Sabiedrības līdzatbildības izjūta aug

Iedzīvotāju ziņojumi par iespējamu vardarbību kļūst aizvien biežāki, netrūkst ne dzērājšoferu, ne pieaugošas agresijas izpausmju, kā arī aizvien vairāk ir telefonkrāpnieku upuru. Par raizēm un arī panākumiem darbā Policijas dienas, 5. decembra, priekšvakarā uz sarunu aicinājām Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Dienvidvidzemes iecirkņa priekšnieci Ingu Randari.

-Kā jutāties, uzsākot dienestu policijā, un kā ir tagad ar šī aroda prestižu sabiedrībā?

-Pagājuši tieši 23 gadi, kopš esmu policijā, un sajūtas nav mainījušās – kā šis darbs ir paticis, tā patīk joprojām. Sāku 2002. gadā Rīgas Galvenajā Policijas pārvaldē, biju pašā Rīgas centrā, arī Centrāltirgus rajonā. Daudzi noteikti jau ir noskatījušies filmu “Tumšzilais evaņģēlijs”. Kad sāku strādāt, diezgan daudz no tā, kas redzams filmā, policijas ikdienā bija līdzīgi. Tagad darbs mainījies tieši attieksmes ziņā pret cilvēku. Tādēļ ka mēs strādājam iedzīvotājam, nevis tādēļ, ka tas iesniegums kaut kur ir jāliek. Manuprāt, mūsu iecirknī policisti ļoti labi saprot, kādēļ šo darbu dara un kādēļ tas ir svarīgi – ir misijas sajūta un apziņa, ka cilvēkam ir jāpalīdz.

Protams, mainījies arī materiāltehniskais nodrošinājums. Tajā laikā dokumentus rakstījām ar rakstāmmašīnu, bija automašīnas, kurām durvis pieturējām ar roku, jo tās varēja arī izkrist. Par kabinetu remontu un jaunāku iekārtojumu tolaik varējām tikai sapņot.

Nemainīgs ir darba apjoms. Mainās gan specifika, bet ne pašu notikumu daudzums. Taču nodarījumu veidi, piemēram, tādā apjomā, kā ir krāpšanas tagad, 2002. un pat 2010. gadā nebija. Tolaik nebija pieeja ne mākslīgajam intelektam, citām modernām tehnoloģijām un kopumā noziedzība šķita vienkāršāka.

-Kā ir ar dzērājšoferiem – nepilns gads, kopš sodi ir stingrāki. Vai ir redzamas kādas izmaiņas?

-Skaitļi diemžēl ir tādi, kādi ir, nekas nav mazinājies. Nav arī krasa pieauguma, bet par šo sodu iedarbību uz pārkāpumu izdarīšanu joprojām nevaram runāt. Aizvien vairāk konstatējam lielu alkohola promiļu apjomu, un pieaug pieķerto iereibušo sieviešu skaits. Kopumā par braukšanu dzērumā – pērn Dienvidvidzemes iecirknī bija uzsākti 116 kriminālprocesi, šogad līdz 1. decembrim ir jau 102 un vēl viens mēnesis priekšā. Arī uzsākto administratīvo procesu skaits nemazinās, pērn par braukšanu reibumā bija 110, šogad vienpadsmit mēnešos jau 89. Tā ka tas nemazinās.

Viens ir bezatbildība, joprojām ir dzīvs princips – dzer un brauc! -, neskatoties uz biežajam informatīvajām kampaņām un arī sekām, kādas iestājas, ja automašīna vadīta dzērumā. Manuprāt, ir ļoti daudz izdarīts, lai sabiedrību mācītu un informētu. Visticamāk, tā tomēr ir pārliecība, ka sods neko nemaina, un cilvēks pat nebaidās no tā. Parasti gan, kad sodus paaugstina, vienu mazu mirkli ir tāds kā pieklusums, bet pēc tam atkal aizmirstas. Laikam tad, kad sāk dzert, robežas arī pazūd.

Taču vēl ir viens moments – tā kā policija reorganizējas, pārkārtojas, tad tagad ir vairāk norīkojumu un darbinieku, kas strādā uz ceļiem. Tātad ir iespēja vairāk būt klāt, droši vien tāpēc arī konstatējam vairāk. Negribētos izdarīt secinājumu, ka visa sabiedrība nodzeras, bet bezatbildības sajūta gan joprojām eksistē. Cilvēki atļaujas iedzert un braukt, un tas ir jau gadiem.

Sodi ir bargi, ir naudas sodi, arī tiesa vērtē, ka šoferis reibumā ir potenciāls slepkava. Bet vienkārša sodu palielināšana diemžēl mērķi – samazināt gadījumu skaitu – nesasniedz.

-Ko tad īsti darīt, ja ne sodi un arī tās sociālās reklāmas nestrādā?

