Būt godīgam mīlestībā un dzīvē

Gribas spēks un atvērts prāts spēj daudz. Kad beigušies darba gadi, ir laiks sevi piepildīt ar talantiem, kas gaidījuši mirkli, lai izpaustos. Un tad atklājas cilvēka gara krāšņums.

Cēsnieks, pēc profesijas pedagogs, Leons Staris daudziem zināms kā mākslas entuziasts un brīvā laika gleznotājs. Ne vienā vien mājā pie sienas ir viņa otas radīti Cēsu skati, ziedu kārtojumi. Un īpaši apbrīnojami šie darbi ir arī tāpēc, ka jau vairākus gadu desmitus L. Staris sadzīvo ar veselības problēmu, vājredzību. Tagad deviņdesmit gadu slieksni pārkāpušais kungs savu radošo spēku velta dzejai, atzīst, ka gleznot patīk, bet jātaupa spēki.

L. Stara vārsmās aizvien vairāk ieskanas pārdomas par cilvēka emociju gammu, to spēku un nozīmi ikvienā dzīves niansē. Nevienam neizbēgt no mīlestības, tuvuma un atsvešināšanās, meliem – saviem vai citu -, kaunu vai aizvainojumu. Un par šīm izjūtām un pārdzīvojumiem tapis jauns dzejas cikls, tā ceļš pie lasītājiem pamazām veidojas. Līdztekus radošajai darbībai seniors ir aktīvs sabiedrībā, piedalās kultūras biedrības “Harmonija” norisēs.

Gadus cēsnieks skaita, taču atzīst: “Esība nav gatava pieņemt vecumu. Man vēl rosās domas, vēl kaut ko plānoju. Tālākā nākotnē plānot būtu neprāta darbs, bet tuvākā nākotnē gan.”

Pielikumu “Iedvesmai nav vecuma” veido “Druva”, “Rīgas Apriņķa Avīze”, “Saldus Zeme”, “Stars”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas” un nacionālie preses izdevumi “Laimīgā Programma” un “Patiesā Dzīve”.

Mākslinieks, dzejnieks un ilggadējs pedagogs Leons Staris pērn nosvinēja 90 gadu jubileju. Lai gan cēsnieks ir gan diplomēts inženieris, gan pedagogs, viņš atzīst, ka ir tehnisks cilvēks, kuru vienmēr saistījusi māksla.

Tuva ir mākslas vēsture, arhitektūra, mēbeļu restaurācija, gleznošana, arī fotografēšana. Savukārt vajadzība rakstīt dzeju nāca dzīves brīdī, kad gandrīz tika zaudēta redze. Šobrīd dzejoļi tiek rakstīti jau 22. burtnīcā. Leons Staris ir arī kultūras biedrības “Harmonija” un Latvijas Neredzīgo biedrības biedrs. Pats teic, ka ir pārsteigts, ka kļuvis par kultūras darbinieku un, labsirdīgi iesmejot par sevi, teic: “Esmu kultūras dzīves pielikums.”

Mīlestība ir kā puķe

Leons Staris pēc dabas ir romantiķis, jo citādi nevarētu dzeju rakstīt, tā vērtē pats. Un mīlestībai viņa dzejā atvēlēta nozīmīga vieta. “Mīlestībai nav vecuma,” ir pārliecināts cēsnieks, “mīlestībai ir simtiem formu un veidu. Mīlestība dzīvo mūžīgi, tikai ne katrā personā. Teiksim, mīlestība uz Dievu pastāvēs mūžīgi, mīlestība uz Tēvzemi būs mūžīga, mīlestībai uz mammu vai tēti jābūt mūžīgai. Un mīlestība starp diviem cilvēkiem ir tikmēr, kamēr tā tiek aplaistīta. Jo mīlestība ir kā puķe. Ja to beidz aplaistīt, viens otram izrādīt uzmanību, beidz pārsteigt viens otru pozitīvā veidā, tad kļūst garlaicīgi. Fiziski it kā ir kopā, bet patiesībā katrs dzīvo par sevi. Ja ir dusmas un naids, tad tur mīlestības vairs nav. Es saku, ka kopā būšana vispār ir kā rijas kulšana, tās nav tikai svētdienas un svētku dienas.”

