Ar jokiem un izgudrotāja dzirksti

Šajā pavasarī Aivars Vīņauds, kurš dzīvo Priekuļu pagasta mājās “Vīņaudi”, sagaidīja savu 90 gadu jubileju, viņš ir možs, spēka un humora pilns.

Visu darba mūžu bijis autobusa šoferis, par to saņēmis dažādus apbalvojumus, bet aizraušanās vienmēr bijusi radiotehnika. A.Vīņauds joprojām spēj salabot gandrīz visu un, ja nevar – tad uzzina, kas slēpjas ierīcē, kāds ir tās darbības princips.

A.Vīņauds seko norisēm sabiedrībā, tehnoloģiju attīstībai, ir ar asu prātu un arvien labprāt min krustvārdu mīklas un, kā pats teic, ja kaut ko nezina, pajautā mazbērniem. Senioru raksturo patīkams humors. Viņš gan pieraksta dažādus politiķu izteicienus, gan jokus, ar kuriem arī sarunas laikā neskopojas. Stāstot par sevi, iesmej, ka viņam dzīvē bija trīs motocikli, trīs mašīnas un trīs sievas. Nu gan jau deviņus gadus dzīvo viens, prieku sniedz meita, mazbērni un mazmazbērni. Jaunākais – Teodors – sagaidīts pavisam nesen – augusta sākumā. Mazbērni, pazīstot Aivara humoru, labprāt viņam sūta asprātīgus video. Senioram svešs nav arī mākslīgais intelekts. Viņš parāda, kā no fotogrāfijām iespējams radīt video, kas izskatās patiess, lai gan dzīvē tā nemaz nav noticis.

Tehnikas pazinējs

Aivars pastāsta, ka vakar ieslēdzis lentu magnetofonu – klausījies dziesmas un izrakstījis to vārdus. Pēkšņi magnetofons apklusis. Tad sludinājumu portālā meklēja, kur nopirkt otru līdzīgu, lai no tā paņemtu rezerves daļas un savējo salabotu. “Man no bērnības ir interese par tehniskām lietām, gribēju mācīties tehnikumā, bet tētis teica, lai eju uz vidusskolu. Tā visu par tehniskām lietām apguvu pašmācības ceļā, izglītojoties no grāmatām. Vi­dus­skolas gados citiem remontēju radio, armijas laikā remontēju lidmašīnu radioiekārtas.”

Interese un izpratne par tehniskiem risinājumiem redzama arī seniora mājoklī, viņš elektroierīču un apgaismojuma ieslēgšanu iekārtojis vienuviet, slēdži iestiprināti panelī, kas atrodas pie sienas. Var ieslēgt gan televizoru, gan radio, arī bezvadu internetu. Blakus redzams saules panelim nepieciešamais: “Mēnesi pētīju literatūru, kā to tehniski salikt, no Ķīnas pasūtīju paneli, tā sanāca daudz lētāk. Un tā jau divus gadus man ir saules panelis – elektrībai, kas nepieciešama televizoram, pilnīgi pietiek.”

Aivars Vīņauds daudz ko mācēja izgatavot, pirms tādas lietas bija nopērkamas veikalā, piemēram, elektroniskās, skanošās rotaļlietas. “Visu laiku kaut ko esmu darījis, labprāt arī tagad visu ko garāžā daru – mašīnas tur vairs nav, bet sataisu kādu veļasmašīnu, ledusskapi, man interesē, kā viss konstruēts un darbojas,” teic seniors.

Foto mirkļi

Vēl viena aizraušanās, pazīstama jau no bērnu dienām, A.Vī­ņau­dam ir fotografēšana. To viņš mācījās no tēva, bet no septītās klases, kad fotoaparāts bijis tikai retajam, Aivars jau ar to sācis darboties pats. Vairāki attēli bijuši izstādēs, fotografējis arī svinības. Pat saglabājusies norāde, ka kāzās bijis amats “Fotogrāfs”. Aivars caur objektīvu uzņem ne tikai cilvēkus, arī dabas skatus.

Kaut seniors teicami pārzina modernās tehnoloģijas, fotogrāfijas tomēr izdrukā un glabā albumā. “Mūsdienās viss ir datorā, telefonā, bet man patīk, ka var paņemt albumu, atvērt un mierīgi visu apskatīt,” teic A.Vīņauds. Starp nesen tapušām fotogrāfijām ir arī senās, kas, ar internetā atrastas lietotnes palīdzību, padarītas krāsainas. “Neticami, ka krāsas atbilst. To gan nesaprotu, kā tas iespējams,” ar apbrīnu teic foto cienītājs.

