No dabas ne tikai ņemt, arī dot

Latvijā audzētas zivis ir gardums, ko patērētāji novērtē. Par zivju audzēšanu dīķos, par to, ka dīķi var apsaimniekot kā mazdārziņu, saruna ar  Latvijas Lauku konsultāciju centra zivsaimniecības ekspertu, zivkopi un SIA “Verbus” īpašnieku Dzērbenes pagastā Raivi Apsīti.

-Sezona bijusi interesanta. Vasara bija auksta, forelēm laba, karpām sliktāka. Šovasar dīķos zivis slāpa. Daudz lija,  no laukiem skalojās organiskie savienojumi, un trūka skābekļa. Lietus un arī kūstoša sniega ūdens ir bez skābekļa. Ja strauji mainās skābekļa daudzums, zivis var iet bojā.

Domāju, lielās saimniecības par sezonu nevar sūdzēties, atbalsts ir subsīdijas, kompensācijas par dzīvnieku, kas pārtiek no zivīm, nodarītajiem zaudējumiem. Ieņēmumus daudzi zivaudzētāji gūst, uzņemot makšķerniekus. Saimniecības attīstās, gūst finansējumu projektos.

Savā saimniecībā, izmantojot pieejamo atbalstu, uzstādīju sau­les paneļus un akumulatoru. Saulainās dienās elektrības cena nokrītas, nav vērts saražoto pārdot. Izdevīgāk uzlādēt akumulatoru, tad vasarā elektrības rēķins bija nulle. Ja būtu jāpērk, kaut biržā elektrība ir bez maksas, par pārvadi būtu jāmaksā. Saim­niecībā visu laiku ir jārēķina.

Šogad piedalījos produktu kvalitātes konkursā “Novada Garša 2025”. SIA “Verbus” par forelēm saņēma zelta medaļu, par karpām – bronzu. Tas ir novērtējums izaudzētajam. Ikdienā zivis piegādāju darba kolektīviem, restorāniem, kafejnīcām Cēsīs, Rīgā, Jelgavā. Res­torānos ar regulāru noietu rēķināties nevar,  tie maina ēdienkartes.

Mēs, zivju audzētāji, izveidojām biedrību. Kopā pirkt zivju barību izdevīgāk, tāpat meklēt tirgus. Plānā ir arī nozares popularizēšana, sociālie pasākumi.

-Zivju, arī dīķos audzēto, cena paaugstinājusies.   

-Pēdējā mēnesī, piemēram, skumbrijai cena būtiski pieaugusi. Ik pa laikam to nopērku, skumbrija maksāja 11 – 12 eiro kilogramā, tagad 14, 15 eiro. Tā ir visā Eiropā. Kvotas pārzvejotas, cena vairumtirdzniecībā paaugsinājusies. Forelēm cena ir krietni augstāka. Kūpinātu zivju pašizmaksa palielinās atbilstoši tam, kā mainās darba samaksa. Gatavojot šo produkciju, ir daudz roku darba, arī veikali palielina savu daļu. Izdevīgāk pirkt produktu saimniecībā, ne veikalā. Veikalā cena būs augstāka, jo tirdzniecības ēku būvniecība izmaksājusi miljoniem eiro, ēkas jāuztur, darbinieki jāalgo, un vēl jāgūst peļņa. Par visu samaksā pircējs.

Tiešā pirkšana saimniecībās, protams, pircējam prasa laiku, bet var izplānot braucienu, lai ir pa ceļam uz māju, darbu. Foreles kilogramā maksā nedaudz vairāk par pieciem eiro. Taču jāsaprot arī, ka diviem audzētājiem pat vienas sugas zivis nekad nebūs ar vienādu garšu, jo tā atkarīga no dīķa, kurā zivis audzētas, kā kūpinātas.   

-Katrs dīķis ir citāds, tāpat kā zivkopja pieredze.

-Doles audzētavā rindā ir astoņi vienādi dīķi,  ūdens ieplūst no Daugavas. Katru gadu vienā zivis aug labāk, citā ne. Cits zivkopis stāstīja, ka karpas vienā dīķī nārsto, blakus dīķī nenārsto, kaut apstākļi labi. Kāpēc tā, nesaprast.

