Zināšanas paver iespējas

Rudens allaž atnāk ar jauno – mācību gadu, ražu, laiku pārdomām, arī iespējām. Saruna ar cēsnieku Kārli Potu, kurš strādā komunikāciju jomā, ir digitālā satura veidotājs, par prāta spēlēm, mākslīgo intelektu un ne tikai.

-Prāta spēle “Cēsu Asie prāti” (CAP) sākusi jauno sezonu.

-Spēlējam kopš 2018.gada sākuma, sākām “Malā”, kad tā vēl darbojās Lāču krogā. Noor­ganizēju pirmo spēli, lai saprastu, vai tā interesē. Sanāca ļoti daudzi. Jaunās sezonas pirmā spēle bija augustā. “Malā” ērti var justies deviņas komandas. Tātad ap 50 cilvēkiem. Jau gada sākumā sapratu, ka interese ir lielāka, tāpēc rīkoju divas spēles mēnesī – ceturtdienā un svētdienā ar tiem pašiem jautājumiem. Prieks, ka ir tik daudz spēlētāju.

-Kā pašu ieinteresēja prāta spēles?

-Mani interesē erudīcijas temati. Prāta spēļu būtība – zināšanas nekad neaizies dziļumā, lai piedalītos spēlē, tām jābūt visaptverošām. Man ir visaptveroša interese par lietām. Kad ir laiks, nevis skatos filmu vai spēlēju datorspēli, bet cenšos uzzināt kaut jaunu. Piemēram, kaut vai to, kāds izskatās komunistiskās partijas biļetens Ziemeļkorejā. Nezinu, no kurienes doma to noskaidrot, meklēju un atrodu. Tiklīdz kāds interesantāks aspekts, to var izmantot spēlē.

-Kā top jautājumi?

-Mokās. Spēlē ir tematiskie raundi. Cenšos izdomāt konkrētam laikam ko piemērotu. Lieldienās bija raunds par olām – no Faberžē līdz Ulda Pīlēna mājai “Ola” Rīgā. Man svarīgi, lai pašam interesanti. Izdomāju virstēmu, un tad jau rodas jautājumi, kas it kā ir saistīti, bet var arī šķist, ka nav, ar tēmu. Augustā bija tēma par auto, un viens no jautājumiem – nosauciet korejiešu izcelsmes mūziķi, kurš gāja bojā Zentenes pagastā ar automašīnu “Mos­kvičs”. Ieraugot jautājumu, galvā domas, Zentenes pagasts, korejiešu mūziķis… Ā, brauca ar “Mos­kvi­ču”, tas parāda laiku, un tā lēnām tinas ķēdīte, līdz ir atbilde – Viktors Cojs.

Lai taptu jautājumi, vajag daudz laika. Ir brīži, kad gribas padoties, jo trūkst ideju, tad sieva palīdz. Bija saulaina maija pēcpusdiena. Par kādu tēmu gatavot jautājumus? Viņa paskatījās pa logu, teica – par dārzu. Brīnisķīgi. Madison Square Garden (Medi­so­nas skvēra dārzs) taču savā ziņā ir dārzs. Vai, piemēram, pēc fotogrāfijā redzamās Cēsu vecās pienotavas jāpasaka, ka skats uz to ir no Dārzniecības ielas. Kad ir tēma, tad izdomāt jautājumus nav grūti.

Pēdējā spēlē pirmoreiz bija komanda no Rīgas, ieguva 1.vietu. Bija priecīgi, un  viens no komandas dalībniekiem teica, ka beidzot ir spēle, kurā ir loģikas trepīte, nav jāzina fakts, bet ir iedots pietiekami daudz informācijas, lai, kaut ko no tās zinot, var uzkāpt līdz pareizajai atbildei. Ir spēles, kurās tiek prasītas enciklopēdiskas zināšanas, bet tas ir cits formāts.

-CAP sacenšas dažādas paaudzes?

-Jā. Ir komanda no Cēsu Jauniešu domes, ir “Cēsu asie soļbolisti”, kurā apvienojusies pieredzējušu spēlētāju paaudze. Lielā­kais gandarījums, ka ir raundi, kuros jaunieši skatās cits uz citu un saķer galvu, un ir jautājumi, piemēram, kur pēc emocijzīmēm jānosauc filmas, kuras rāda kinoteātros. Tad ir apmulsuši vecākās paaudzes prātnieki. Bet kādu punktu jau nopelna katra komanda.

-Latvijā prāta spēles kļūst aizvien populārākas.

-Cēsīs notiek vēl vairākas spēles, bet CAP ir senākā, kas ir tikai Cēsīs un ar Cēsu vārdu nosaukumā, rīkotājs viesizrādēs nedodas. Man tas ir vaļasprieks, ne biznesa projekts. Lai brauktu apkārt un rīkotu spēles, tā jau būtu nodarbošanās.

-Komandas grib iegūt balvas?

