Bērnu emocionālās audzināšanas programmas vadītāja Kristīne Cire atzīst, ka pirmais, kas viņai nāk prātā, domājot par vecmāmiņām un vectētiņiem, ir lutināšana.
“Ja mammai un tētim bieži vien ir diezgan stingras prasības, tad vecmāmiņa būs tā, kas palutinās. Nākamais, kas man nāk prātā, ir paaudžu konflikti. Jo nereti vecvecāki iejaucas mazbērnu audzināšanā, un tad veidojas dažādas nesaskaņas. Taču vienmēr esmu teikusi, ka gala vārdam jāpieder bērna vecākiem, nevis vecvecākiem. Tomēr, ja bērnu audzināšanas jautājumos kādas nesaskaņas rodas, tad tās būtu jāizrunā pieaugušajiem zem četrām acīm un pēc tam vecākiem bērnam jāpasaka, kā un kas būs. Taču var jau saprast arī vecmāmiņas, viņas pamāca ne jau aiz ļauna prāta, bet labu gribēdamas. Taču tieši ar šo “labu gribēdamas” kādreiz sanāk sliktāk nekā jābūt,” domās dalās Kristīne un saka- vecmāmiņas ir arī gādīgas.
“Šodien arī bērnudārzā pie manis atnāca vecmāmiņa, kura uzņemsies trīs mazbērnu audzināšanu, jo bērnu vecāki dosies peļņā uz ārzemēm. Tiesa gan, vecmāmiņa vai vectētiņš nekad nevarēs bērnam aizstāt mammu vai tēti, bet parūpēties un tikt galā ar audzināšanas jautājumiem var, ja viņi ir saprātīgi un gudri. Bet aizstājama emocionālā saikne starp mammu un bērnu, tēti un mazo. Lai cik vecmāmiņa būs mīļa, viņa nekad nebūs tik mīļa kā mamma. Ja vien mamma nav barguma iemiesojums,” smaidot saka Kristīne un saka, ka bērniem gan vienmēr ir milzīgs prieks aizbraukt pie vecmāmiņām, jo tās palutinās, pacienās ar kaut ko garšīgu un pavadīs laiku kopā tā, kā varbūt to nedara vecāki aizņemtības dēļ. Liene Lote Grizāne
Komentāri