Dabā ir daudz nianšu, par kurām neiedomājamies, bet kuras ietekmē. Saimnieki saka, ka jāaprunājas, jāsaprot, kā dīķis re­aģē dažādos laikapstākļos, kā zivis jūtas.  

-Uz zivju lomu cer ne tikai zivkopji.

-Pirmo gadu pieteicos kompensācijām par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem. Nomāju dīķus arī Nītau­rē. Gan tur, gan Dzērbenē kormorāni nav retums. Labi, ka nedzīvo tiešā tuvumā. Pērn ap Dzērbenes dīķiem salidoja 20, aizbaidīt nevarēja, izšāvu gaisā, tie neaizlidoja, izmeta gaisā loku un nosēdās dīķī.

Ja kormorāni dzīvo tuvumā, tad dīķsaimniecībai zaudējumi ir    pamatīgi. No šī putna paglābties nevar.  Nītaurē veicām eksperimentu. Hektāru lielā dīķī ielaidām  40 tūkstošus karpu mazuļu. Vasaras sākumā kontrolzvejā viss bija kārtībā, jūlijā karpu vairs nebija. Rudenī nolaida dīķi, bija palikusi 21 karpa, kopā 3, 97 kilogrami. Zivis bija izēduši astoņi kormorāni,  ik dienu atlidoja trīs četri. Barības tonnas izbarotas, bet zivju nav.

Gārnis ir nevainīgākais, staigā gar krastu, ko var noķert, to apēd. Pie dīķiem putnus uzskaitām, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti divreiz sezonā pārbauda ziņojumu. Dzērbenē eksperte uzskaitīja četrus ūdrus, Nītaurē septiņus. Viņa braukā pa saimniecībām un teica, ka nav redzējusi saimniecību, kurā nebūtu ūdru.

Kormorāni,  jūras ērgļi, ķīri, kaijas, ūdri zivsaimniecībām nodara lielus zaudējumus. Nākam­gad zivju audzētavas varēs saņemt atļauju letālai atbaidīšanai. Esmu mednieks un drīkstu šo metodi izmantot. Taču ir ierobežojumi, kad drīkst šaut.

-Kādas ir iespējas dīķsaimniecībām piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu?

-Saimnieciskās darbības attīstībai, piemēram, zivju māju celt­niecībai, hidrotehnisko būvju remontam, tehnikas, datorprogrammu iegādei, atbalsta intensitāte ir 60 procenti, tikai jāizmanto. Dīķu rakšanai atbalsta nav. Ir slikta pieredze, jo pirms gadiem ieguldīja lielu naudu, projekta pārvaldītājam pietrūka zināšanu, ekspluatācijā kā dīķi pieņēma izraktas bedres. Tādās nevar attīstīt zivju audzēšanu.

-Jūs popularizējat konceptu “Dīķis kā mazdārziņš”.

-Vēžu un zivju audzētāju asociācijā ir izveidota struktūrvienība pašpatēriņa zivju audzētājiem. Ja pie mājas ir dīķis, tūkstoš kvadrātmetros vasarā var izaudzēt vismaz simts kilogramus zivju, var arī 300.  Ģimenei tas nav maz, pietiks arī radiem. Pavasarī zivis ielaiž, baro, rudenī dīķi nolaiž un iegūst ražu.    Daudzi ierīko dīķi, ielaiž zivis, lai dzīvo, lai paaugas, zvejos nākamgad, tad nolemj, ka vēl pēc gada. Uznāk ziema,  zivis zem ledus nobeidzas. Kā maz­dār­ziņā, arī zivju dīķī rudenī  jāvāc raža. Ja arī kādu gadu radīsies problēmas, nebūs sajūta, ka nekas nav izdevies, tikai nauda ieguldīta, jo galdā visu laiku bijušas zivis.

-Jūs audzējat arī mikroaļģes hlorellas.  Kā radās ideja tās izmantot dīķsaimniecībā?