-Ir novada uzņēmēji, kuri paši piesakās atbalstīt. Balvas ir visdažādākās, ja nav, varu nopirkt dzirkstošā “Mežezera” pudeli un šokolādi. Ne jau balvu dēļ komandas piedalās. Arī dalībnieki, ja ir iespēja, atbalsta spēli. Un tur veidojas kopienas sajūta.

-Kas ir Cēsu kopiena? Kopienu veido kopīgas intereses un mērķis. Cik kopienu ir pilsētā?

-Esmu pārsteigts, cik daudz interešu kopienu ir pilsētā. Kad atveru fotogrāfijas no citām prāta spēlēm, redzu pavisam citas komandas. Tas ir labi, ka katrs atradis savu kopienu. Mana sirdslieta ir arī Cēsu klasisko spēkratu klubs. Pašlaik esam 141 dalībnieks. Ne visur visi piedalās, bet ir vienotas intereses, kontakti, kas ikdienā noder. Ne klubā, ne CAP neesmu saticis nevienu sliktu cilvēku, mūs vieno kopīgas aizraušanās.

-Plašāka sabiedrība par mazajām interešu grupām nezina, informācijas ir maz. Ja kāds pazīstams nav iesaistījis, pat nenojauš.

-Piekrītu. Esmu arī saņēmis pārmetumus. Kad ieliku Cēsu WhatsApp čatā informāciju, ka pilsētas svētkos klubs rīkos parādes braucienu un tehnikas izstādi Vienības laukumā, saņēmu aizkaitinātus pārmetumus – kur par to varēja uzzināt, kas tas par klubu. Darīju no labas sirds, viss tika sarunāts, noorganizēts, bet pretī par to samazgas. Varbūt kāds jutās aizskarts, jo arī viņam ir tāds spēkrats, bet nav iesaistījies. Taču vienmēr var atrast pieņemamu komunikācijas formu. Informēšana  sociālajos medijos prasa laiku un līdzekļus, kuru hobijkopienām nav. Klubā mums nav pat biedru naudas. CAP ir informācija feisbukā, bet vislabākā saziņa  ir e-pasts, aizsūtu komandu kapteiņiem, kuri iepriekš piedalījušies, un vietas ātri aizpildās. Klubam ir tikai WhatsApp grupa.

-CAP un Cēsu klasisko spēkratu klubs ir domubiedru kopienas.

-Jā. Latvija ir tik ļoti formalizējusies,  pats esmu pietiekami iepazinis birokrātiju. Ne CAP, ne klubā negribu apaugt ar formālismu. Viss var notikt tik ilgi, kamēr vadītājiem ir spēks, jauda un enerģija. Arī CAP bija paņēmis gada pauzi, jo tādu paņēma Kārlis. Ja būtu biedrība, jārēķinās ar atskaitēm, sapulcēm, bet mēs vienkārši gribam uzspēlēt prāta spēles, satikties, parunāties, labi pavadīt laiku. Gribu palikt pie dabiskas, pozitīvas domu un enerģijas apmaiņas, kas notiek starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un to neielikt kādā rāmī.

-Ikdienā strādājat ar mākslīgo intelektu (MI). Kas attiecībās ar to esmu es, kā mums saprasties, sadzīvot?

-Tas ir jaudīgs rupors, kas var pavairot un paplašināt kādas cilvēka spējas. Problēma, ja spējas nav lielas. Reizēm šķiet, ka MI ir bubulis, kas dzīvo slepenā serverī, bet tas ir kā internets, izkliedēts pa datu centriem pasaulē. Neviens negaidīja, ka tas tik strauji un ar tādu jaudu attīstīsies. Mans profesionālais pienākums būtu teikt, ka tas ir tikai darbarīks, tehnoloģija, kā tas arī ir, bet tā ir tehnoloģija, kas nudien plašā profesiju lokā ar laiku ļaus iztikt bez cilvēka.

MI ir visefektīvākā skaitļojamā mašīna, kāda jebkad bijusi, skaidrs, ka ar laiku tā spēs radīt, piemēram, tekstus, kurus vairs nevarēs atšķirt no cilvēka radītiem. Tagad vēl var. Bet kā ir izmainījušies MI ģenerētie videoklipi, arī tie, kur runā latviski? Kļūst grūti atšķirami. Tas ir savdabīgs pavērsiens. Kopumā cilvēce cenšas par to nedomāt, bet kādā brīdī tas skars katru. Savdabīgākais, ko iesaka eksperti, mācieties par santehniķiem, tas nākotnē varētu būt balto apkaklīšu darbs, jo tieši biroju darbinieki būs visvairāk pakļauti riskam.

Šis padoms ir derīgs tikai tiktāl, cik MI būs jaudīgāks par robotizētām tehnoloģijām. Robotu tehnoloģijas nav tik ātri attīstījušās, kompānijas mēģina radīt cilvēkam līdzīgus robotus, lai mums būtu vienkāršāk tos pieņemt. Lēnām, bet tādi top, un esam soļa attālumā no brīža, kad MI jauda tiks ielikta tikpat jaudīgā un efektīvā formā – cilvēkrobotā.

