No lina kleitas līdz gumijniekiem

Jāņi daudziem ir ne tikai gada garākā diena un īsākā nakts, kad tradicionālāk vai mūsdienīgāk svinam latviskos svētkus, bet arī iespēja vairāk tuvoties savai būtībai, kad izjūtam sevi kā daļu no kaut kā lielāka.

Taču arvien aktuāls ir jautājums, ko šajos svētkos vilkt, vai izvēlēties klasisko linu kleitu, tautisko jostu un ziedu vainagu vai tomēr kaut ko praktisku, ērtu, piemērotu svētku svinēšanai pie dabas vai mājas pagalmā.     Runājot par to, kā sievietei tērpties Vasaras saulgriežos un Jāņos, bieži iedomājamies svētku tradicionālos simbolus – ziedu vainagu, lina kleitu latviskiem rakstiem. Tomēr šoreiz ar stilisti Inetu Zariņu paskatījāmies plašāk – kā apģērbs šajos svētkos kļūst par latviskuma izpausmi un vai arī tad, ja nevelkam tradicionālo tautastērpu, ar savu vizuālo tēlu varam paust piederību mūsu kultūrai, latviskumam. Vai savu svētku sajūtu ieliekam tērpā, vai, gatavojoties notikumam, tieši tērpa izvēle var radīt īsteni latvisko svētku noskaņu.

Atšķirīgais latviskums

Katram “latviskums” apģērbā var nozīmēt kaut ko atšķirīgu, kādam tas vairāk būs simbolisks, citam emocionāls, citam vizuāls aspekts. Ineta Zariņa vērtē, ka esam dažādi, tāpēc jautājums, kas katram ir svarīgāks: “Bet neatkarīgi no izpausmes veida latviskajā ir kaut kas vienojošs. Simbolisms atspoguļo mūsu saikni ar senču tradīcijām, kultūras mantojumu. Ja velkam lina kreklu vai tautisko jostu, ar šīm latviskajām detaļām godinām savas saknes un senčus. Nav obligāti jāvelk tautastērps, simbolisms var būt arī detaļās: brošā, rokassprādzē, plecu lakatā. Daudziem ļoti būtiska ir tieši emocionālā puse, jo vēlamies justies piederīgi, latviskais dod miera un līdzsvara sajūtu. Ja vēl svētkos varam uzlikt no vecākiem vai vecvecākiem mantotu plecu lakatu, uzvilkt adītu jaku, zeķes vai uzaut pastalas, emocionālā saikne kļūst vēl izteiktāka, tā dod spēku un pārliecību. Un, protams, latviskais var izpausties vizuālajā aspektā – vienkārša, skaista apģērba izvēlē, etnogrāfiskos rakstos, ziedu vainagā. Ar šādu tēlu pasakām pat vairāk nekā ar vārdiem.”

Stiliste skaidro, ka latviskumu var parādīt ļoti brīvi un daudzpusīgi – krāsās, materiālos, faktūrās. Ja svētki tiks svinēti pie ugunskura un laiks būs lietains un vēss, būtiskākais būs praktiskums – lietusmētelis un gumijas zābaki, apģērbs, kas ļauj brīvi kustēties un lēkt pāri ugunij, svētkus baudot sajūtās.

Autentiskums un drosme interpretēt

“Mode bez laika – tā varētu dēvēt linu kleitu, ko var izmantot gadiem,” teic I. Zariņa, un piebilst, ka nereti skapī jau ir kāds apģērbs, kas ideāli iederas Līgo svētkos, tikai nav ienācis prātā, ka tērps, to saskaņojot ar vainagu vai uzsienot jostu, kļūst par svētku rotu.
“Taču    izvēlēties var arī mūsdienīgāku apģērbu, kurā ir etno­grāfiski akcenti: piedurkņu raksti, šalle, auskari vai broša ar latvju zīmēm,” norāda stiliste. “Ir ļoti svarīgi autentiskumā atrast līdzsvaru starp cieņu un drosmi to interpretēt. Autentiskums ir mūsu kultūras kodols, kas ietver gadsimtos krātas zināšanas, vērtības un nozīmi. Bet kultūra ir dzīva, tā nav muzeja eksponāts. Kultūra attīstās līdzi laikam, ienesot mūsdienīgus dizainus un uzrunājot jauno paaudzi. Ja saprot jēgu un saglabā cieņu, autentisko ir iespējams interpretēt atbilstoši savam redzējumam.”

Uz jautājumu, kā rīkoties tiem, kuri negrib izmantot tradicionālos akcentus, taču vēlas gūt Līgo svētku sajūtu, I. Zariņa iedrošina meklēt savu personīgo izteiksmes veidu: “Latviskā sajūta var izpausties arī netieši – caur materiālu izvēli, krāsām, faktūrām. Ja cilvēkam būtiski ir dabiskie materiāli, tas būs redzams apģērbā, rotas būs no koka, akmens vai māla. Cits liks uzsvaru uz krāsām – piezemētajiem zemes toņiem vai, gluži pretēji, spilgtajiem vasaras toņiem, uguni un sauli simbolizējot ar dzelteno, oranžo un sarkano. Tāpat tērpā var spēlēties ziedu krāsas: magoņu sarkanais, rudzupuķu zilais vai margrietiņu baltais. Vēl kāds tērpā spēlējas ar simboliem, piemēram, apdrukā ir latvju zīmes vai uzraksts “latvietis”, vai liek galvā jau pieminēto ziedu vainagu. Dažkārt tērpā pilnīgi pietiek ar vienu svētku elementu. Mūsdienīgs minimālisms ir tuvs tieši jauniešiem. Arī uzvelkot kreklu ar uzrakstu “latvietis”, cilvēks pauž piederību un domā par svētkiem.”

Stiliste vērtē, ka Līgo svētkos grūtāka tērpa izvēle ir vīriešiem, bet arī viņiem iespējamas variācijas – auduma krekls un bikses vai šorti, krekls ar svētku simboliku un pat džinsi, salmu cepure, kas vīriešiem lieliski piestāv. “Lai kāda būtu izvēle, ir jāvelk tāds tērps, ko cilvēks var iznest, nevis tāds, kurā nejūtas ērti,” ir pārliecināta stiliste.

I. Zariņa piebilst, ka parasti par tērpu domājam, ja svētku sajūta ir un to vēlamies paspilgtināt. Tomēr dažkārt mēdzam teikt, ka svētku sajūtas nav,    tad apdomāšanās par tērpa izvēli, mājas pušķošana, svētku ēdienu gatavošana var būt tā, kas rada to sajūtu: “Ne velti mēdz teikt, ka lielākie ieguvēji ir tie, kuri uzņem ciemiņus, nevis ciemojas pie citiem. Gatavošanās kļūst par daļu no svētku sajūtas.”

Jāņi nav tikai senie rituāli, tas ir brīdis, kad esam tuvāki paši sev, savai patiesajai būtībai. Latviskums apģērbā nav tikai tas, ko redzam, bet arī tas, ko jūtam. Tā ir cieņa pret mūsu vēsturi, pret senču gudrību un devumu un mūsu spēju šo tradīciju iznest mūsdienās, interpretēt laikmetīgā veidā – ar savu skatījumu, sajūtu un savu stilu.