Turpina tradicionālu amatu

Kaspars Zvirbulis jau desmit gadus dzīvo Līgatnē. Pusaudža gados Rīgas puika brauca pie tēvoča un palīdzēja tāšu darbnīcā. “Jau 20 gados apzinājos, ka tāsiķa amats noderēs. Vismaz  vecumdienās
noteikti,” stāsta Kaspars.

Kaspars Rīgā strādāja celt­niecībā, sieva Madara absolvēja Mākslas akadēmiju. Bija jāizlemj, ko tālāk darīt. Tad arī nolēma pārcelties uz Līgatni un kopā ar Vizmu un Pēteri turpināt seno un nu jau reto tāsiķa amatu. Zvirbuļi ir vienīgie, kuri ar to nodarbojas profesionāli, nevis kā vaļasprieku.

“Meistars ne tikai kaut ko gatavo, rada, viņš ir arī skolotājs, vēsturnieks, kurš izpēta, kā to, ko viņš dara, veica agrāk, zina stāstus un nodod ziņu par    tautas materiālajām vērtībām un amatu prasmēm. To, ko daru, nedrīkst nonivelēt līdz vienkāršam biznesam,” saka Kaspars un pastāsta, ka 80 procenti tāss cibu, to formu ir agrāko meistaru darinājumu kopijas. Tāsiķis ir tradicionālās amatniecības meistars.

“Daudzi novērtē roku darbu, bet ir tādi, kuri ne. Ir jārēķinās, ka nelielā dzīvoklī, kur ir standarta mēbeles, vai virtuvē, kur burciņas ar spīdīgiem vāciņiem, tāss trauki neiederēsies. Guļbū­ves mājā cita lieta. Vide nosaka, kam kur būt,” vērtē tāsiķis un uzsver, ka negrib, lai viņa darbi stāv kaut kur aiz stikla un pāris reižu gadā no tiem noslauka putekļus.

Zvirbuļu darbnīcā tapušie darbi reti nopērkami tirdziņos, tie tiek piedāvāti internetveikalā. Meistari par būtisku uzdevumu    uzskata sabiedrības izglītošanu. Viņi rīko izbraukuma meistarklases amatu mājās, interešu centros, uzņem savā darbnīcā.

Līgatnietis atzīst, ka katru gadu aizvien sarežģītāk ir dabūt tāsi. To vislabāk iegūt jūnijā, jūlijā, bet tad reti kāds zāģē kokus, jo tie ātri žūst un plaisā. “Ir cilvēki, kuri domā, ja ļaus bērzam noņemt tāsi, par nozāģētajiem kokiem saņems mazāku samaksu, bet tas neietekmē,” saka meistars un skaidro,  ka  “30 gados izaug ap 30 centimetru resns bērzs. Tik lielus kokus atrast grūti. Tā kā atļauj zāģēt aizvien tievākus kokus,  sagādāt tāsi būs aizvien sarežģītāk”.

Dzīvi Līgatnē viņš salīdzina kā paralēlā pasaulē. “Līgatne ir kā bļoda, ja esi iekšā, īsti ārā netiec. Un negribas. Pēc  36 Rīgā nodzīvotiem gadiem kādu laiku turp vilka. Vajadzēja kaut reizi nedēļā aizbraukt. Tagad jau reizi mēnesī šķiet par daudz. Tur tik daudz cilvēku, steiga, troksnis. Te nekur nav jāsteidzas, cilvēku nav. Kad brīvdienās Līgatnē daudz tūristu, ejam pastaigā uz Gaujasmalu, tur nav cilvēku,” teic Kaspars un uzsver, ka katram ir savas vērtības, vēlmes. “Esmu pieticīgs, man viss ir. Kopā ar dēliem Miku un Klāvu, sievu Madaru ceļojam pa Latviju. Jūsmojam tāpat kā citi par svešām zemēm,” saka līgatnietis.