Pavadi laiku dabā un mājās nes lomu

Zemledus makšķerēšanas sezona beigusies. Tagad laiks, kad var palepoties ar lomiem, atklāt, kāda cope kurā ezerā bijusi. Dzērbenieši, Tautas nama vadītājas Dainas Šmites rosināti, sanāca kopā, lai padalītos zemledus makšķerēšanas noslēpumos.

“Bērnībā, kad sēdēju uz ezera, domāju, kaut tik zivs nepieķertos, jo sala rokas. Tagad mazdēlam ļoti patīk makšķerēt, kopā ejam uz ezeru, bet neko daudz viņam iemācīt nevaru,” pastāstīja Rūdolfs Lapsa. Viņam piekrīt Sergejs Voicišs un uzsver, ka makšķerēšana jaunajai paaudzei audzina pacietību un spītību. “Visu mūžu makšķerēju, bet nevar salīdzināt, kā to darījām bērnībā un kādas tagad iespējas. Bet ne jau ar dārgu aprīkojumu vien var tikt pie loma, jāzina arī zivju uzvedība, jāpazīst ezers. Veikalā, pērkot kārtējo vizuli, nopērc cerību, pārējais atkarīgs no paša,” vērtēja Sergejs.

Aldis Lorencis ir pieredzējis makšķernieks un labprāt dalās pieredzē. Viņš labi zina Dzērbenes ezerus, kad uz kuru doties, kaut citi saka, ka nav vērts. “Ziemā var izstaigāt visu ezeru, pamēģināt izurbt āliņģi, kur dziļš un sekls. Tā ir gara pastaiga. Bieži vien, urbjot āliņģus, arī smagi jāpastrādā. Bebri papostījuši krastus, vasarā daudzviet grūti tikt klāt. Vasarā var braukt ar laivu, bet tad ir troksnis,” saka Aldis. Jānis Gobiņš piebilst, ka laivā nosēdēt grūti, pāris stundu, un jau gribas doties krastā.

Sergejs pastāsta, ka šoziem brīvdienās ģimene regulāri braukusi slēpot uz Juveri un lasīt zivis. “Ir tādi, kuri mazās zivtiņas izmet sniegā. Salasījām pilnu pannu ar skaistiem asarīšiem,” atklāja dzērbenietis, bet Aldis uzsvēra, ka ar slēpēm doties makšķerēt ir gan drošāk, gan ērtāk, īpaši jau, kad pirmais un pēdējais ledus.

Saka, ja bērnībā iepatīkas makšķerēt, tad tas patiks visu mūžu. “Patīk jau pati makšķerēšana, bet tā arī tieku ārā no mājas, atpūšos no ģimenes,” smaidot bilst Sergejs. Jānis uzsver, ka makšķerēšana ir būšana dabā. “Vasarā, kad no rīta trijos četros esi pie ezera, dzirdi tādu putnu koncertu, kādu nekur citur nedzirdēsi,” saka Jānis, bet Sergejs piebilst: “Savu reizi vakaros ar sievu aizejam līdz ezeram vēlu vakarā. Kad putni apklust, tad sāk lidot slokas. Tas ir brīnumaini.”     

Sarunas gaitā Aldis ver vaļā savu makšķernieka ekipējumu, redzot daudzos mānekļus, makšķeres, auklas, āķus, ūdas, spoles un citas noderīgas lietas, Jānis vien nosaka, ka tur arī makšķernieka pensija paliek.

“Kādreiz paši gatavojām, tagad veikalos visu var nopirkt. Gribas jau allaž izmēģināt ko jaunu, bet ir jāzina, kur un kam kas der. Katrā ezerā piemērotāks kas cits,” atgādina Aldis. Tad visi ar interesi mēģina sasiet Alda rādītos mezglus. Viņš uzsver, ka trīs ir jāzina katram. “Nav jau pirksti vairs tik veikli, vajag vairāk laika, lai aukstumā sasietu mezglu. Kaut ko jaunu mēģināt sarežģīti, pieturos pie tā, ko protu,” vērtē Jānis.

Tiek pārspriests, kad kādus mānekļus izmantot, vai to krāsa zivīm svarīga, kādi āķi labāki. “Katram ir sava pieredze, un tā ir pareizākā viņam,” pārliecināts Aldis, piebilstot, ka, piemēram, Šķesteru ezeru sauc par tukšu, tur zivju nav, bet kāds noķēris četru kilogramu līdaku, arī pats nav nācis mājās bez loma.

Tautas nama vadītāja D. Šmite atgādina, ka Dzērbenes pagastā ir 30 ezeri un atpūta pie ezera daudziem ir vaļasprieks. Viņa atceras, ka bērnībā ar tēti gāja makšķerēt un vienmēr loms bija lielāks nekā tētim, par ko viņš piktojās. “Pagājušajā ziemā Aldis iemācīja siet āķus, aizgāju uz ezeru.    Tur miers un klusums. Kustini makšķeri un atbrīvojies no domām. Man pieķērās tāda zivs, kuru nevarēja dabūt ārā no āliņģa,” pastāsta Daina, bet vīri steidz dot padomus, kā lomu nepalaist. “Man patīk makšķerēt, bet daudz jāapgūst,” teic dzērbeniete. Aldis piebilst, ka makšķerēt var sākt jebkuros gados: “Var pats mācīties, padomu internetā daudz. Ērtāk laikam tomēr, ka kāds parāda,” atzīst Aldis. Daina vērtē, ka arī vasarā dažādām paaudzēm rīkos tikšanās, lai dalītos makšķerēšanas noslēpumos: “Katrs paša iegūts loms ir arī atspaids ģimenes galdam,” atgādina dzērbeniete.