Atmiņu stāsti

Savā garajā mūžā pieredzēts daudz, Aivars ar dzirkstošiem smiekliem dalās atmiņās. Viņš pastāsta, ka agrāk gan akordeonu spēlējis, gan sintezatoru, bijis dejotājs. Brīvdienās labprāt braucis ekskursijās. Albumā redzamie attēli atklāj, ka divas reizes pabijis arī televīzijā, Superbingo studijā. Stāstot par piedzīvoto, priekulietis šķirsta arī pierakstus. Tajos akurāti piefiksēti gan konkrētās dienas notikumi, gan pašam svarīga informācija, būtiskākais izcelts. Gribas teikt, ka nav daudz cilvēku, kam ir uzņēmība to darīt, bet seniors ar humoru atrauc: “Vai tad visu var atcerēties, galva nav enciklopēdija, kur viss ir iekšā.”

Runājot par attieksmi pret norisēm sabiedrībā, A. Vīņauds atklāj, ka vienmēr ir cīnījies pret divām lietām: “Pret dievticīgajiem un pret smēķētājiem. Un neko neesmu panācis. Redzu, ka smēķētāji mirst gados 77, bet nekādi nevienu nevar no smēķēšanas atturēt. Un tad vēl cilvēki, kas tic, kā es saku, pasaku tēlam Dievam. Jā, man skolā ticības mācībā bija teicams vērtējums, bet pēc tam vairs neticēju. Latvieši, manuprāt, vairāk ir pagāni. Un tad vēl arī cilvēki, kuri netic Dievam, to tik dara, kā Viņu piemin – “ak, Dievs!”, “nedod Dievs”, “cilvēks domā, Dievs dara”, “Dievs žēlīgais” vai “paldies Dievam” – latvietim tā vietā būtu jāsaka – “par laimi” vai “labi, ka tā”. Ir arī teiciens “Nāve paņem tikai labākos.” Bet es joprojām esmu dzīvs. Tātad tas ir Dieva sods, neesmu Viņam vajadzīgs,” ar smaidu vērtē seniors, tomēr piebilst, “ar pasaku tēlu dievu viss skaidrs, bet es ticu sargeņģelim, kurš ma­ni ir izglābis vismaz reizes sešas un vairāk.”

Ilgais mūžs

Vaicāts, kas palīdzējis nodzīvot tik garu mūžu un saglabāt optimismu, seniors aizdomājas un secina, ka tā ir humora izjūta: “Nekad ne par ko nesatraucos, man patīk humors, anekdotes. Necenšos lieki apmeklēt ārstu, pats zinu savas vainas un, kamēr nav traki, uz slimnīcu arī netaisos braukt.” Un, ar sev raksturīgi jokojot, viņš piebilst: “Medicīna ir vainīga, ka tik ilgi var nodzīvot, arī man tā ir vairākkārtīgi palīdzējusi. Un vēl es risinu krustvārdu mīklas. Saka, ka tie, kas min krustvārdu mīklas, ilgi dzīvo.”

Briedums un pieredze ir priekšrocība

Sabiedrībā valda priekšstats, ka ģeniālākie atklājumi un izgudrojumi rodas jaunībā. Tomēr vēsture rāda pretējo – daudzi cilvēces progresu noteicoši darbi ir tapuši brieduma un pat sirmā vecumā. Pieredze, zināšanu uzkrājums un neatlaidība bieži izrādās svarīgāki nekā jaunības enerģija.

Minot piemērus, kādā vecumā dažādu gadsimtu pētnieki izdarījuši atklājumus, jāņem vērā, ka būtiski mainījies priekšstats par izpratni,no kāda gadu skaita runājam par briedumu un sirmu vecumu. Piemēram, Eiropā 17.gadsimtā vidējais mūža ilgums bija 26 gadi. Te gan jāatceras lielā bērnu mirstība, kas ietekmē rādītāju, tomēr piecdesmitgadnieks tika uzskatīts par sirmgalvi. Un angļu ārsts Viljams Harvijs, kas 1628. gadā publicēja savu darbu par asinsrites sistēmu, būdams 50 gadus vecs, noteikti laikabiedru skatījumā bija vecs kungs Taču tieši viņš ar šo atklājumu mainīja medicīnas izpratni un pavēra ceļu modernajai fizioloģijai. Arī Džozefs Prīstlijs, kas dzīvoja 18.gadsimtā, savus nozīmīgākos darbus gāzu ķīmijā turpināja pēc piecdesmit gadu vecuma, veicinot gan zinātnes, gan rūpniecības attīstību.

Arī mūsdienās netrūkst līdzīgu piemēru. Materiālzinātnieks Džons Gudinafs 57 gadu vecumā izgudroja litija jonu akumulatoru koncepciju, bet līdz pat 90 gadu vecumam turpināja pētījumus. 2019. gadā 97 gadu vecumā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Un pētniekus, kas radoši darbojušies, esot krietni pāri pusmūžam, netrūkst. Tas tikai apliecina, ka ikviens var būt radošs savā jomā un ikdienā arī tad, kad iegājis seniora gados.