Pasaules latviešu mākslas centram Cēsīs jubileja un jauna direktore

Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs 16.martā atzīmē 15 gadu dibināšanas jubileju. “Druva” sarunājās ar centra jauno direktori Zīli Liepiņu un kuratoru Kārli Kanderovski.

-Atzīmējot jubileju, varbūt pastāstiet tiem lasītājiem, kuri nezina, kā radās Pasaules latviešu mākslas centrs?
Kārlis: -Var teikt, ka tas viss sākās pirms 22 gadiem, kad Ame­rikas Savienotajās Valstīs (ASV) tika dibināta Pasaules latviešu mākslas savienība – (PLMS), kas ir ASV bezpeļņas or­ganizācija un tika izveidota ar mērķi ziedot trimdas mākslas kolekciju, atrodot tai vietu Lat­vijā. Tātad 2011. gada 16. martā organizācija nodibināja Pasaules latviešu mākslas centru, bet to­brīd tai vēl nebija mājvietas. Aptuveni divus gadus vēlāk Cē­su novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs sazinājās ar organizāciju ASV un pastāstīja par šīm telpām Cēsu vecpilsētā. Tā nu mēs 2014. gadā šeit atklājām pirmo galeriju. To nosauca par Ripa galeriju par godu galvenajiem ziedotājiem – Jānim Ripam un viņa māsām. Divus gadus vēlāk tika atvērta otrā galerija – Sīpoliņa galerija. Tā nosaukta par godu ziedojumam, ko veica Anda Sīpoliņa Kanādā. Viņa ir kolekcionāra Leopolda Sīpoliņa meita.

Tā mēs te strādājam nu jau divpadsmit gadus, bet svinam piecpadsmit gadus kopš dibināšanas. Mūsu kolekcija diezgan strauji aug. Tā sākās ar simts dar­biem, katrs PLMS biedrs ziedoja vienu. Tagad kolekcijā ir vairāk nekā 2000 vienību un ir liels darbs to visu digitalizēt.

-Teicāt tagadnes formā – kolekcija aug. Nav tā, ka bija uzrāviens, kas pamazām mazinās?
Kārlis: – Nē, tieši otrādi. Tā paaudze, kura devās bēgļu gaitās, tagad diezgan strauji aiziet aizsaulē, mums ir daudz vairāk, ko glābt. Tāpēc esam ļoti pateicīgi, ka mums ir šīs telpas un nāks klāt vēl blakus esošās agrākās Tūrisma informācijas centra telpas.

-Tātad plānojat paplašināties?
Kārlis: – Jā, jo diezgan bieži tā notiek, ka kāda kolekcija nonāk trešās paaudzes rokās un viņi īsti nezina, ko ar to iesākt. Tā kā ir daudz darba.

-Pieņemu, ka jūs pats lielā mērā mammas (māksliniece Lelde Kalmīte) dēļ novērtējat šādus mākslas darbus, bet vai tas tā ir vienmēr? Vai mantinieki parasti novērtē to, kas nonāk viņu rokās?
Kārlis: – Domāju, pārsvarā viņi saprot, ka tur ir kāda vērtība, bet bieži vien tā nav finansiāla. Tie darbi, ja paskatās, piemēram, “ebay” vai mākslas tirgū Ame­rikā, nav ar lielu naudas vērtību.
Zīle: – Tieši tad viņi mēdz arī vērsties pie mums, lai mēs sniegtu informāciju.

-Tad jums principā iznāk nodarboties arī ar tādu kā mākslas darbu vērtēšanu?
Zīle: – Jā. Un tas ir interesanti.
Kārlis: – Mums ir starptautiska kolekcijas komisija, kura vērtē darbus. Viņi arī izvērtē, kas mūsu centram ir vajadzīgāki, jo daž­kārt no viena mākslinieka ir daudz darbu, bet mums labāk, lai kolekcija veidojas daudzpusīga.

