Visu var izdarīt, ja rokas darba nebīstas

“Laukos nekas nemainās, pavasaris ar saviem darbiem, ziema ar saviem. Paspēt var, ja nestreso. Ja nervozē, darbi nesokas. Arī tautasdziesma māca – Acis darba izbijās, rokas darba nebijās -, saka      Anita Verjutina un piebilst: “Ja kaut kas neizdodas, var mēģināt labot vai nākamreiz darīt citādi.”

Viņas dienas paiet skrējienā, kuru pati raksturo dažos vārdos – darbs, saimniecība, māja, mežs, ezers. Anita strādā pamatskolā par nakts aukli un rūpējas par kārtību pagastmājā, bibliotēkā, saimniecības ēkā. Raiskumiete vērtē, ka šodien reti kurš, kam minimālā alga, nestrādā otrā darbā. “Jaunajai paaudzei audzināt bērnus, nodrošināt ģimeni nav viegli. Jaunie ļoti daudz strādā,” saka Anita un piebilst, ka arī viņas meitas un dēls.

“Man darbs ir dažu minūšu gājienā no mājām. Zinu, ko nozīmē ik dienu braukt uz darbu, kaut vai Cēsīs. No Raiskuma reti kurš kaut kur nebrauc. Citādi nevar, jo darba pagastā nav,” pastāsta raiskumiete.

Brīvais laiks paiet, gādājot par divām kazām un kazlēniem, aitām un vistām. Sava saimniecība – tā pierasts un tāpat kā dārzs ir nenovērtējams atspaids ikdienā. “Vienmēr, ko vien esam varējuši, to izaudzējuši,” uzsver Anita. Viņa atzīst, ka katrs pavasaris, vasara sagādā kādu pārsteigumu un nekad nevar zināt, kāda vēlāk būs tā ietekme.

Dārzā viss aug, laikus iestādīts un iesēts. “Saulainā dienā aizgāju parušināt kartupeļus. Mazs asniņš izlīdis, blakus jau sēž četras Kolorado vaboles. Lopbarības bietēm citi kaitēkļi. Ūdensžurkas sataisījušas alas. Kaitēkļi bijuši vienmēr, bet ne tik daudz. Ziema bija silta un sau­sa, tā neskādēja kukaiņiem,” stāsta Anita. Īpašs ir stāsts par vīngliemežiem. To mājas apkārtnē pēdējos gados savairojies daudz. Anita atceras, kā pirms gadiem ar kaimiņieni tos nesušas ārā no svaiga pļāvuma, lai bērni skraidot nesabradā. Tagad tie kļuvuši par kaitēkļiem, kuri apēd visu, kas ceļā, iemanās tikt arī siltumnīcā.

Ar gandarījumu Anita pastāsta, ka pirmdien pagūts ievest pirmo siena kravu. Saulainās dienas bija kā svētība, lai ziemā kazām un aitām būtu Pirmsjāņu smaržīgais, zālītēm bagātais siens. Siena laiks vēl priekšā, saimniece nebēdā, jo gan jau būs laiks, kad varēs sienu pļaut un vākt un lietus mākoņi netraucēs. Saimniecībā tehniskie darbi ir vīra Valērija pārziņā. Viņš ir tālbraucējs šoferis, kad ir mājās, te darāmā netrūkst.

“Ja ir saimniecība, kāds dzīvnieks, dienas režīms jāievēro,” bilst Anita un pastāsta, ka vasarā piecos pēcpusdienā kazas aplokā stāv pie vārtiņiem un gaida, kad laidīs kūtī, tās zina laiku, un arī saimniece nedrīkst kavēties.

Taču, ja ir vēlēšanās, kādu stundu var izbrīvēt, lai aizbrauktu uz mežu. Pagājušajās brīvdienās Anita un Valērijs    apraudzījuši savas gaileņu vietas. Mājās devās tukšā. Meita gan Lenču pusē mērcei salasījusi. “Visur Latvijā augot gailenes, tikai ne mūsu vietās,” smej Anita un ir pārliecināta, ka gan jau būs.

“No dzirdētā mežā kļūst iet bailīgi. Runā par vilkiem, lāčiem. Mežacūkas mežā ir, daudzviet sarakāts, pagaidām uz pļavām, dārzu nenāk,” bilst raiskumiete un uzsver, ka nevar iedomāties, ka varētu neiet ogās vai sēņot.

Turpat pie mājas ir Raiskuma ezers. Anita un Valērijs prot izraudzīties īsto laiku, kad iebraukt ezerā, un zivis ķeras. “Man bieži vien veicas labāk nekā vīram,” viņa smaidot palepojas un pastāsta, ka Valērijam toties bijis labs līdaku loms. Vasarā abi labprāt aizbrauc līdz jūrai.

Ģimenē izaudzis dēls un divas meitas. Anitai prieks, ka meitas un dēla ģimenes dzīvo tepat novadā, bet ciemos tiek gaidīti savējie no Īrijas. “Meita pirms 20 gadiem aizbrauca pastrādāt. Tagad tur ir ģimene, bērni. Mazbērniem ir divas pilsonības. Lai kā mamma cenšas ar bērniem runāt latviski, dzīvojot angliskā vidē, tas nav viegli.    Meitai tur patīk, iedzīvojusies. Nav jau zelta bedre, smagi jā­strādā, bet jūtas labi. Viņa ne reizi vien teikusi, ka Latvijā nemācētu dzīvot. Esmu bijusi ciemos, viņi brauc pie mums. Gribētos jau, lai ir tuvāk,” pārdomās dalās Anita un uzsver, ka var būt laimīga vecmāmiņa, jo trīs bērni viņai dāvājuši deviņus mazbērnus.

Laukos dzīvei ir ritms. “Pagastā ir daudzi pensionāri, kuri kopj savus dārzus. Viņiem nav svarīgi tikai tas, vai sētais, stādītais izaugs vai neizaugs, bet būt dabā, darīt to, kas darīts gadiem. Un gūt prieku,” pastāsta raiskumiete Anita un uzsver, ka lepojas ar Raiskumu un tā darbīgajiem cilvēkiem.