-Pa ielām staigāšu es un viņi.

-Man nav skaidrs, kā mēs, cilvēki, ar to tiksim galā, kā piešķirsim lietām vērtību. Kas būs vērtība? Līdz šim darbs bijis sociālās kāpnes, kas nodrošināja iespēju sasniegt augstāku dzīves kvalitāti. Mums no bērnības mācīts, ja labi mācīsies, būs labs darbs un labi dzīvosi, bet kas notiks, kad no šī vienādojuma tiks izņemts darbs? Sociālās kāpnes, ja ne sabrūk, tad saļodzās. Ar tiem, kuri paguvuši uzkrāt kapitālu, viss būs kārtībā, bet kas būs ar pārējiem, nākamajām paaudzēm, tiem, kuri tagad ir skolas solos un mācās, piemēram, par tulkiem?

Man mācīja, ka varam visu, ja darām. Kā cilvēks sev piešķirs vērtību, ja nevarēs sevi apliecināt ar darbu ? Ko darīs mani dēli, kuriem jau tagad  telefonā ir būtne, par kuru viņi nekad nebūs gudrāki. Man nav atbildes, un arī neesmu lasījis nevienu realitātē balstītu viedokli. MI attīstītāji, protams, runā skaistās frāzes, ka cilvēki būs tik radoši, piepildīs sevi, varēs izdomāt jaunas biznesa idejas. Bet ko darīt pirmspensijas vecuma tālbraucējam šoferim? Re­dzot, kā attīstās tehnoloģijas, nebūtu pārsteigts, ja pēc desmit gadiem šādas profesijas vairs nebūs.

-Šodien, ja esmu profesionālis savā jomā, man ir cerība kļūt par labāko, bet MI šīs cerības atņem.

-Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri spēs domāt ārpus kastes un pratīs izmantot MI jaunu biznesu radīšanai. Tuvākajos gados dzirdēsim par pirmo MI miljardieri, par cilvēkiem, kuri prot savu radošo šķautni attīstīt daudz labāk un spējīgāk nekā līdz šim. Bet ko darīt tiem 95 procentiem, kuri nav un nebūs visaugstākajā līmenī radoši? Ko mācīs skolā, un kas mācīs?

-Skola māca dzīvei.

-MI varētu būt privātskolotājs konkrētam bērnam, saskarsmē atbilstot viņa vajadzībām, uztverei. MI var būt arī cilvēka veidolā, bet vai tā ir īstenība? Ja pirms simts gadiem cilvēkam parādītu mobilo telefonu un jautātu, vai tā ir īstenība, kāda būtu atbilde? To saucu par sabiedrības tektonisko plātņu kustēšanos. To, ko sagaidām, neesam piedzīvojuši.

-Zinātniskā fantastika piepildās.

-Un dzīvē sākam redzēt pirmos brīdinājumus. Medijos atbrīvo darbiniekus, žurnālistus. Ko­munikāciju un sabiedrisko attiecību joma, tāpat žurnālistika, tiek nodota MI, un rezultātā MI sarunāsies ar MI. Vai tam būs prātā sabiedrības intereses? Tiklīdz sāc aizdomāties, saproti, ka sliktākā scenārija versija ir neizmērāma, tāpēc esmu satraukts. Notiek sacensība, kurš pirmais radīs no cilvēka neatšķiramu MI spēju versiju.

Cilvēks jau nekur nepazudīs, astoņu stundu darbs birojā ir tikai pēdējos 150 gados, pirms tam visi mierīgi dzīvoja kopienās, strādāja, runāja par pasaulīgām un garīgām lietām. Tā kā transformācija notiek ne jau pirmoreiz, bet biedē brīdis, kad tās pirmajā fāzē cilvēki cietīs visvairāk. Jaunajai paaudzei jau būs vieglāk, viņi pieņems un ies tālāk.

-Dzīve Cēsīs mierīga, viss lēnām rit savu gaitu, aktīvie iedzīvotāji neļauj iegrimt pašapmierinātībā un bezrūpībā. Pats neesat pieteicies iedzīvotāju padomē?

-Man pietiek, ko darīt. Pil­soniskā aktivizēšanās, tas ir labi. Mani satrauc un nav pieņemami, ka darbam iedzīvotāju padomēs pretendē vēlēšanās caurkritušu partiju pārstāvji. Padomju nolikums ļauj plašas iespējas ierosināt idejas, kas objektīvu iemeslu dēļ nav izpildāmas, bet paver iespēju populismam. Domē viņi netika, tagad izmanto iedzīvotāju padomes, uz kurām konkurence mazāka.

Cēsīm šādas darbības nepie­stāv. Pilsēta ir maza, cits citu pazīst, kāpēc vajadzīgi tādi gājieni tā vietā, lai strādātu pie savas politiskās platformas un startētu vēlēšanās pēc četriem gadiem. Mani satrauc, ka spēles laukums tiek ietekmēts.