ka tas ir vajadzīgs: “Kustības ir vajadzīgas, jo kustība ir dzīvība. Nedrīkst tikai gulšņāt, ir jādara, cik vien var.” Arī aukstums seniori nemaz nebiedē, viņa atgādina, ka kustoties nemaz nav auksti un ir labi vienā ritmā ar pārējiem darboties. “Ir pierasts darboties ārā, tas pat ir patīkami. Ja atnāk līdz vingrošanai, tad arī noskaņojums un oma ir,” teic I. Pētersone.