Kopš bērnības! Ieva Cēderštrēma pirmo reizi uz slēpēm uzlikta divu gadu vecumā. FOTO: no albuma
Cēsniece, Cēsu pilsētas Sporta skolas trenere un jaunās biatlonistes Esteres Volfas mamma Ieva Cēderštrēma pārstāvējusi Latviju 1994. un 1998. gada olimpiskajās spēlēs Lillehammerē un Nagano, tādēļ labi zina, ko nozīmē karjera sportā.
“Pat domas nebija Esteri bīdīt profesionālajā sportā, taču jau no mazotnes viņai padevās skriešana, krosi. Tā nu tam pakārtojām savas brīvdienas. Kas var būt labāks ģimenei, ja meitai tas padodas, bet mēs, vecāki, varam iedot savu pieredzi un ceļamaizi līdzi,” viņa olimpiādes laikā atzina Latvijas Televīzijai.
-Visas reizes, kad centāmies norunāt laiku sarunai, jūs vai nu bijāt ārzemēs, vai taisījāties braukt prom. Vai vispār ir laiks māju gaisu ieelpot un atpūsties?
-Šosezon ir īpaši aktīvi, jā. Nu, man mājās vasaras puķu podi vēl nav novākti un karājas ārā. Tas jau laikam arī apliecina, cik maz ir tur būts.
-Nogurdinoši!
-Jā, šie braucieni nav ekskursijas. Tie ir emocionāli, psiholoģiski un fiziski nogurdinoši. Pēc tiem atbrauc mājās tik iztukšots, ka trīs dienas negribas celties ar modinātāja signālu.
-Vai biežie braucieni ir parasta lieta?
-Nu jau kāds trešais gads, kad ir tik daudz jābraukā. Bija jau arī skaidrs, ka šis ir olimpiskais gads un būs intensīvs.
-Starp braucieniem bija mazi starplaiki.
-Tāds tas ziemas periods ir. Tad arī notiek visas sacensības. Nav iespēju pateikt – ai, es tagad negribu braukt, atpūtīšos un tad braukšu.
-Tas nav gluži, kā aizlidot kaut kur nopeldēties!
-Jā, uz kādu kontinentu, kur ir silts. Lai gan sniegu, kad mums tā nav, var atrast arī citur.
-Jā, ziemas olimpiādē taču arī bija gana daudz dažādu eksotisku valstu pārstāvji. Lai gan viņi jau, iespējams, tāpat trenējas ne jau savā dzimtenē.
-Tur noteikti bieži liela loma ir arī dubultajām pilsonībām. Un starptautiskās federācijas vēlas, lai olimpiskajās spēlēs būtu pārstāvētas pēc iespējas vairāk valstu, ne tikai lielās, kuras dominē daudzos sporta veidos.
-Kaut kur manīju jociņu, kurā bija saraksts ar valstu izcīnītajām medaļām un pa vidu virs daudzām valstīm Juhanness Hesflots Klēbo, jo viņš viens pats izcīnīja sešas medaļas.
-Tas ir fenomenāls cilvēks. Norvēģi var patiešām lepoties. Viegli jau viņam noteikti nav būt elitē, jo distanču slēpošana Norvēģijā ir sporta veids, kur ir, no kā izvēlēties dalībniekus. Tas ir viņu ziemas sporta veids numur viens.
-Ne velti mēdz jokot, ka norvēģi jau piedzimst ar slēpēm pie kājām!
-Jā, tas ir tautas sporta veids! Varbūt tad, ja tu esi tādā augstā līmenī, neesi priecīgs, ka esi norvēģis, jo pati tā spice ir ļoti nežēlīga, tur nav viegli noturēties, un tur nevar tikt vidusmēra norvēģis.
-Kad norunājām tikšanos, rakstījāt, ka rīt atkal brauksiet prom, šoreiz uz Vāciju. Kas tur būs?
-Pasaules junioru un jauniešu čempionāts, kas no 28. februāra līdz 8. martam notiek Arberā.
-Tad Estere arī tikai nopūta sniegu no slēpēm un brauca tālāk?
-Jā, tā nu iznāk. Sacensības viena otrai ļoti tuvu. Jāprot pa vidu arī drusciņ atpūsties. Tas prasa spēkus, jo atkal ir jāpārbrauc citur, jāiekārtojas viesnīcā, jāaprod.
-Estere vispār atbrauca mājās?
-Nē. Pārbrauca uzreiz uz Vāciju.