-Kura valsts ir visvairāk pārstāvēta Pasaules latviešu mākslas centra darbu kolekcijā? Tā ir Amerika?
Kārlis: – Tā ir ASV. Pareizi jau jāsaka ASV, nevis Amerika? Mums gan ir ieradums teikt Amerika, domājot ASV.
Kārlis: -Jā, nu galu galā tur ir arī Kanāda. Patiesībā jau tas ir diezgan loģiski, ka darbu ir visvairāk no ASV. Pašlaik gan visvairāk latviešu dzīvo Lielbri­tānijā, bet tie ir samērā neseni izbraucēji. Amerikā vēl joprojām ir daudz cilvēku, kas ir kaut kādā mērā saistīti ar Latviju, tāpat arī Kanādā un Austrālijā.

Bet, lūk, Ripa galerijā šoreiz nav neviena darba no ASV, ekspozīcijā “Bez Amerikas” apskatāmi kolekcijas darbi no An­glijas, Austrālijas, Austrijas, Ar­gen­tīnas, Francijas, Kanādas, Skotijas, Vācijas un Venecuēlas māksliniekiem. Ir daudzi ļoti jaudīgi darbi no Kanādas un Austrālijas.

-Kad vienojāmies par sarunu, teicāt, ka Pasaules latviešu mākslas centra dzīvē ir daudz izmaiņu.
Kārlis: – Tieši šogad tiešām piedzīvojam ļoti straujas izmaiņas. Lūk, piemēram, mums ir jauna direktore, Zīle ir pievienojusies mūsu komandai. Un, protams, būtisks papildinājums ir arī jaunās telpas. Darba ziņā? Mēs arī iekļaujam drusku vairāk, ne tikai to paaudzi, kas pameta Latviju Otrā pasaules kara laikā, bet mēģinām vairāk ietvert arī tos latviešus, kas pašlaik dzīvo ārzemēs.

Mūsu īstenotā programma kļuvusi plašāka. Pirmos piecus gadus mēs izstādi rīkojām vienreiz gadā, lai parādītu visiem, kas pa šo laiku mums ziedots. Tagad ga­dā jau vidēji ir kādas sešas izstādes. Tāpat ir ļoti laba sadarbība ar cēsniekiem. Pie mums darbojas Cēsu Mazais teātris, rāda iestudējumus. Paši rīkojam koncertus, diskusijas, lekcijas, kā arī piedalāmies kustībā “Art­­­Walk­Cēsis”. Mainījies tas, ka bijām tāds mazs tālajā Amerikā veidots nodibinājums, bet tagad esam organizācija, kas ar saviem pasākumiem un piedāvājumu pilnībā iekļaujas Cēsu novada dzīvē.

-Kādi plāni ir tuvākajai nākotnei? Ir jauna direktore, kurai noteikti piedurknes atrotītas darbam un pilna galva ar idejām.
Zīle: – Jā, es apbrīnoju visu, ko Kārlis viens pats ir spējis izdarīt. Tagad, kad esam divi, varēsim izdarīt vēl vairāk un varēsim attīstīties. Meklēsim papildu iespējas un spēkus attīstībai, paplašinoties arī jaunajās telpās. Domāju, otrs pagalms, kuru iegūstam, arī kļūs par ļoti skaistu vietu, kur cilvēkiem nākt. Vēl arī tas, ka es esmu no Kanādas un Kārlis no ASV, cerams, paplašinās mūsu sadarbības iespējas.

-Jums vajag vēl kādu līdzsvaram no Eiropas!
Kārlis: No Austrālijas kāds derētu (smejas)!

-Tad jūs abi esat pārcēlušies uz dzīvi Latvijā?
Zīle: – Jā, es no Toronto un Kārlis no Čikāgas.

-Un kā jums te patīk?
Zīle: – Ļoti labi. Toronto nav viegli dzīvot. Ļoti dārgi. Māk­slas jomā arī ir grūti kaut ko sasniegt.

-Tās abas ir lielpilsētas. Cēsis pēc tam liekas kā galīgs ciems?
Zīle: – Pēc Toronto man Rīga likās maza, tagad, jau divus mēnešus dzīvojot Cēsīs, man Rīga jau liekas liela.
Kārlis: – Zīle ir dzīvojusi Rī­gā, es gan neesmu.