-Vasarā seklā dīķī, kuru pavasarī piepilda ūdens un citas pieplūdes nav, zivīm trūka skābekļa.  Zināju par mikroaļģi hlorellu, kura varot palīdzēt. Ielaidu to dīķī, kaut nebija īstas pārliecības par rezultātu. Tad mērīju skābekli, tā līmenis visā dīķī palielinājās.

Tagad kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes pētniekiem top jau piektais reaktors, kurā audzēt aļģes. Aizvien meklējam labāko risinājumu.

-Par chorellas  audzēšanu un izmantošanu zivsaimniecībā SIA “Verbus” konkursā “Lielais loms” bija izvirzīts nominācijā “Inovācija zivsaimniecībā”.

-Hlorella apēd piesārņojumu, un to izmantojam kā resursu, lai ūdenī nodrošinātu skābekli.  Mikroaļģes ēd  zooplanktons, kas ir zivju barība.  Var saimniekot ekoloģiski, atbrīvot ūdeņus no piesārņojuma, fosfora, slāpekļa, ogļskābās gāzes un audzēt zivis. Zivju daudzums dīķī atkarīgs no pieejamās barības.

Eksperimentā vienā saimniecībā hektāru lielā dīķī  izaudzēja 3,5 tonnas karpu un tikpat foreļu.  Akvakultūras saimniecībās neizaudzē pat tonnu, parasti 500 – 800 kg. Galvenais iemesls ir ūdens kvalitāte un pieejamā barība. Ja ūdenī daudz skābekļa, sāk sadalīties arī dūņas, kas ietekmē zivju  garšu. Viens kubikmetrs hlorellas suspensijas spēj absorbēt tikpat daudz CO², cik simts koku.

Pērn bija atbraukusi delegācija no Ruandas, septembrī biju tur, stāstīju par zivju audzēšanu, aļģu izmantošanu. Esam nodibinājuši Aļģu audzētāju asociāciju. Latvijā tiek pētīts, kā izmantot spirulīnu, lielāku aļģi par hlorellu. Mums dabā ir resursi,  jāmācās izmantot, lai reizē varam palīdzēt videi attīrīties un izaudzēt zivis. Mikroaļģes dod cerību, ka var intensīvi  saimniekot un saglabāt vides kvalitāti. Plānā ir arī ražot dzeramu hlorellu. Pulveri, tabletes var nopirkt. Bet tas ir tāpat kā ēst sīpolloku pulveri vai sīpollokus.

-Vai zivsaimniecības ir ieinteresētas izmantot aļģes?

-Lielās dīķsaimniecības saņem maksājumus par to, ka neaudzē pārāk daudz zivju, ka nepiesārņo ūdeni. Ja izaudzē vairāk par tonnu no hektāra, subsīdijas nesaņem. Protams, tas neveicina nozares attīstību. Mazās saimniecības var strādāt un ir ieinteresētas to darīt efektīvāk, lielajām tas nav vajadzīgs.

-Zivsaimniecībā notiek paaudžu maiņa.

-Kā daudzās nozarēs jaunā paaudze reti izvēlas turpināt vecāku iesākto. Domāju, ka tas ir laika jautājums, mazbērni atgriezīsies un turpinās. Tā ir visā Eiropā, arī zvejniecībā, piekrastes zvejniecībā. Vecie vīri jau pensijas vecumā, nav nākamās paaudzes. Ir arī trīsdesmitgadnieki, kam interesē, kuri apgūst dīķsaimniecību. Nozare nekur nepazudīs.

Dīķu Latvijā ir ļoti daudz, un visi saimnieki grib ielaist zivis. Ja sāk audzēt pašpatēriņam, rodas interese un sapratne, ka var to darīt, pārliecība, ka izdodas, tad pamazām sāk veidot savu saimniecību. Tas ir pareizākais ceļš – sākt ar mazumiņu. Ja nav pieredzes, lieli plāni var sabrukt, kāda avārija var likt mainīt domas, ka zivju audzēšana nav tas, ar ko nodarboties.