Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un arī krietni ilgu laiku strādājusi tehniskā nozarē, bet tagad nu jau profesionālā līmenī aizraujas ar foto mākslu. Visu vasaru arī bija skatāma viņas darbu izstāde, kuras centrā – sieviete.

-Kā aizsākās interese par fotografēšanu?

-Tā sākās jau pusaudža gados. Toreiz man patika spēlēties ar filmiņu kamerām, tās sauca par “ziepju traukiem”, un darboties ar fotošopu datorā, eksperimentējot ar attēliem un veidojot kolāžas. Vēlāk studēju reklāmas dizainu. Tie bija ļoti radoši piepildīti studiju gadi, taču līdz galam nejutu sevi maketētāja lomā. Grafiskais dizains palicis kā fona nodarbošanās, jo līdz dizainerim ar lielo “D” ir jāizaug.

Tad nokļuvu pelnošā darbā ražošanas un būvniecības jomā, un dzīve vairāk plūda starp darbu, naudas pelnīšanu un sevis meklējumiem. Vienos Ziemassvētkos vīrs man uzdāvināja profesionālo kameru. Tolaik viņš piedalījās autosportā, un es ar savu kameru devos līdzi. Reiz izdevās “zelta” kadrs, un cilvēki teica: “Elīn, tev ir talants!” Tajā brīdī sajutu, kā pārskrēja tirpiņas un ka kaut kas manī noklikšķēja,– tā aizsākās vēl lielāka interese par fotografēšanu.

Daudz mācījos, lai apgūtu profesionālas tehnikas nianses. Braucu uz kursiem Valmierā, ar savu mentoru esam saglabājuši draudzību un ik pa laikam īstenojam kopīgus projektus. Tagad manā pieredzē ir neskaitāmi pasākumi, portreti, produktu fotosesijas un pat vairākas kāzas. Es neesmu koncentrējusies vienā virzienā, esmu izmēģinājusi praktiski visu un saprotu, ka to protu, jo fotografējot cenšos nolasīt tā mirkļa, cilvēka vai produkta enerģiju un to parādīt bildēs.

-Kas tomēr visvairāk uzrunā fotogrāfijā?

-Jāsaka, katram projektam un katrai fotogrāfijai ir sava pēcgarša. Man ļoti patīk reportāžas – ķert dzīvas emocijas, nevis iestudētus kadrus vai likt cilvēkiem pārlieku pozēt. Manas izstādes tēma ir sieviete. Es sajūsminos par katru sievieti, kas stāv manas kameras priekšā – sākotnēji trausla, nedaudz noslēgta vai pat bailīga, bet pēc mirkļa atplaukst, atveras un rāda savu iekšējo sievišķo būtību.

Tas ir katras fotogrāfijas maģiskākais brīdis – kad redzu īsto cilvēka enerģiju, patieso skaistuma potenciālu un man izdodas to iemūžināt. Bieži vien, kad mans foto varonis saņēmis attēlus, dzirdu – “Tā tiešām esmu es?” Man šķiet, ka ikviens cilvēks ir skaists; viss atkarīgs no tā, kādas acis uz viņu lūkojas.

Fotogrāfijā mani visvairāk uzrunā tieši šī spēja atklāt cilvēku – iemūžināt ne tikai ārējo tēlu, bet arī iekšējo pasauli, emocijas un enerģiju, kas bieži paliek neredzama ikdienas steigā. Panākt, ka klients pats sevi ierauga no malas. Tieši tas, manuprāt, padara šādas fotogrāfijas par īstu mākslu.

-Kā vērtēt mūsdienu laikmetu, kad mobilajos telefonos iemūžinām teju katru dzīves mirkli? Vai tas nenoplicina foto­grāfijas vērtību?

-Mans nākamais mērķis ir kultivēt fizisko, drukāto fotogrāfiju. Manuprāt, tas ir tas, kas ļoti var atšķirt šo milzum lielo digitālo fotogrāfiju kvalitāti no īstiem iemūžinātiem mirkļiem uz foto papīra. Tā ir pavisam cita sajūta – jebkura acs redz, kas ir kvalitatīva fotogrāfija ar iemūžinātu enerģiju un kas ir kadrs, kas uzņemts “uz ātru roku”.

Kā labi zinām, viss pasaulē ir ciklisks, un tāpat būs arī ar foto­grafēšanu. Piemēram, īpašos pasākumos katrs viesis var kaut ko uzbildēt telefonā, bet bieži šie kadri paliek citiem neredzēti. Fotogrāfa uzdevums ir šos mirkļus sakārtot, kadrēt, datēt un nodot klientam kā vienotu stāstu. Fotogrāfija ir tas elements, kas pārvērš mirkli par vēsturi, saglabājot atmiņas un emocijas vienā kadrā. To nespēj aizstāt vai mākslīgi radīt neviens tehnoloģijas brīnums – vēsturi radām un fiksējam mēs paši.

-Kā tapa darbi izstādei?

-Jāteic, arvien priecē, ka cilvēki paši mani uzrunā. Neeju meklēt modeļus, ir īpaši patīkami, kad kāds vēlas, lai tieši es iemūžinu portretu vai kādu svarīgu mirkli, jo viņu saista mans foto rokraksts. Es sevi nereklamēju kā pakalpojuma sniedzēju, un pie manis vienmēr atnāk īstie cilvēki.

