Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Mūsu bagātība un iedvesma ir ģimene

Iveta Rozentāle
16:29
22.08.2025
637
Dimanta Kazas Zupas Gimene

Sirsnīgi un cieņpilni. 60 gadus Zupu ģimene nodzīvojusi kā vienu mirkli, ar cieņu un mīlestību vienam pret otru. FOTO: Iveta Rozentāle

Augustā “Iedvesmai nav vecuma” stāstām par Austru un Jāni Zupām. Viņi šovasar atzīmējuši Dimanta kāzas, 60 gadus, kopš ir kopā. Jāni sportisti, vecākās un vidējās paaudzes sporta draugi un daudzi cēsnieki pazīst kā biatlona treneri, viņš arī trenējis Latvijas izlasi. Austra līdztekus algotajam darbam gādājusi par māju un audzinājusi meitu, kas Cēsīs izveidojusi savu ārsta praksi un jau pārdesmit gadu rūpējas par novadnieču veselību.

“Iedvesmai nav vecuma” ir reģionālo laikraksti “Druva”, “Rīgas Apriņķa Avīze”, “Saldus Zeme”, “Stars”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas” un nacionālie preses izdevumi “Laimīgā Programma” un “Patiesā Dzīve” pielikums, kurā stāstām par iedvesmojošiem cilvēkiem, kas, iegājuši senioru vecumā, saglabā radošu garu, vēlmi darboties un uz to rosina arī citus. Viņi lauž stereotipus, kādus nereti redzam sabiedrībā, un ar savu aizrautību, uzņēmību un dzīves sparu apliecina daudz dzirdēto, bet ne vienmēr izprasto teicienu – katrā vecumā savs skaistums.


Mūsu bagātība un iedvesma ir ģimene

Austras un Jāņa Zupu Dimanta kāzu stāsts par mīlestību, pacietību un ģimeni, kas allaž bijusi pirmajā vietā.

Satikšanās ar Zupu ģimeni ir sirsnīga un saskaņas piepildīta. Sarunā smiekli mijas ar atmiņām, un ir viegli saprast, kāpēc Austra un Jānis arvien iedvesmo ikvienu, kas viņus sastop. Šovasar cienījamais cēsnieku pāris nosvinēja Dimanta kāzas. Tāpat kā pirms 60 gadiem, kad reģistrēja viņu laulību, arī šoreiz diena bija tveicīgi saulaina. Pateicoties meitas Ingunas sagādātajam pārsteigumam, krāšņo svinību vidū izskanēja arī viņu kāzu pirmais valsis, jo toreiz, senajā dienā, muzikanti pēdējā brīdī bija atteikuši, un valsis palika nenodejots. Turklāt Dimanta kāzās no daudzajiem ciemiņiem četri viesi bija svinējuši viņu kāzās pirms 60 gadiem.

Jāņa veselība pēdējos trīs gadus nav tāda, kā varētu vēlēties, bet visa ģimene rūpējas, lai Austra un Jānis justos labi un aprūpēti. Viņu ģimenē pats galvenais ir mīlestība, cieņa, sapratne un rūpes citam par citu. “Mūsu laulības dzīvē esam ieguvuši lielu bagātību- mūsu sirsnīgo, lielo ģimeni, kas mums vienmēr bijusi pirmajā vietā,” uzsver abi.

Iepazinās ballē

Austras un Jāņa ceļi pirmoreiz krustojās Cēsu kultūras nama ballē. “Mēs, četras zeltenītes, aizgājām uz balli, viņš mani uzlūdza uz deju, sākām runāt, un tad jau pēc pasākuma viņš mūs pavadīja līdz mājām,” atceras jubilāre un piebilst, “norunājām arī, ka Jānis mums iemācīs slēpot. Ne­viena nemācējām, klupdamas, krizdamas mācījāmies.”

