Sapņu klase un zelta komanda

Zane Rozīte, viena no leģendārās basketbola komandas “TTT” spēlētājām, turpina gūt panākumus basketbolā. Viņa tikko atgriezusies no pasaules čempionāta maksibasketbolā Šveicē, kur pārstāvēja komandu “Baroneses” un 60+ grupā 26 komandu konkurencē izcīnīja zelta medaļu. Tas ir otrais zelts pasaules čempionātā maksibasketbolā un tikpat arī Eiropas līmenī.

Cēsniece ir arī veselības un sporta skolotāja Cēsu Valsts ģimnāzijā, daudzus gadus bijusi basketbola trenere Sporta skolā. Viņas sapnis vienmēr ir bijis ne tikai būt skolotājai, bet arī audzinātājai savai klasei. Un šogad viņas pirmie audzēkņi absolvēja ģimnāziju.

-Pasaules un Eiropas čempionātu zelts – kā to panākt?

-Pēdējos gados sīvākā cīņa mums ir ar igaunietēm, reizēm uzvaram mēs, reizēm viņas. Bet pēdējos divos gados tieši mēs esam plūkušas uzvaras laurus. Ko­mandā “Baroneses” esam no visas Latvijas – visvairāk rīdzinieču, bet ir arī no Jēkabpils, Tukuma. No Vidzemes esmu vienīgā. Treniņus Rīgā aizvadām kopā ar puišiem, sezonā vairākas reizes dodamies uz turnīriem Igaunijā.

Ceļš uz panākumiem nav viegls. Rīdziniecēm ir iespējas trenēties biežāk, man lielākoties ar skolēniem sporta stundās. Kad kāds ir lecīgāks, nepaklausīgāks, saku – spēlēsim uz “mīnusiem”. Pati domāju, vai izdosies uzvarēt, bet, kad izdodas, klase aplaudē.

Čempionāti notiek siltās zemēs – Itālijā, Grieķijā, tur atbrauc komandas no Dienvidamerikas, arī Āfrikas, eksotiskām valstīm. Šogad no sešām spēlēm tikai vienu spēlējām ar Eiropas valsti Lielbritāniju. Pārējās bija no Dienvidamerikas. Pretinieces ir ļoti neprognozējamas, ar citu spēles stilu, tāpēc vairāk jādomā, kā no laukuma nonākt bez traumām. Katra spēle ir smaga, īpaši piektā. Un katru gadu domāju, viss, vairs nespēlēšu. Bet, kad uzvaram, saprotam – turpināsim.

-Kādi ir spilgtākie čempionāta mirkļi?

-Šogad 50+ grupā startēja basketbolistes no Cēsu komandas, tas ir fantastiski, ka mums, cēsniekiem, ir tāda komanda! Un bija tik jauki, ka viņas bija atnākušas uz finālspēli ar Peru. Spēle smaga, elpu rauj ciet, bet, kad iemetu bumbu, viņas kliedza – Cēsis, Cēsis, Cēsis -, pagriezos, un bija jāsmaida, ka mīļās meitenes ir atnākušas un atbalsta. Spēli skatījās arī tiesneši no Latvijas, zālē bija arī Latvijas karogi.

Emocionāli vissaldākie ir brīži, kad uzvaram ar pāris punktu pārsvaru. Tas, protams, prasa nervus, bet uzvaras garša ir saldāka. Ja iepriekš, kad vinnējām pasaules čempionātu, smagumu iznesa pāris spēlētāju, tad šogad visas guvām pa punktam līdz uzvarai. Bet, jā, uzvara ir arī atgriešanās no čempionāta bez traumām. Jo īstenībā katrā čempionātā kāds veterāns nomirst. Mēs visi parakstāmies, ka uzņemamies atbildību par sevi un apzināmies riskus. Reiz Vācijā spēles čempionāta laikā mira arī septiņdesmitgadnieks latvietis. Mēs ļoti atbalstām savus veterānus, kā līdzjutēji arī dziedam, par ko ārzemnieki ir ļoti pārsteigti.
Interesanti, ka šajos čempionātos pēc spēlēm kādas 20 minūtes ir jāfotografējas, jo mēs, garas, slaidas gaišmates ar zilām acīm, daudziem esam ļoti neparastas, šķietam eksotiskas. Aizbraucot uz čempionātu, mēs arī paceļojam, cenšamies attiecīgo vietu iepazīt. Kā skolotāja mācību gada laikā daudz ko organizēju, bet šeit ļaujos citām. Arī dēls (basketbolists Dāvis Rozītis – autore) man vienmēr atgādina – mammīt, atpūties, izbaudi atvaļinājumu!

Basketbolu spēlējot, esmu daudz pa pasauli braukusi, bet parasti tas nozīmēja savu spēļu izspēlēšanu, labākā gadījumā došanos uz pilsētas centru un pēc tam braukšanu prom. Tagad mēdzu braukt uz valstīm, kurās daudzkārt esmu bijusi, un tās tiešām iepazīt.

-Kāpēc pašai ir svarīgi būt aktīvai, turpināt spēlēt?

-Jāteic, ka neesmu tik aktīva, tikai uzturu sevi formā. Uzskatu, ka man kā sporta skolotājai ir jābūt piemēram skolēniem. Esmu veselības un sporta skolotāja, bērniem uzsveru, ka pēc sporta stundām ir jāiet dušā, jārūpējas par savu higiēnu. Tāpat stāstu, ka uz sporta stundu nevar ierasties saburzītā kreklā. Meitenēm sporta nodarbībās obligāti ir jābūt matu gumijai, vaļēji mati var ātri novest pie traumām. Vingrojot runājam, kam katrs vingrojums ir noderīgs, pēc tam skolēni paši prasa tieši konkrētos vingrojumus, viņi rūpējas par sevi, savu fizisko formu. Es ar saviem skolēniem ļoti daudz runāju.