Izstāde nebija galvenais mērķis, tā vienkārši izauga no mana darba un attieksmes. Tas bija loģisks turpinājums – iespēja sarīkot skaistu pasākumu ar fotogrāfijām, kas tapušas ar ļoti īpašu enerģiju un stāstiem. Pati atklāšana bija neliela budžeta pasākums, bet tā enerģija bija pārsteidzoša – sajūtas virmoja, un es justos tiešam pacilāta un pateicīga. Tās emocijas vēl ilgi paliks atmiņā un iedvesmos turpmākajiem darbiem.

-Vai ir arī pieredze, fotografējot ārzemēs?

-Katru ceļojumu datēju fotogrāfijās. Ja paskatās manus sociālo tīklu kontus, tad ceļojumu fotogrāfiju ir ļoti daudz. Ir iemūžināta Francija, Šampaņa, no Itālijas, Komo ezers, ir Vācija, Tallina, un pavisam drīz, rudenī, došos uz Portugāli. Ceļojuma foto top dabiski, tverot mirkļus garām ejot, sajūtas, atmosfēru konkrētajā vietā. Kad kļūst skumji ap sirdi, tad ir jauki paskatīties un saprast, ka tik daudz skaistuma ir redzēts, piedzīvots! Tas atdzīvina, atjauno. Patiesībā ir pat ideja nākotnē veidot izstādi, kuras tēma būtu ceļojumi.
Protams, arī Latviju esmu fotografējusi ļoti daudz – viena no manām bildēm pat rotā AirBaltic bukletu, cita ir rakstnieces Zanes Nuts grāmatas vāks. Neuzskatu sevi par pompozu mākslinieci, bet manas fotogrāfijas dzīvo savu dzīvi un ir daudzviet – bieži pat nezinu visus to ceļus.

-Kā ir ar pelnīšanas pusi šai profesijā? Pati aparatūra, materiāli nav lēti.

-Ar fotografēšanu nopelnīt sev iztiku var, pazīstu cilvēkus, kuri to dara. Man svarīgāka ir kvalitāte, ne kvantitāte. Katru projektu veicu ar pilnu atdevi, tāpēc nevaru uzņemties pārāk daudz darbu. Bet, ja cilvēks pieiet citādi, fotografēšana noteikti var būt stabils iztikas avots. Protams, tehnika un materiāli nav lēti, taču, ja strādā cītīgi un kvalitatīvi, finansiālā puse galu galā izlīdzinās.

-Vai ir brīži, kad esat piekritusi kādam projektam, bet tad ir skaidrs – nav iedvesmas, negribas nekur doties. Kā izdodas sevi sagrupēt radošajam procesam?

-Man tas ir ļoti vienkārši. Pat ja neesmu īstajā noskaņojumā, kad aizbraucu uz noteikto vietu, paņemu rokās kameru un pielieku to pie acs, esmu iekšā procesā. Neko citu vairs neredzu, nekas cits neeksistē. Tikai mirklis un bilde. Man nav problēmas sagatavoties šim procesam, es vienkārši sasinhronizējos ar savu kameru, un viss notiek pats no sevis. Cenšos fotografēt ar sirdi, nevis prātu, un tāpēc rezultāts gandrīz vienmēr sagādā man prieku, un esmu apmierināta.

-Kā vērtējat savu darbu izstādi? Kādas atsauksmes no apmeklētājiem?

-Izstādi atklājām Ieriķos, pēc tam tā bija skatāma Priekuļos un ceļos uz Ģikšiem, plānoju ziemas mēnešos bildes izstādīt vēl vairākās vietās. Apmeklētājiem ļoti patika, saņēmu tikai labus vārdus un sajūsmu. Visas fotogrāfijas esot kā mākslas darbi, to dzirdēju vairākkārt! Daudzi arī teic, ka vēlētos paši būt kādā no bildēm. Izstādē redzamās sievietes ir ļoti dažādas – no dāmas gados līdz alternatīva stila sievietei un gaisīgai meža dīvai. Katrs apmeklētājs var atrast sev tuvāko tēlu, kaut ko, kas piesaista vai iedvesmo. Kad izstādes skatītājs saskaras ar bildi un sajūt kaut ko dziļāku, tas dod man vislielāko gandarījumu un motivāciju turpināt radošo ceļu.

-Kādi plāni turpmākajam darbam?

-Noteikti turpināšu fotografēt tik daudz, cik vien iespējams, saglabājot savu identitāti un māksliniecisko redzējumu. Izstāde man bija svarīgs atskaites punkts, kā tas bieži notiek māksliniekiem. Ir sajūta, ka kāds posms noslēgts un ir laiks doties tālāk, jaunā kvalitātē un izpildījumā. Godīgi sakot, es sev konkrētus mērķus īpaši neizvirzu. Tāpat kā šī izstāde – tā nebija galapunkts, bet ceļš, kas pats mani līdz tai aizveda. Man šķiet, būtiskākais ir nepārtraukti radīt, eksperimentēt un ļaut sev atrast jaunas izpausmes, nevis sekot stingriem plāniem. Banāli, bet tā tas bieži notiek, radošums pats ved uz priekšu.