Savējie jāpalutina

Valija Viļuma paspēj būt visur. Viņa dzied senioru ansamblī “Mantojums”, darbojas Līgatnes Muzikālajā teātrī, pensionāru klubā “Možums”, un vēl darāmais mājās, dārzā.

“Tikai jākustas, tik daudz kas notiek, nevar sēdēt mājās,” teic līgatniete un piebilst, ka divreiz nedēļā ir teātra, vienreiz ansambļa mēģinājumi, brīvdienās koncerti, izrādes. Gada nogale būs notikumiem bagāta, koncerts kultūras namā, pensionāru balle. Novadnieki zina, ka pensionāru tikšanās reizē Valijai būs kāds gards cienasts, tāpat viņa iepriecina aktierus un dziedātājas.

“Man ir astoņi mazbērni, viens mazmazbērns, trīs bērni. Tikai viena mazmeita ārzemēs, visi tepat Līgatnē, Rīgā. Nereti dzirdu: “Omīt, uzcep kūciņu!” Kā varu nelutināt,” teic līgatniete. Viņa ir pārliecināta, ka vajag tikai būt interesei un uzņēmībai, tad katrs var kūku izcept. “Ja pirmajā reizē neizdosies, izdosies ar otro. Bet vienādas kūkas nebūs nekad. Mazbērni un bērni katrā jubilejā grib tikai manas kūkas, pirktās esot par saldām,” saka Valija un uzsver, ka cep vienkāršas kūkas ar vārīto krēmu, ar biezpienu, arī rabarbermaizes, biezpienmaizes, dažādas ruletes, kas, viņasprāt, ir tas pats vienkāršākais.

“Internetā iemācījos veidot no mīklas rozes. Tur arī var atrast tik daudz recepšu, ka ne izvēlēties, bet man ir savas,” teic seniore. Ne viens vien brīnījies un slavējis Valijas pīrādziņus kumosa lielumā, kādus cep tikai viņa. Valija atklāj, ka daudzi prasa, kā viņa visu pagūst, bet Valija skaidri pasaka – ja nevaru, nedaru, nākamajā dienā atkal ir enerģija un darbi sokas.

“Dzīvoju uz robežas, ofici­āli Līgatnes pagastā, bet velk arī pilsēta. Mēģinājumi notiek pilsētā, pensionāru tikšanās Augšlīgatnē. Esmu vienkārši līgatniete,” uzsver Valija un ir priecīga, ka viņai līdzi koncertos un izrādēs vienmēr ir vīrs Andris. Viņa vaļasprieks ir fotografēšana un filmēšana. Ģimenes arhīvā ir daudz liecību par Valijas aktīvo darbošanos.

Valija un Andris Līgatnē ieradās 1979. gadā. Valija strādāja gan konservu cehā un siltumnīcās, gan audzēja teļus. Kad kopsaimniecību likvidēja, izveidoja savu saimniecību, bet mājai, kur dzīvoja un saimniekoja, atradās īpašnieks. “Mums palaimējās, ka dabūjām Ozolu fermu, lopiem bija, kur palikt,” teic Valija. Turētas slaucamās govis, audzētas cūkas un aitas.

“Vairs nav nekā. Bērni neturpinās saimniekot, redzēja, kā mums gāja, cik grūti bija jāstrādā. Tagad brīnos, kā tiku galā – negulētas naktis, smags roku darbs un beigās nopelnīti santīmi. Bijām arī pārtikas ražotāji un tirgotāji. Sēju sieru, sviedu krējumu, gatavoju sviestu, Andris brauca, tirgoja. Kādi tik laiki nav bijuši,” atmiņās kavējas Valija, bet bez rūgtuma, vien žēl, kā smagais darbs par sevi atgādina ar sāpēm.

Valija atzīst, ka ziema nemaz tik gara nav. Jau februārī jāsēj paprika, martā jāstāda zemenes. Siltumnīcās podos tiek audzēti gurķi, tomāti, zemenes. “Pašvaldībā paņemam atļauju, un Andris ceļa galā tirgo, ātri viss tiek nopirkts,” pastāsta Valija un atklāj, ka šovasar izaugušas skaistas vīnogas, bet lapsenes ražu apskādēja. Savukārt arbūzu nebija, pat ko pagaršot, kaut iepriekšējā gadā izauga 200 saldi, garšīgi.
Pēc profesijas Valija ir šuvēja. Tikai jau pensijas gados atkal var atlicināt laiku, lai kaut ko sev pašūtu. “Man patīk humors, patīk, ka cilvēki smaida, smejas. Neticu, ka man pāri 70. Teātrī esmu vecākā, baiļojos, vai pieņems, bet visi pieņēmuši, jo vecumam nav nekādas nozīmes,” saka Valija. Līgatnieši viņu šogad pagodināja ar titulu “Gada cilvēks 2025”.