Savā dzejā L. Staris cenšas ielikt to, kas ir izjusts, savā laikā piedzīvots. “Bet rakstu arī par to, ko neesmu piedzīvojis, piemēram, sievietes sajūtām,” pastāsta cēsnieks. “Sievietes jūtās man ir palīdzējis iejusties kādas personas sūtītas īsziņas savam izredzētajam.” Kāds no dzejoļiem saucas “Prātu ar jūtām jaucot”. Viņš skaidro, lai gan jūtas nav atdalāmas no prāta, tomēr jūtas ir tās, kas ņem virsroku. “Ne velti saka, ka žogam, kuru uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri,” atzīst Leons Staris. Savulaik viņam patika rakstīt pat tādus drastiskus, brīžiem pikantus dzejoļus, tagad tie ir rāmāki. Vārsmās ieskanas arī reliģiskas notis, cēsnieks pieder katoļu konfesijai.

Līdz šim Leona Stara dzejoļi ir izdoti kopkrājumos, kā arī publicēti laikrakstos. “Man ar to pietiek,” teic seniors. Dzejoļi Leonam Starim top raiti. “Kad piesēžos, uzmetums top pusstundā, tad tikai mazliet apstrādāju. Ja gatavoju dzejoli publikācijai, tad gan pie tā sēžu ilgāku laiku, domāju arī par atskaņām. Tomēr jāteic, ja ir ideja un ritms, tad atskaņu var nebūt. Arī mūsu tautas dziesmas būtībā ir bezatskaņu četrrindes.”

Vienā no dzejoļiem ir rindas, ka ģimenē ne vienmēr mīt sapratne. Vaicāts, vai pašam ir svarīga sapratne ģimenē, Leons Staris, kuram ir vairāku laulību pieredze, piekrīt, ka ir svarīga, tajā pašā laikā atklāj: “Meita man ir teikusi – tu esi nodzīvojis spožu darba un sabiedrisko dzīvi, bet pats savu dzīvi neesi mācējis skaisti nodzīvot. Un viņai ir taisnība. Jo skaisti ir apprecēties un nodzīvot līdz vecumam ar vienu cilvēku.” Leonam Starim gan tas nebija iespējams arī tāpēc, ka viņa pirmā sieva devās mūžībā agrā vecumā.

Vērtējot, vai kaut ko ar savu tagadējo dzīves pieredzi darītu citādi, Leons Staris aizdomājas, ka iespējams, jā: “Taču dzīves pieredze un zināšanas varbūt derīgas un arī nederīgas, jo katram cilvēkam ir savas sarkanās līnijas, kuras nevajag pārkāpt, ja gribas dzīvot mierīgi. Bet reizēm mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem vairākkārt. Taču ne vienmēr kļūdas ir no paša atkarīgas, tām cēlonis ir arī ārējie apstākļi, kad gandrīz vai esi spiests kļūdīties, jo nevari izspriest, kā labāk rīkoties. Tomēr pēc tam saproti, ka arī tā nebija labi. Dzīves laikā ir gan iegūts, gan zaudēts. Un tā tam arī jābūt, jo visur svarīgs līdzsvars. Nekad nebūs tikai labi, katram ir kādas problēmas, kas jārisina.”

Tāpat cēsnieks reiz nonācis pie secinājuma, ka ne vienmēr vajadzīgs daudz zināšanu: “Jo vairāk zināšanu, jo vairāk sāku analizēt situācijas, citus cilvēkus. Par daudz zināt nav labi, tā ir gudra cilvēka nelaime. Jutu, ka mani sāk nesaprast arī apkārtējie, jo par daudz analizēju. Bet, protams, pašam sevi pazīt gan vajag. Es esmu melanholiskais sangvī­niķis. Man ir teikts, ka esmu arī narciss, bet tas jau sēž katrā no mums – kuram gan nepatīk, ka viņu paslavē, pasniedz kādas godalgas. Man arī vienmēr svarīgas bijušas manieres, ģērbšanās veids. Patīk padomāt par aksesuāriem pie apģērba, kaklasaites, par gredzeniem. To iztulko kā narcismu, bet es pats gan tā nejūtos.”