-Vai mūsdienu jaunieši vairāk ir jāmudina uz sportu, fiziskām aktivitātēm, nekā tas bija agrāk?

-Es laikam esmu dzimusi laimes krekliņā, jo pēc studijām atnācu uz Cēsīm, kur man piedāvāja trīs mēnešus nostrādāt Cēsu 1. pamatskolā, bet paliku tur 18 gadus un nemainīgi redzēju, cik bērni ir īpaši un brīnišķīgi. Protams, vienmēr ir kādas palaidnības, bet sportoja visi.

Ilgi sapņoju par savu audzināmo klasi, tāpēc, kad pirms trim gadiem tobrīdējā Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Bērziņa, kura liktenīgas sagadīšanās dēļ zināja par šo manu sapni, piedāvāja audzināmo klasi, bija liela izšķiršanās. 1.pamatskolā visi bērni bija zināmi, pie 60 gadiem kaut ko dzīvē mainīt, aiziet uz citu skolu, bija grūts lēmums. Bet tā bija iespēja piepildīt sapni. Un tā sāku strādāt ģimnāzijā un audzināt desmito klasi – 12 zēnus un septiņas meitenes –, kas tiešām bija sapnis! Zināju, ka daudz brauksim ekskursijās, arī uz Nacionālo teātri, Dailes teātri, operu, jo bērniem ir jāzina, kā iet uz teātri, jābūt izglītotiem. Tāpat braucām divu dienu ekskursijās ar teltīm, braucām ekskursijā uz Zviedriju.

Skolēni paši pētīja, ko varētu apskatīt, un es atbalstīju viņu izvēles. Jo tieši ekskursijās bērni cits citu patiesi iepazīst. Bet vienmēr saku, ka braukt varam tad, kad pierāda, ka viņiem var uzticēties, tas ir ļoti svarīgi. Mācu arī nebūt izšķērdīgiem. Protams, vieglāk ir braukt ar tūristu autobusu, bet mēs daudz braucām ar vilcienu. Tāpat priecājos redzēt, ka bērni nevis gāja veikalā nopirkt kādu našķi, bet dalījās cits ar citu ar līdzi paņemto.

Galvenais ir bērnus vadīt, strādāt ar viņiem. Vienmēr atgādinu, ka ir jāmācās jau no desmitās klases, ne tikai 12. klasē, tāpat jāizmanto visas iespējas, ko var darīt ārpus skolas. Viens no audzēkņiem saņēma Vītola stipendiju tieši par savām ārpusklases aktivitātēm. Tāpat reti tramdu vecākus, vienmēr saku, ka varam paši tikt galā. Pati kā mamma zinu, cik vecāki sāpīgi uztver katru neveiksmi. Esmu kā klints saviem audzēkņiem, vienmēr ejam pie skolotājiem, runājam, risinām. Un tad viss arī izdodas.

Mans dēls pirms pāris gadiem bija rezervistu militārās apmācībās Alūksnē, pēc tam nāca pie maniem skolēniem pastāstīt par savu pieredzi. Aicinu arī citus, jo tas iedvesmo skolēnus. Tad viņi ļoti ieklausās. Tā no maniem klases absolventiem četri, lai gan būtu varējuši augstskolā iestāties budžeta grupā, izvēlējās dienēt armijā. Jaunieši apzinās, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad viņus iesauks armijā, kā arī viņiem ir svarīgi, ka spēs aizstāvēt savu ģimeni, valsti.

Man ļoti patīk mans darbs, un to tiešām izbaudu!

-Vai skolēni mainās, vai vienmēr jāmeklē jauna pieeja, lai labi saprastos?

-Bērni ir ļoti gudri. Ja sākumā skolēniem izstāsta savus noteikumus, ko drīkst, ko nedrīkst, viņi visu saprot un arī ievēro. Skolēni zina, ka pie manis nedrīkst kavēt, jābūt laikā. Es zinu, ka skolotājam ir jābūt stingram, stundai ir jābūt organizētai, jāraisa interese. Tas, cik audzēkņi būs ieinteresēti, ir atkarīgs no skolotāja. Cenšos stundas veidot tā, lai tās būtu intensīvas, atraktīvas, lai tiešām būtu interesanti. Sportā viena no sadaļām ir mūzika un ritms, tāpēc mani skolēni obligāti mācās valsi, jau sākot ar zēnu paklanīšanos un meiteņu kniksi. Otru deju viņi izlozē – tā ir kāda no pasaules tautu dejām. Šogad viņi izlozēja mūsu pašu tautas deju “Cūkas driķos”, visi bija tik priecīgi. Ja ir dubultās stundas un skolēni ir labi pastrādājuši, tad pēdējās 15 minūtes ir brīvā izvēle, ko katrs grib darīt, tad meitenes bieži vingro, zēni spēlē basketbolu vai volejbolu. Ir svarīgi bērniem dot arī izvēles brīvību.

-Kāpēc sports visa mūža garumā ir svarīgs?

-Tā ir vide. Cēsis ir sportiskas, pati daudzus gadus biju trenere, arī kā sporta skolotājai man ir jābūt formā. Esmu tāda skolotāja, kura liek darīt to, ko pati varu. Kādreiz ir skolēni, kas saka – parādiet, kā uztaisīt svecīti. Un es parādu.

Bet mūsu basketbola komandā ir gan mediķes, gan banku darbinieces, tātad ikdienā vairs nav cieši saistītas ar sportu, bet spēlē. Tas ir tāpat kā dejotājam vai dziedātājam, kas no jauniešu kolektīva pāriet vidējās paaudzes un senioru grupās. Tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, iekšēja nepieciešamība.