-Un pēc tam paredzēts arī kāds mieriņš?
-Nē. Pēc tam vēl būs divi pasaules kausa posmi. Pēc tam būs Otepē Igaunijā un pēdējais – Holmenkollenē Norvēģijā.
-Kā Estere to visu tver?
-Pagaidām šķiet, ka vēl labi. Domāju, daudz dod arī tas emocionālais pacēlums no olimpiskajām spēlēm. Labie rezultāti un starti dod priekšrocību, ja nebūtu tik labi izdevies, tad būtu lielāka noguruma sajūta.
-Latvijas Televīzijā spēļu laikā akcentēja, ka Esterei izdevās pārspēt mammas rekordu olimpiādē.
-Es to neuztvēru kā kaut kādu manu rekordu. Pašreizējā brīdī, domāju, viņa vienkārši ir citā līmenī. Tā olimpiāde, tie ātrumi un viss, ko viņa tagad dara, tas ir biatlons! Vienu dienu tu vari būt pirmais, bet otru dienu 59. vietā. Neviens no tā nav pasargāts.
-Pastāstiet, kā jūs pati sākāt sportot.
-Es biju diezgan kustīgs bērniņš. Man daudz kas patika – skriet, lēkt, braukt ar riteni. Kaut kā sagadījās, ka nonācu slēpošanā. Varbūt lielā mērā pateicoties vecākiem, jo mēs brīvdienās braucām ar mašīnu, piemēram, uz Niniera pusi, uz Dzērbeni paslēpot. Mammīte saka, ka es divu gadu vecumā esot uzlikta uz slēpēm. Mamma smejas, ka viņa pati tāda nesportiska, bet tēvs gan vidusskolas laikā bijis slēpotājs.
-Pamēģinājāt arī kaut ko citu vai tomēr pamatā pievērsāties slēpošanai?
-Pamatā tikai tai. Skolā, protams, darīju visu, ko vajadzēja. Ko man sporta skolotāja lūdza, to biju gatava darīt.
-Vai Esterei ir kāds jaunāks brālis vai māsa, kas varētu mēģināt viņu pārspēt?
-Nē, Estere ir jaunākā. Abi lielie bērni arī ir pamēģinājuši nedaudz sportot. Dēls bija Latvijas čempionāta medaļnieks, vecākā meita tikai nedaudz pasportoja. Es gan viņos visos, arī Esterē vairāk saskatīju mākslinieku tipa cilvēkus. Arī uz Esteri pilnībā neattiecas, ka viņas sportošanai par iemeslu varētu būt kādi vecāku nepiepildītie sapņi.
-Viņas pašas izvēle?
-Jā, pilnībā. Esterei ļoti labi padevās krosi, viņa arī dejoja, arī mūziku apguva, sports bija kā viens no. Bet tad viņa aizrāvās, un mēs sapratām, ka varam atbalstīt, dot viņai, ko paši varam. Un pakārtojām savas brīvdienas tam.
-Vecākie bērni arī atbalsta mazo māsu sacensībās?
-Jā, protams. Pēdējos gados īpaši. Mēs jau arī visi kopā bijām olimpiādē. Bērni iedegušies braukt arī uz nākamajiem biatlona kausiem, bet tādu emociju jau katru reizi nav. Tik augsti rezultāti ir jāizbauda, kamēr tie ir. Šādi mirkļi, protams, ļoti paliek atmiņā, un atbalstītāju klātbūtne ļoti palīdz tiem, kas startē.
-Estere tomēr vēl ir ļoti jauna un pašlaik nonākusi uzmanības centrā, piedēvējot viņai nākotnes cerību titulus, slavējot viņas talantu. Vai no tā visa nevar pārdegt?
-Nu, jā, pašam jāsaprot, ka dzīvojam modernā un digitālā pasaulē, ka par tevi runās un runās daudz ko. Ir jāsaprot, ko tu esi izdarījis un ko vari izdarīt, vai citu ažiotāža par paveikto nav mazlietiņ pārspīlēta. Vienkārši censties uz to visu raudzīties tā veselīgi.
-Tas nav tik vienkārši, cik izklausās!
-Nav. Noteikti nav! Bet tāds ir sports. Mēs jau redzam, ka arī top līderi kļūdās un atslēdzas no visiem sociālajiem tīkliem, jo viņu fani pieprasa kaut ko. Taču mēs, sportisti, jau tādi paši cilvēki vien esam. Arī mums ir gan labās dienas, gan sliktās.
Komentāri