Pilnveidot sevi, darot to, kas patīk

“Esmu priecīga, ka esmu te, daru to, kas patīk, pilnveidojos,” saka Laura Ziņģe-Fridrihsone. Dzimusi Cēsīs, mācījusies un strādājusi Rīgā, tagad jau piecus gadus ir veselaviete. Te ģimene uzcēlusi māju “Pie lielā koka”.

“Tas ir interesants stāsts,” smaidot saka Laura un atklāj, ka ar vīru Renāru domājuši, kāds varētu būt mājvārds. Varbūt “Upmalas”, bet māja dīķa malā, tad jau var būt arī pie lielā akmens vai koka, jo arī to te nav. “ Mājvārds ir oficiāli reģistrēts. Iestādēs redzu, kurš darbinieks saprot humoru, kurš ne. Kad zvanu kādam piegādātājam, bieži vien pirmā reakcija ir, ka zvanītājs ir ne īpaši adekvāts cilvēks. Kad parunājas, saprot, ka viss kārtībā,” pastāsta veselaviete.

Laura atzīst, kad no Rīgas pārcēlušies uz Veselavu, bijušas bažas, kā meita tiks uz skolu, kā vīrs izbraukās uz darbu Rīgā. Viss notiek bez problēmām. No rīta meita Sofija vien jāpavada līdz autobusam un pēcpusdienā jāsagaida. Laura novērtē, ka ir padomāts arī par to, lai bērniem uz autobusu nav jāiet pāri ceļam.

“Apzinos, kur dzīvoju, rēķinos ar to, kas ir te. Esmu priecīga, ka meita aug laukos, negribētu arī dzīvot mazpilsētas vidē. Te viss ir blakus, bibliotēkā var pasūt jebkuru grāmatu, meitai apkārt draudzenes, meitenes iet cita pie citas, kopā spēlējas, kārto savas darīšanas. Tepat blakus ir zirgi, var nodarboties ar jāšanu. Iespējas ir, un vēl – drošības sajūta, vari bērnu palaist, zinot, ka apkārt savējie,” pārdomās dalās Laura un uzsver, ka nedzīvo dziļi mežā, bet Bērzkrogā.

Reizi nedēļā Laura kopā ar Sofiju brauc uz ģitārspēles nodarbībām. “Meita mācījās, sēdēju, gaidīju, tad sapratu, ka arī es varu mācīties. Tagad man ir jauni un jauki klases biedri. Abas ar meitu kopā strinkšķinām,” pastāsta Laura.

Dienas aizrit piepildītas. Veselaviete uzsver, ka, dzīvojot laukos, var atļauties būt mājsaimniece, kura rūpējas par ģimeni, apmeklē baseinu, izglītojas un glezno. Pirms trim gadiem Laura ieraudzīja gleznas, kas tapušas punktošanas tehnikā. Iepatikās, gribējās pamēģināt. Pirmās pašai nešķita labas, bet draugi un ģimene vērtēja citādi. Katrs nākamais darbs ir perfektāks un arī ar dziļāku saturu.

“Man no bērnības gribējies izzināt pasauli. Kad skolā nobastoju stundas, gāju uz bibliotēku un lasīju, lai izprastu to, kas tajā brīdī šķita svarīgs. Ir tik daudz mācību, reliģiju, kultūru, uzskatu, kurus gribu izprast, un reizē arī izzināt sevi. Visa pamatā ir mīlestība, ar kuru diemžēl tiek manipulēts, bet, ja to atklāj ar simboliem, manipulācijas iespējas ir mazākas. Mani interesē sakrālā ģeometrija. Tā ir mums apkārt,” stāsta Laura un piebilst, ka punktošana nav sarežģīta, vajag vien pamatzināšanas un pacietību.

Lielformāta darbi uzgleznoti uz iepriekš ar reklāmu apdrukāta audekla. Tā ir apzināta mākslinieciska izvēle. “Reklāmas audekls ir stiprs, krāsains, bet pēc kampaņas tas vairs nevienam nav vajadzīgs. Es gribēju tam dot otru dzīvi. Man vienmēr ir bijis žēl skaistu lietu, kas pēc savas kalpošanas tiek izmestas. Es apzināti strādāju ar materiālu, kas nav paredzēts mūžīgai saglabāšanai. Man ir svarīgs transformācijas process, nevis ilūzija par nemirstību. Man interesē materiālu otrā dzīve — tas, kas reklāmas ciklā ir kļuvis lieks, mākslā iegūst citu nozīmi. Un parāda nepastāvību kā vērtību, nevis trūkumu. Ne visi mākslas darbi tiek radīti mūžībai. Sienu gleznojumi, performatīvā māksla, pat freskas, kuras mēs šodien restaurējam, sākotnēji nebija domātas pieciem simtiem gadu. Manuprāt, darbs ar nestabilu pamatu ļoti precīzi atspoguļo mūsdienu realitāti – tas izskatās stabils, bet patiesībā ir trausls. Reklāmas audekls jau sākotnēji ir vizuāli skaļš, bet konceptuāli tukšs. Glezniecība šo tukšumu aizpilda, bet materiāla trauslums paliek redzams,” pārdomās dalās māksliniece.    Laurai tuva ir doma, ka māksla nav tikai par pareizību, bet arī par drosmi. “Man šķiet svarīgāk, ka darbs cilvēku uzrunā šodien,  ka tas aizkustina, liek apstāties un paskatīties. Apspriesties, sarunāties par ko vairāk, ne tikai ikdienišķām problēmām,” teic veselaviete.

Gleznās tūkstoši krāsainu punktu ieved simboliskā telpā, kur krāsa, ritms un forma kļūst par valodu sarunai ar sevi un ļauj doties meditatīvā ceļojumā. Tajās ievēroti sakrālās ģeometrijas principi, kā arī dažādu kultūru un garīgo tradīciju simbolika. Šie elementi nav izmantoti dekoratīvi, tie reizē kalpo aizsardzībai, līdzsvarošanai un sevis izzināšanai.   

“Vērtība nav vienīgais kritērijs, pēc kura vērtēju mākslu. Man darbs ir svarīgāks kā domāšanas un sarunas iniciators konkrētā laikā. Man sagādā prieku tas, ko daru. Ja kādu tas rosina domāt, piesaista, esmu viņu uzrunājusi,” teic Laura.