Kitija Vīksnīte, 22 gadus jaunā cēsniece, ikdienā ir auklīte diviem aktīviem un lieliskiem bērniem Londonā. Uz Latviju un dzimto pilsētu Cēsīm ciemos brauc ļoti bieži, jo šeit dzīvo viņas ģimene, arī draugi un paziņas.
“Cēsis joprojām ir mana mīļākā pilsēta – māju pilsēta. Saviem ārzemju draugiem iesaku ceļot uz Latviju un noteikti kā galamērķi izvēlēties šo pilsētu, jo te ir lieliska senatnes aura, kas vijas kopā ar jaunradi, attīstību un mūsdienu mākslu un kultūru.”
Jaunieti ieinteresējusi māksla – abstrakta, netradicionāla, tāda, kas ļauj vaļu fantāzijai, kas nav burtiski un tikai nepārprotami nolasāma. Māksla, kas netiešā, citādā veidā skar un attēlo ikdienišķo, aktuālo sabiedrībā. Kitija stāsta, ka emociju uzplūdos pati mēdz jaukt krāsas un aizpildīt kanvas laukumu.Viņai ļoti patīk lasīt. Lidojot no Latvijas uz Londonu, grāmatas aizņem vismaz ceturtdaļu bagāžas. Jāpiebilst, ka Kitija lasa latviešu valodā. Un nu visām šīm nodarbēm klāt nāk vēl viena aizraušanās – ceļošana. Ne tikai ģimenes, draugu un paziņu lokā, bet arī vienatnē.
Bija sevi jāpārvar
Kā un kāpēc ceļošana vienatnē? Par to, kā tas sācies, Kitija stāsta: “Dzīvojot Londonā, biju dzirdējusi par jauniešiem, kuri ceļo vieni. Ģimenē, kurā auklēju bērnus, viņu māte bija tā, kas iedvesmoja un radīja manī ideju par ceļošanu vienatnē jeb solo ceļojumiem. No sapņiem līdz darbiem pagāja gads, kura laikā šī doma nemitīgi dzīvoja manī. Dažkārt zemapziņā dziļi, dziļi, citreiz -tik tuvu prātā, ka no šīs idejas jutu tirpiņas pārskrienam. Un pienāca brīdis, kad mans sapnis kļuva par realitāti.”
Pirmais solo ceļojums bija uz Ķelni Vācijā. Kitijai spilgti palicis atmiņā,kad iegādātas lidmašīnas biļetes un rezervēts hostelis nakšņošanai: “Godīgi sakot, sajūta bija ļoti savāda. Nepameta domas, ka man taču ar kādu tas viss jāsaskaņo, jāsagaida kāds apstiprinājums par datumiem, galamērķi, pirms rezervēju un pērku biļetes. Un tad apzināti un skaļā balsī sev noteicu : “Kitij, nē! Tu brauc viena, tu nolem, kur, ko un kā.” Savā ziņā tā bija sevis izaicināšana un pārvarēšana.” Kitija atzīst, ka pēc tam jutusies ļoti laimīga un apmierināta, tomēr bažas un sevis šaustīšana, vai rīkojusies pareizi, nepameta. “Biju laimīga, ka pirmais solis ceļā uz sapni ir sperts, tomēr satraukums tam sekoja līdz brīdim, kamēr nolaidos Ķelnes lidostā. Vai tiešām rīkojos pareizi un tā vajadzēja? Bet- vajadzēja! Un kā vēl vajadzēja!” tagad saka Kitija.
Jauniete šajā pirmajā solo ceļojumā saprata, ka tas sniedz brīvību – var doties, kur vēlas, uzkavēties vietās un apskates objektos tik ilgi, cik sirds kāro. “Tas bija īpašs laiks ar sevi. Ceļojumā manī kaut kas mainījās. Grūti pat konkrēti nosaukt,kas tieši,bet pēc šīm brīvdienām Vācijā jutos laimīgāka un mazliet citāda. Vai man bija bail? Protams, bija, bet līdz brīdim, kad apradu ar jauno vidi un situāciju, kurā atrodos,” stāsta jauniete.
Sākumā bija grāmata
Ar to solo ceļošana tikai sākās. Šogad Kitija pirmo reizi devās uz Itāliju – valsti, kuru pirms diviem gadiem bija ielikusi “must see” (ir jāredz- red.) sarakstā. Itālija par mērķi izvēlēta tāpēc, ka strādājot par auklīti, bērniem uzdāvinājusi Zustes grāmatu “Ucipuci meklē mājas. “Tajā stāstīts par zēnu, kurš ar ģimeni bijis brīvdienās Itālijā pie skaistā Komo ezera. Vēlāk, grāmatu vairākkārt lasot bērniem, apskatīju to vietu Googlē un sev noteicu, ka tur es kaut kad nokļūšu,” atminas Kitija. Dzīvojot Londonā, jauniete ir iepazinusies ar itāļiem, kuri bijuši ļoti pozitīvi un draudzīgi.