Austras sirdi jaunais sportists iekaroja arī ar savu neparasto randiņa izvēli – aizvest galvaspilsētā nevis uz kafejnīcu, bet gan uz baletu “Gulbju ezers”. “Biju pārsteigta, bet ļoti iepriecināta, jo teātri man patīk kopš jaunības,” viņa saka. Vēl spilgtā atmiņā brīdis, kad Jānis, braucot no Sverdlovskas, vedis mīļotajai smaržas, kas tolaik bija deficīts, bet pudelīte pa ceļam somā saplīsusi: “Viņš bija nelaimīgs, bet es, jauna meitene, smaidot sacīju, lai neuztraucas, soma tāpat smaržo pēc jaukās dāvanas.”

Ģimeni izveidoja ātri. Janvārī iepazinās, jau jūnijā svinēja kāzas. “Tā kā tas notika tik ātri, paši apbrīnojam, kā esam tik ilgi kopā nodzīvojuši,” smaidot piebilst Austra. “Kolēģi gan vienmēr smejas, ka jāskaita tik tie gadi, cik opis bija mājās, jo bija mēneši, kurus pavadīja sporta nometnēs. Taču, ja bija iespēja, arī mēs ar meitu braucām līdzi. Un Jānis vienmēr ir bijis ļoti rūpīgs un gādīgs, tāpat nekad nav runājis sliktu par kādu.” “Vienmēr viens otru atbalstījām un arvien atbalstām,” secina laulātie.

Zupa Kaazas 0001
Kāzu dienā. Austra un Jānis kāzu dienā pirms 60 gadiem.
FOTO: no albuma

Laulība kā viena diena

Jānis ir biatlona aizsācējs Cēsīs, vēlāk bija valsts izlases treneris, kura audzēkņi guvuši panākumus pasaules līmenī. Viņš arī ilggadējs Priekuļu tehnikuma sporta pasniedzējs – stingrs, bet cienījams, vienmēr mācējis ar audzēkņiem atrast kopīgu valodu. Biežie izbraukumi uz sacensībām, sporta nometnēm nozīmēja, ka mājas dzīve lielākoties bija Austras rokās. Viņas pašas darbs un saimnieciskums, kā arī tuvu draugu atbalsts palīdzēja uzturēt ģimenes ritmu. Ar ģimenes draugiem sirsnīgas attiecības bijušas visas dzīves garumā. Jānis kā treneris bijis tik iecienīts, ka daudzi audzēkņi savās laulībās viņu un Austru vēlējās redzēt par vedējiem. Abi savā dzīvē bijuši vedēji 14 pāriem, kas visi ģimenei ir ļoti tuvi.

Austra gan atzīst- šie 60 gadi paskrējuši nemanāmi ātri, gluži kā viena diena: “Laiks aizskrējis vēja spārniem, tāds ritms mūsu dzīvei bijis. Mēs vienmēr esam bijuši cilvēkos, mums apkārt bijuši labi cilvēki, draugi, kas mums ir palīdzējuši un palīdz līdz šodienai, tāpat kā esam palīdzējuši viņiem. Vienmēr sazvanāmies, apjautājamies, kā iet. Draugi rīko dažādas tikšanās, neskatoties uz to, ka mums ir debešķīga ģimene, kas par mums rūpējas tikpat ļoti. Šovasar arī bijušie audzēkņi sarīkoja tikšanos. Tajās atceramies vecos laikus, izsmejamies. Opītis vienmēr ir tas, kurš zina kādu anekdoti, arī uzdzied.”

Pacietība, piedošana, cieņa

Abiem vissvarīgākā vienmēr bijusi ģimene. “Ļoti novērtēju, ka Jānis jau no pirmās dienas meitu un mani ļoti mīlējis, vienmēr rūpējies. Esmu gandarīta un pateicīga vīram par visiem šiem gadiem. Visādi ir gājis, jo dzīve jau nav kā viena taisna līnija, bet esam saglabājuši cieņu un sapratni viens pret otru,” aizdomājas Austra un atgādina, ka vienmēr jāatceras, ka pagale viena nedeg un ka arī pašā ir kāda vaina.

“Jā, reizēm esam nokaitinājuši viens otru tik ļoti, ka šķiet – varētu šķirties. Bet esam apdomājušies un nomierinājušies. Galvenais ir nepārsteigties. Man šķiet, dzīvē galvenais ir savstarpējā sapratne. Šos gadus esam dzīvojuši mierīgi, bez strīdiem.”