Vērtējot savu dzīvi, Leons Staris teic: “Esmu nodzīvojis ļoti interesantu, ļoti ražīgu, ar lieliskiem kolēģiem bagātu dzīvi. Priekuļu tehnikumā mēs visi sanācām jauni, ar izdomu un humoru organizējām dažādus pasākumus. Esmu arī dejojis vidējās paaudzes deju kolektīvā, piedalījos Dziesmu svētkos. Esmu ieguvis arī vērtīgu dzīves izglītību, pašizglītojies, apguvis akadēmisko zīmēšanu, gleznošanas vēsturi. Klausījos Vairas Eglītes lekcijas, guvu ieskatu par katru slavenāko gleznotāju. Pie Artura un Jāņa Droņiem apguvu gleznošanu. Un dzejošana atnāca tad, kad gandrīz pazaudēju redzi. Man radās nepieciešamība šo to pierakstīt, un pieraksti pamazām sāka veidoties par dzejoļiem. Trīs mēnešus neredzīgo biedrībā mācījos neredzīgai dzīvei, bet tur arī ieguvu spītu tam pretoties – vēlējos arvien dzīvot kā redzīgs, nevis neredzīgs cilvēks. Man redze bija ļoti vāja, tagad tā ir uzlabojusies.” Dzīves laikā Leons Staris apguvis dažādas prasmes, arī kokgriešanu, metālmākslu, ādas plastiku, dekupāžu, namdara, jumiķa darbus. Allažiņ bijuši dažādi meklējumi, eksperimenti, un tas viss cēsnieku bagātinājis.

Šī brīža ikdiena, kas aizrauj

Leons Staris novērtē Svētā Gara dāvanas, kas viņam dotas – spēju gleznot un rakstīt dzeju. Viņš uzsver: “Katram cilvēkam ir šīs dāvanas, tikai ne katrs to apjauš un ne katrs tās atraisa. Es nekad nedomāju, ka es rakstīšu dzeju un ka es vispār būšu iesaistīts kultūras darbā, bet esmu.”

Arī gleznot Leons sāka savam priekam, bet šo gadu laikā bijušas jau daudzas personālizstādes. “Gleznošanas prieks manī vēl dzīvo, bet es netieku pie gleznošanas dažādu apstākļu dēļ – gan veselības, gan sadzīvisku apstākļu dēļ. Man ļoti patīk ziedi, patīk tos gleznot, bet redzu, ka skats uz tiem mainījies, gribas veidot citādas gleznu kompozīcijas. Tas, par ko agrāk jūsmoju, tāds vairs neliekas, vietā ir nācis kas cits.”

Neskatoties uz cienījamo vecumu, cēsnieks arvien ir ļoti aktīvs, tādēļ atzīst, ka gribētos pat kādu mēnesi būt prom no visiem, pabūt vienam pašam ar sevi, apcerot dažādas lietas, arī veltot laiku dzejas rakstīšanai. Viņš pastāsta, ka vienu brīdi neviena lirikas rinda neradās, bet tad pēkšņi radās cikls, ko nosaucis par cilvēcisko jūtu gammu: “Tajā ir 21 dzejolis, kurā ir dažādi cilvēku pārdzīvojumi – meli, kauns, nostalģija, mīlestība, tuvība, pārdomas, kā vieglāk dzīvot – ar cietu vai mīkstu sirdi. Pašlaik esmu šo dzejoļu ciklu iedevis izvērtēšanai Guntai Romanovskai, Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkas bibliotekārei. Viņa arī, iespējams, to bibliotēkas lasītājiem palasīs priekšā. Dot otram lasīt savus dzejoļus ir zināma atbildība, jo jautājums, kā otrs jūtas, manu dzeju lasot.”

Leons Staris Guntai Romanovskai bibliotēkā nodevis arī dažādus materiālus: fotogrāfijas, dzejoļus, rakstus presē. “Tā ir manas dzīves un laikmeta vēsture. Esmu jau agrāk veidojis tādu hronoloģisku kopsavilkumu, bet tas ticis izjaukts. Tagad no 2020. gada vienā mapē lieku fotogrāfijas, rakstus, dzejoļus, afišas, gleznu reprodukcijas, lai ir tāda hronoloģiska laika liecība. Gunta Romanov­ska, apkopojot informāciju no interneta, avīzēm, manām atmiņu kladēm par mani ir pat izveidojusi monogrāfiju, kas arvien tiek papildināta.”