Protams, Kitija saprata, ka nepietiek iepazīties tikai ar pāris cilvēkiem, lai spriestu par tautu kopumā, tāpēc vēlme pašai izpētīt, apskatīt un iepazīt Itāliju tikai pieaugusi. Viss turpinājies ļoti likumsakarīgi. “Maijā, savā dzimšanas dienas rītā, saņēmu dāvanu no ģimenes, kuras bērnu auklēju, – apmaksātu solo braucienu uz Milānu. Lieki piebilst, ka biju neizsakāmi laimīga! Pāris dienu pirms brauciena apskatīju, kas Milānā ir ievērojams un kādas ir tūristu vietas, kādi mākslas muzeji un galerijas apskatāmas. No visa, ko interneta plašumi ieteica, izvēlējos vien pāris piedāvājumus un paļāvos, ka hostelī noteikti būs plašāka informācija. Apskatīju attālumu un iespējas no Milānas tikt uz grāmatā redzēto skaisto vietu – Komo. Piedāvājumā bija vienas dienas brauciens , ko ilgi apsvēru, taču beigās atteicos no šīs idejas. Kāpēc? Jo man šoreiz dāvināta tiek Milāna, bet Komo būs citu reizi!”
Māksla un itāļi
Kitija ceļojumā iepazina vairākus itāļus un šobrīd var apgalvot: “Itāļi ir ļoti pozitīvi, laipni un komunikabli. Man patīk viņu temperaments. Biju patīkami pārsteigta, ka viņi brīvi pārvalda angļu valodu, ar valodas barjeru Milānā nesaskāros. Pirmajā dienā pēc pusdienām kādā restorānā viesmīlis piedāvāja izrādīt pilsētu – lūk, tik draudzīgi viņi ir pret tūristiem!”
Viens no galvenajiem apskates objektiem, ko meitene vēlējusies redzēt Milānā, bija Romas katoļu baznīcas katedrāle- iespaidīga celtne, lielākā katoļu baznīca Itālijā un piektā lielākā pasaulē. “Diemžēl katedrāles apkārtnē notika remontdarbi, un skats no dievnama smailes nebija izcils. Triumfa arka bija baudāma tik no vienas puses, jo otra tika tīrīta un rekonstruēta. Man, mākslas mīļotājai, svarīgi bija apskatīt arī kādu galeriju, muzeju. Iesaku apmeklēt Triennale Milano un Fondazione Prada, ekspozīcijas bija vienreizējas! Par Fondazione Prada biju vislielākā sajūsmā,- tajā ir izteikts minimālisms un iespaidīgs skats uz pilsētu. Tur apmeklētājiem tiek piedāvātas nozīmīgas laikmetīgās mākslas izstādes, veicināta kino un mākslas norišu attīstība.”
Jāspēj adaptēties un pieņemt notiekošo
Kitija hosteļa istabā nakšņoja kopā ar piecām sievietēm,un tā bijusi lieliska iespēja komunicēt, iepazīt citu ceļotāju stāstus. “Satiktās sievietes mani solo ceļojumiem iedvesmoja vēl vairāk. Dzīvoju kopā istabiņā ar sievieti no Honkongas, kura jau gadiem izvēlas ceļot viena. Viņa stāstīja, kā Lielbritānijā sajaukusi vilcienus un aizbraukusi nevis uz Mančestru, bet gan uz Londonu, rezultātā- palikusi bez naktsmājām. Vēl cita sieviete, vecumā ap 25, ceļo pa Eiropu, izmantojot vilcienu un autobusu satiksmi. Viņa intervē cilvēkus un veic novērojumus par feminismu. Patīkami bija klausīties, ka jauniete plāno doties arī uz Rīgu. Vislabākais kontakts ceļojuma dienās izveidojās ar meiteni no Amerikas Savienotajām Valstīm – viņa bija devusies savā pirmajā solo ceļojumā. Kopā apmeklējām mākslas galeriju, pusdienojām, apmainījāmies ar kontaktiem, pavadījām vienu vakaru hosteļa bārā, iepazināmies ar puisi no Meksikas, dalījāmies ceļojumu pieredzē, piedzīvojumos un runājām par nākamajiem plānotajiem ceļojumiem. Tas bija vakars, kurā vairākkārt nodomāju – tieši šādu brīžu dēļ ir jāceļo vienai. Kitija atzīst, ka šādos ceļojumos, piespiedu kārtā kļūstot komunikablam un atvērtam, tiek iegūti jauni kontakti un piedzīvojumi.
Jauniete sniedz padomus citiem ceļotājiem: “Ceļot vienam ir lētāk un izdevīgāk. Vismaz man līdz šim tā bijis. Ja laikus plāno un rezervē biļetes, lidojumus un naktsmājas var atrast par ļoti izdevīgām cenām. Manas favorītvietnes aviobiļešu rezervēšanai un pirkšanai ir skyscanner.com , bet naktsmāju atrašanai izmantoju booking.com.”
Kādām īpašībām cilvēkam jāpiemīt, lai ceļotu viens? Kitija atzīst, ka viss atkarīgs no tā, kāda mērķa vadīts cilvēks dodas ceļojumā: “Tomēr nosaukšu vienu – jāspēj adaptēties jaunā vietā un pieņemt notiekošo, situāciju.”
Kitija Vīksnīte drosmīgi saka: “Ja kādam prātā kaut vienreiz ir ieskrējusi ideja par solo ceļojumu – noteikti dodies! Pilnībā gatavs nebūsi nekad, un īstais laiks vienmēr ir tagad!”
Arita Lejiņa
Komentāri