Zupu ģimenes bagātību sarakstā ir meita, trīs mazbērni – Sanita, Ilze un Jānis, četri mazmazbērni – Mārtiņš, Miks, Klāvs un Bruno. Mazbērniem Austra un Jānis ir oma un opis, bet mazmazbērniem – mazomīte un mazopītis. “Visi sirsnīgi, atsaucīgi, laipni un gatavi palīdzēt jebkurā brīdī. Par visiem varu teikt tikai to labāko. Mazmeitas no rīta piezvana, prasa, kā gulējām, vai viss kārtībā. Visi vienmēr par mums apjautājas, paprasa, vai nevajag ko palīdzēt, svinam kopā jubilejas, meita labprāt ved ceļojumos,” sirsnīgi pastāsta Austra un uzsver, ka ģimenes sirsnīgais atbalsts izkrāso ikdienu priekpilnu un interesantu. Vēl piektdienās Austrai un Jānim ir tradīcija aizbraukt Cēsīs līdz lielveikalam “Solo” un pēc tam pasēdēt vecpilsētā “Kārum­lādē”.

Diena, kad dzīve sagriezās kājām gaisā

Ilgus gadus Austra un Jānis dzīvoja Cēsīs, Maija ielā. Taču pirms trim gadiem viss strauji mainījās – Jānim pēkšņi kļuva slikti, un desmit minūšu laikā dzīve apmetās otrādi. Divi mēneši slimnīcā, daudz rūpju un baiļu. “Tikai pateicoties meitai, viņš šodien ir ar mums!” arvien satraukti atceroties aizvadīto laiku, teic Austra un bilst, “esmu par visu ļoti pateicīga meitai, tāpat znotam.” Kad Jānis iznāca no slimnīcas, meita vecākus paņēma dzīvot pie sevis, rūpējas par viņiem ikdienā.

Dzīve gan nav apstājusies. “Jau varam iziet nelielās pastaigās, pasēžam dārzā, palasām avīzes. Mums pasūtīta Druviņa un “Latvijas Avīze”, vienu avīzi lasu es, otru- opis. Parasti opis Druviņu izlasa no sākuma līdz beigām, tad pārrunājam izlasīto. Viņam ļoti interesē sporta ziņas, labprāt lasa par savu audzēkņu sasniegumiem, tāpat uzzina jaunumus. Dienās, kad iznāk Druviņa, man ir jāvaktē, kad to atnes, lai uzreiz varu iedot opim. Es labprāt lasu grāmatas, opītim ir grūtāk, viņš lasa žurnālus, intervijas ar interesantiem cilvēkiem,” pastāsta Jāņa dzīvesbiedre. Abi televīzijā skatās arī ceļojumu filmas, sporta ziņas, teātra izrādes. “Un, kad atbrauc mazbērni un mazmazbērni, mums ir savas sarunas. Jaunatne neļauj sēdēt četrās sienās. Mazmeita labprāt opi aizved uz šautuvi Priekuļu biatlona trasē, ko viņš pats cēlis, tur viņam viss ir mīļš un tuvs. Tāpat ģimene vienmēr mums pastāsta, kas notiek pilsētā, kādi pasākumi, aizved uz jubilejām. Tieši ģimene ir tā, kas mums palīdz uzturēt možu prātu un veselību,” vērtē Austras kundze un piebilst, “ģimene neļauj skumt, rūpējas. Ja nebūtu ģimenes, tad būtu citādi.”

Mīlestība un sapratne

Zupu ģimenē ir savstarpēja sapratne, vienam otra pieņemšana, nekritizēšana un humors. “Katrs esam tāds, kāds esam. Nestrīdamies un neapvainojam cits citu. Vakari paiet interesantās sarunās un jokos,” pastāsta Austra.