Vecums pārsteidza nesagatavotu

L. Staris atzīst, ka vecums viņu pārsteidza nesagatavotu: “Esī­ba nav gatava pieņemt vecumu. Man jau vēl rosās domas, vēl kaut ko plānoju. Tālākā nākotnē plānot būtu neprāta darbs, bet tuvākā nākotnē gan. Man teikts, ka dzīvošu līdz 92 gadiem. Vismaz ir kāda līnija, pie kuras pieturēties. Lai gan nevar zināt, vai to sasniegšu, bet, manuprāt, es spraudīšu jaunu līniju uz priekšu.” Viņš vērtē, ka domu gaita nav palikusi lēnāka, tikai pārvietošanās: “Tas mani kaitina, un es pie tā nevaru pierast. Un paradoksāli ir tas, ka tad, kad man bija 89 gadi, mani neviens par vecu nesauca. Bet vajadzēja pienākt 90 gadiem, kad sākās – viņš taču ir vecs, viņam ir redzes un dzirdes problēmas, pārvietoties arī viņš vairs nevar, ko tad no viņa var gaidīt.”
Tā kā Leons Staris savā dzīvē vērsis uzmanību būtisku materiālu apkopošanai, viņš kā mākslas mīļotājs bija izveidojis arī apjomīgu mākslas grāmatu kolekciju, skaitā ap trīs tūkstošiem izdevumu. Tuvinieki sākuši teikt, kur tad tās visas liks, ar laiku tāpat izmetīs. “Tad apmēram gada laikā tās sadalīju radiem, palikušas vien desmit kastes ar grāmatām. Man bija ļoti fundamentāla kolekcija, kura sākās ar izdevumu par Livonijas muižniecību, uz kuras bāzes veidoju kolekciju par muižām, pilīm, baznīcām,” pastāsta L. Staris.
Lasīšana L. Stari saistījusi kopš bērnības. Jau tad lasījis ne tikai “Staburaga bērnus”, “Kapteiņa Granta bērnus”, “Riekstkodi”, bet arī pieaugušo literatūru, piemēram, Dostojevska “Piezī­mes no miroņu nama”. Viņš secina: “Viss mani vilka pie grāmatām. Joprojām labprāt lasu. Un man prieks, ka mani pēcnācēji jau dzīvo izkoptā kultūrvidē un prot novērtēt tādas vērtības.”

Seniora tuvinieki dzīvo ne tikai Latvijā, arī ārzemēs. Viņš ar lielu prieku stāsta par bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, zina, ko katrs dara, ar ko aizraujas.

Vērtības, kas svarīgas

Vaicāts par sev svarīgajām vērtībām, Leons Staris teic: “Ir svarīgi būt godīgam un būt piedodošam. Ieraudzīt labo un to, ka mīlestība pastāv, tikai tā jāatklāj un jāprot saglabāt. Bet tāpat arī nebūt aklam, nepaļauties, ka varbūt viss būs labi, uzticēties intuīcijai. Pats galvenais – redzēt vienam otru, nevis paiet garām. Ja redzam, ka cilvēkam vajag palīdzēt pāriet ielai, padot roku. Tā ir – ja dari citiem labu, citi arī tev darīs labu.

Atceros, ka, stājoties pedagoģijas fakultātē, mums uzsvēra, ka pedagogam ir jāmāk ļoti ātri notestēt cilvēku, kas stāv priekšā, un līdz ar to ļoti ātri pieņemt lēmumu, kāda ir atbilstošākā tālākā rīcība. Pedagogam ir jāpārvalda situācija. Ja cilvēks to spēj, tad ir piemērots pedagoga darbam. Atpazīt situāciju un katru cilvēku, tas ir ļoti svarīgi, bet tas nāk ar pieredzi un zināšanām,” vērtē ilggadējais pedagogs. Viņš arī aizdomājas, ka daudzajos pedagoģiskā darba gados viņam netika iedota iesauka: “Tikai tāpēc, ka es mēģināju būt taisnīgs un pasniegt roku tiem, kam tas bija vajadzīgs. Nekad nestrostēju audzēkni citu klātbūtnē, runājām individuāli un draudzīgi. Arī pedagoģijā izmantoju intuitīvu pieeju. Bet būtībā nekādas īpašas gudrības pedagoģijā nevajag – esi saprotošs, taisnīgs, draudzīgs, un tevi sapratīs. Un pedagoģija nav iedomājama bez humora. Savukārt bezkaunībai jāliek pretī bezkaunība, tur ar baltiem cimdiem nav, ko darīt. Viens no maniem uzskatiem, ka nekad nedrīkst noniecināt cilvēka centienus strādāt, sasniegt rezultātu.”

Leons Staris teic, ka tieši tehnikumā izauga kā pedagogs. Viņš atceras, ka pirmais viņa audzēkņu izlaidums tehnikumā bija 1966. gadā: “Ar pirmajiem absolventiem jūtos kā ar vienaudžiem. Visi tie, kas ir palikuši dzīvi, man ir kā ģimenes draugi. Un arī viņi atceras, ka esmu bijis stingrs, bet saprotošs.”

Šobrīd cēsnieks dzīvo Ne­redzīgo kvartālā Cēsīs, labprātāk gan to dēvē par Raiņa kvartālu. “Bet dzimis esmu Līvānu pusē, Staru ciemā. Meita ir atradusi gan tautas skaitīšanas, gan baznīcas grāmatās, gan citos dokumentus faktus par mūsu senčiem no 1700. gadiem. Tā 1830. gados, kad Kurzemes hercogistē tika dota brīvlaišana, kalējs ar starainu bārdu, apsvilušu pie ēzes un aizbāztu aiz jostas, ieradās Korpa īpašumos un ieguva savu īpašumu, kurā uzcēla smēdi un sāka savu kalēja darbu. Vietējie viņu sauca par Stara bārdu. Ir karte, kur ir atzīmēta vieta Stare Barde – vai nu staraja barada vai staraina bārda. Kad 1860. gados Latgalē sāka dot uzvārdus, tā arī iedeva uzvārdu Stare (noņemot Barde). Bet padomju laikā uzvārds tika pārveidots kā Staris. Tā arī es esmu Leons Staris.”

ES DARU TĀ…

Rūpējoties par veselību, uzturā seniors labprāt lieto dabas produktus: “Katru rītu lietoju zelta stīgas novilkumu –vienu tējkaroti imunitātei. Cenšos lietot daudz augļu, arī vitamīnus.”

Tomēr Leons Staris uzskata, ka pats galvenais ir aktīvas kustības. Viņš gan atzīst, ka nepakļaujas nekādiem vingrinājumiem: “Tikai, kad krītot sadragāju gūžas gurnu, kas ilgstoši dzija, man nācās gultā vingrot un fizioterapijā strādāt ar bumbām– gan nelielāku ar izciļņiem, gan lielāku, lai neatrofētos kāju muskulatūra. Tā tiku uz kājām, un tagad jau varu daudzus kilometrus nostaigāt, muskuļu masa pakāpeniski palielinās. Tāpēc tagad atkal varu būt kustīgāks, kas ir pats galvenais. Arī mājās cenšos visu ko pats darināt, man ir visi nepieciešamie instrumenti, un tas viss saistās ar kustībām.” Viņš gan atzīst, ka reizēm no rīta negribas celties, bet atceras: “Ja es necelšos tūlīt augšā, tad neizdarīšu to, kas šodien jāizdara. Pašiedvesmai un neatlaidībai ir liela nozīme.”

Vēl Leons Staris atgādina, ka nedrīkst palikt kūtrs arī savās domās – jābūt kustīgam ne tikai fiziski, bet arī ar prātu: “Vingrināt prātu var dažādi – gan lasot, klausoties raidījumus, gan manā gadījumā esot abās biedrībās. Šīs biedrības man dod stimulu, par ko rakstīt. Ja kaut kur jāpiedalās vai jāpalīdz, nekad neatsaku, ja zinu, ka varu izdarīt.”