-Ir vairāk jākoncentrējas uz jauno paaudzi, jau sākotnēji jaunākajā vecumā skolās mācot, ka tās nav savienojamas lietas nevis tāpēc, ka policija noķers un būs sods, bet tā nav ne atbildīga, ne atbilstoša rīcība. Varbūt padomju laikos tas šķita normāli – dzer un brauc.

-Vēl viena problēma ceļu satiksmē ir braukšanas ātruma pārsniegšana. Vai kontrolētajiem ātrumposmiem ir atdeve?

-Tiešām var manīt, ka vismaz tajos ceļu posmos atļauto ātrumu ievēro vairāk. Reaģē­šanas nodaļai tas dod brīvas rokas šajos ceļos vairāk skatīties uz citām lietām. Protams, vienmēr būs kāds, kurš pat tur pārkāps, tāds tiesiskais nihilisms.

-Tad nākotnei – jo vairāk būs šādi fiksētāji, jo precīzāk arī mēs visi brauksim.

-No policijas viedokļa es gribētu teikt, ka jā. Protams, kā un kurš to vērtē, bet mums tas šķiet motivējošāk nekā policijas mašīna, kas stāv ceļa malā un “ķer uz ātrumu”. Tāds formāts arī ir jau gandrīz beidzies, lielākoties braucam, esam kustībā.

No drošības viedokļa mūs uztrauc lukturu uzspīdināšana pretim braucošai mašīnai, lai brīdinātu, ka priekšā ir policija. Cilvēciski to var saprast, bet uz to reaģē ne tikai tas, kuru uztrauktu braukšanas ātrums. Ja policija uz ceļa ir tāpēc, ka meklē noziedznieku, ar lukturu “mirkšķināšanu” ziņa tiek nodota arī viņam, noziedznieks meklēs citu ceļu, lai nevar viņu noķert. Te jāpieskaita arī nelegālu akcizēto preču, narkotiku pārvadāšana. Tad nu brīdināšana ir kā lāča pakalpojums. Un vēl jāatgādina, ka ir arī meklēšanā izsludināti noziedznieki. Ik pa laikam valstī tiek izsludināti “slazdu” plāni, tie var būt saistīti ar bruņotu laupītāju vai sevišķi smagus noziegumus izdarījušu personu meklēšanu. Iznāk, ka mēs riskējam ar kādu daļu savas drošības, lai tikai cits nesaņemtu sodu par administratīvo pārkāpumu, ātruma pārsniegšanu.

-Ar ko pārkāpumos vairāk izceļas Cēsu novads salīdzinājumā ar Madonas pusi?

-Pilnīgi ne ar ko, vismaz ne noziedzības ziņā. Protams, Cēsu novads ir vairāk apdzīvots, lielāks. Ja salīdzināsim skaitļus, procentuāli  izdarīto noziedzīgo nodarījumu apjoms un veidi ir faktiski vienādi.

Patlaban lielākā sāpe ir krāpšana. Jebkāda veida, bet šobrīd izceļas telefonkrāpšana. Strauji mainās tikai shēmas, kā tas tiek izdarīts. Pēdējā laikā populārākā, piemēram, ir izlikšanās par akciju sabiedrības “Latvenergo” darbiniekiem. Ja sākotnēji strādājām galvenokārt ar senioriem, cilvēkiem, kuri sociālos tīklus īpaši neizmanto, braucām arī uz pansionātiem un skaidrojām situācijas, tagad krāpšanas shēmas skar pilnīgi jebkura vecuma vai izglītības līmeņa ļaudis. Jebkuras profesijas cilvēkus, tajā skaitā arī policisti, ir bijuši krāpšanas upuri.

Vēl mūsu teritorijā ir pieaudzis vardarbīgu noziegumu skaits. Ar kolēģiem to pārrunājot, esam konstatējuši – sabiedrība tiešām kļūst agresīvāka. Droši vien notikumi globālajā kontekstā arī raisa agresiju. Ir cilvēki, kas psiholoģiski mazāk noturīgi, un tad vardarbība ir arī ģimenē. Pārsvarā vardarbības gadījumi ir savstarpējos ģimeņu, tuvinieku konfliktos, ļoti bieži arī alkohola ietekmē.

Vēl jāņem vērā, ka cilvēki sākuši vairāk ziņot. Gan paši upuri, gan līdzcilvēki. Tas vērtējams ļoti pozitīvi. Ja agrāk kaimiņos, ģimenē bija konflikts, kur teju kādu sit nost, tie, kas redzēja, dzirdēja, atrunājās, ka tā jau viņi vienmēr dzīvojuši. Šobrīd    līdzcilvēki vairāk iesaistās. Īpaši grūti policijai kaut ko uzzināt ir tad, ja kaut kas notiek viensētā un paši mājinieki nedod informāciju, neviens nesauc policiju. Vai nu neienāk prātā, vai arī ir materiāla rakstura šķēršļi – piemēram, sieviete izsauks policiju, vīru aizvedīs, viņai ir uztraukums, kas notiks tālāk, kā uzturēs ģimeni. Bet tas jau nenozīmē, ka var atļaut sevi sist.

Tā ka vairāk ziņo un arī mēs kā policija vairāk iesaistāmies, personas tiek aizturētas un, ja    nepieciešams, tiek piemērots arī bargākais drošības līdzeklis – apcietinājums.

Valsts policijai vardarbības apturēšana ir viena no prioritātēm. Protams, par sava veida lūzuma posmu var uzskatīt Jēkabpils Rusiņa lietu, kad vīrietis noslepkavoja dzīvesbiedri. Pēc tās uz vardarbību stingrāk sāka skatīties arī pārējās tiesībsargājošās instances. Iepriekš pat īsti netika apsvērta doma, ka personai, kura pārkāpj vardarbības ierobežošanas lēmumus, varētu piemērot apcietinājumu. Arī sabiedrības doma ir mainījusies. Ja agrāk šķita, ka vardarbība ģimenēs ir pieļaujams attiecību modelis, tad tagad tā vairs nav tikai šīs ģimenes darīšana. Tā nu jau ir visas sabiedrības, tostarp arī tiesībsargājošo instanču darīšana. Fiziskā vardarbība ir, protams, vieglāk pierādāma. Ar emocionālo gan ir grūtāk.

-No kriminālajiem notikumiem, kas šeit aizvadītajā gadā ir nodarbinājis policiju?

-Ir dažādi. Piemēram, tā gan nav ikdiena un bieži, bet janvārī Cēsu pusē bija personas nolaupīšana, pielietojot vardarbību un nodarot arī miesas bojājumus. Nolaupītā persona tika ievietota automašīnas bagāžas nodalījumā (tagad ar šo cilvēku viss ir kārtībā). Tika aizturētas trīs personas, bet vēl turpinās izmeklēšana, un vairāk neko nedrīkstu teikt.

Narkotiku jomā ir atklāti gadījumi, bijušas arī zādzības. Līgatnes pagastā gada sākumā veikalā uzlauza durvis, vainīgo noskaidroja. Izdevies atklāt arī sērijveida noziegumus – lieta par piecām zagtajām mašīnām nepilna mēneša laikā. Tas ir tāds dzīvs piemērs tam, ka nevajag atstāt mašīnas vaļā! Jo īpaši ziemā, kad gribas ieslēgt aizdedzi un pasildīt mašīnu, lai atkūst logi, bet pats šoferis ieiet mājā, veikalā. Šis nozieguma veids gan ir bijis pilnīgi visos laikos un joprojām arī turpinās.

Cits ļoti nopietns gadījums. Līgatnes pagastā martā bija dubultslepkavība – divas personas noslepkavotas ar sevišķu cietsirdību. Visu apstākļu pierādīšanā Izmeklēšanas nodaļai bija ļoti lielais darbs. Sākotnēji bija vienkārši paziņojums par ugunsgrēku un ka atrasti līķi, bet atklājās, ka tā bija slepkavība. Dedzināšana ir veids, kā cilvēki mēģina slēpt pēdas, bet profesionāls izmeklēšanas darbs palīdzēja saprast, ka tā tas nav gluži noticis. Sākotnēji tika aizdedzināts viens cilvēks, tad degšana aizgājusi tālāk un sadega arī otrs. Noziegums nu ir atklāts, un vainīgais ir jau apcietināts.

-Ukrainas kara kontekstā – vai var just, ka šeit Vidzemē iedzīvotāju vidū ir mazāk krievvalodīgo?

-Jā, tā varētu teikt. Pieskatīšanas ziņā 9. maijā vairāk esam Liepā, Cēsīs gan nekas tāds nav konstatēts. Ir kaut kas atsevišķs bijis Madonas pusē – uz pieturas uzkrāsots “Z” burts -, bet tādu notikumu kā Rīgā vai šobrīd arī Kurzemē mums nav. Protams, Latgalē kolēģi cīnās ar to, bet mēs esam mierīgi. Vid­zeme joprojām ir drošākais reģions visā Latvijā. Mums ir vismazāk reģistrēto notikumu. Jāsaka arī, Cēsu un Madonas novads ir ļoti latviska vide. Tāpēc arī citu tautību pārstāvji šeit ir vairāk spējuši integrēties vietējā sabiedrībā.

Taču noslēgumā šajā Policijas dienā vēlos pateikties visam Dienvidvidzemes iecirkņa ko­lektīvam par profesionālu, godprātīgu un atbildīgu dienestu. Man ir lepnums un gods dienēt ar jums visiem vienā komandā!