Noslēgumā pāris atzīst – jaunībā attiecībās galvenā ir mīlestība, kas ar gadiem pārtop cieņā un uzticībā: “Bet bez mīlestības nevar, tā paliek, jo bez tās nav iespējams piedot. Un, kad piedzimst bērns, liela mīlestības daļa aiziet viņam, bet savstarpējā sirsnība, cieņa, sapratne un pacietība paliek. Mēs vienmēr esam rūpējušies un atbalstījuši viens otru, un tagad mūsu mīļā meita, mazbērni un mazmazbērni dara to pašu.”

Piektdien003.qxd

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Virsnieka gods nav tikai vārdi

19:20
14.11.2025
94

Novembris. Latvijai īpašais mēnesis, kad patriotiskās jūtas izviļņojas publiskajā telpā sarkanbaltsarkanās krāsās, citos nacionālos simbolos un latvju zīmēs. Atceramies un godinām vēsturi. Šķiet, paaudzei, kas piedzīvojusi padomju okupācijas laikus, šis mēnesis ir vēl īpašāks. Tā Latvijas valstiskumu, cilvēkus, kuri par to cīnījās, latviešu karavīru godināšanu izjūt dziļi un to apzinās arī kā savas iekšējās brīvības […]

Ada zeķes ukraiņiem un dodas garās pastaigās

19:15
14.11.2025
66

Kopš kara sākuma Ukrainā multiplās sklerozes biedrība “MSs Cēsis” ikvienu aicina adīt zeķes, lai tā palīdzētu Ukrainas karavīriem frontē. Dziju biedrībai ziedo “Limbažu Tīne”, bet pieteikties adīt zeķes var ikviens, kurš jūt aicinājumu. Viena no adītājām ir deviņdesmitgadīgā cēsniece Lidija Jonāne, kurai ne tikai padodas brīnišķīgu zeķu adīšana, bet ir arī lieliska humora izjūta un […]

Uzmanoties no kritienu riska

19:10
14.11.2025
18

“Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem, katru gadu tiek reģistrēti 37,3 miljoni kritienu, kas ir pietiekami smagi, lai persona vērstos pēc medicīniskās palīdzības. Tuvojas gada tumšākais gadalaiks – ziema, kad kritienu riskiem ir jāpievērš īpaši liela uzmanība. Ceļi kļūst slideni, ielas ir apledojušas, šie un daudzi citi faktori palielina kritienu risku senioriem un cilvēkiem ar […]

Dažādi raksti

19:00
14.11.2025
33

Svētku pabalsts politiski represētām personām Novembrī Cēsu novada pašvaldība, pamatojoties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes personu datu apstrādes departamenta ziņām, Cēsu novadā deklarētām politiski represētām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem izmaksā svētku pabalstu 75 eiro apmērā, informē Cēsu novada Sociālā dienesta vadītājas vietniece Vita Pleševnika. Šogad pabalstu saņems 256 cilvēki. Pabalsts tiek ieskaitīts […]

Arvien kustībā – Juris Kokins

08:14
24.10.2025
301

Vai novērtējam tik būtisko vajadzību būt kustībā un svaigā gaisā? Ne vienmēr. Taču cilvēki, kas savu dzīvi saistījuši ar sportu, ar aktīvām nodarbēm dabā, saglabā darbīgumu un dzīvesprieku arī seniora gados.Juris Kokins ir pazīstams novadniekiem, kas nodarbojušies un nodarbojas ar sportu. Viņu zina jaunā paaudze, kam Juris, Jaunsardzes instruktors, rīkoja pārgājienus, nometnes, mācīja militāras iemaņas […]

Saudzēt acis rudenī

08:10
24.10.2025
47

Rudenī līdz ar tumšāka laika iestāšanos vairāk jāpiedomā, kā saudzēt acis, tās lieki nepārpūlot. Cēsu klīnikas oftalmologs Dāvis Raščevskis “Druvai” pastāstīja, kam tumšajā sezonā vairāk pievērst uzmanību, rūpējoties par redzi, kādi simptomi jāpamana un cik bieži nepieciešams apmeklēt acu ārstu. Acis regulāri jāmirkšķina Seniori daudz lasa, darina rokdarbus, min krustvārdu mīklas. Tas prasa koncentrēšanos, tāpēc […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
41
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
30
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi