Nepieradinātā pļavas puķe medicīnā un uzņēmējdarbībā

Cēsniece Ilze Dambe ir Cēsu klīnikas Bērnu veselības centra vadītāja un pediatre.

Viņa arī kokapstrādes uzņē­muma “Staļi” īpašnieka Viļņa Strazdiņa meita. Kad tēvs pirms gada devās mūžībā, bija jāpieņem lēmums, kurš “Staļus” krīzes brīdī turpinās vadīt. Ilze izlēma uzņemties šo izaicinājumu.

Sarunā ar “Druvu” cēsniece atklāj, ka bija domājusi – dzimtajā pilsētā neatgriezīsies. Bet jau septiņus gadus ar ģimeni te dzīvo, strādā un tagad arī mācās iemīlēt “Staļus” un iepazīt tēvu caur viņa uzņēmumu.

– Kad pirms pieciem gadiem intervēju jūs kā pediatri, teicāt, ka bērnības sapnis bija ģimene, māja pie meža un pediatrija. Vai bija sapņi par uzņēmējdarbību?
– Tāda sapņa nebija. Kad gāju studēt, tēvs teica, lai apgūstu juris­prudenci un nāku strādāt “Staļos”. Bet es teicu, ka vēlos studēt pediatriju. Tā ir iznācis, ka dzīves laikā viņš mani uzņēmumā neiesaistīja, bet tagad esmu te. Un man ir ļoti interesanti. Bet turpinu strādāt arī klīnikā, jo negribas pamest iesāktās lietas, turklāt nav vienkārši aiziet no tik mīļa sirds darba.

– Vai domājat “Staļos” būt līdz krīzes pārvarēšanai vai tomēr pamazām doties prom no medicīnas?

-Vēl nezinu. Protams, mēģinu mazināt slodzi slimnīcā, bet nezinu, kā viss izvērtīsies. Reiz draugu mājā ieraudzīju pie ledusskapja lapiņu, kur bija rakstīts, ka ceļš, pa kuru tevi ved Dievs, ir tavs labākais ceļš. Ja tā nebūtu, Viņš tevi vestu pa citu ceļu. Tāda ir mana sajūta – eju pa ceļu, pa kuru mani ved. Un īstenībā jau mēs neviens nezinām, kas ar mums var notikt rīt, parīt, vai vēl dzīvosim vai ne. Lai gan esmu cilvēks, kas vienmēr plāno trīs soļus uz priekšu, es arī ļaujas dzīves ritmam. Tā arī šobrīd skatos, kur tas viss mani aizvedīs.

– Medicīnā ir daudz sieviešu, savukārt uzņēmējdarbībā vai­rāk dominē vīrieši. Vai izjūtat šo atšķirību?
– Ir ļoti daudz veiksmīgu uzņēmēju sieviešu, bet katram cilvēkam ir tiesības domāt to, ko viņš grib domāt. Arī tad, kad studēju, mēs, sievietes, bijām māsiņas, nevis ārsti, ārsti bija kursabiedri puiši. Tas mani attiecībā uz dzimumu diferenciāciju ir tā izskolojis, ka tajā nekas nesatrauc.

Turklāt esmu rūdīta no bērnības, kad nesatraucos par to, ko citi saka. Un iegūtā pieredze mani izveidojusi par cilvēku, kas nebaidās, spēj pateikt, ja kaut kas neapmierina, un spēj pastāvēt par savām vērtībām. Un, lai kam es ietu cauri, vienmēr esmu uzska­tījusi, ka vienīgā vērtība ir cilvēcībai. Lai cik dramatiski tas būtu, tieši cilvēcība mūsdienu sabiedrībā ir tā, kas pakļauta daudziem triecieniem.

Lai gan savā ziņā esmu pat nešpetna pediatre, jo varu pateikt visu ļoti tieši, reizē esmu vienkārša, cilvēcīga un, kad kaut ko saku, daru to nevis ļauni, bet tāpēc, ka man rūp. Un tas man liekas ir tas, ko cilvēki novērtē – ka man rūp. Un tāpat tagad “Staļos”.

– Kāpēc tomēr izvēle bija par labu “Staļiem”?
– Jāteic, klīnikā bija paveikts jau ļoti daudz, domāju, kā tālāk iespējama izaugsme. Un tad nāca jautājums par “Staļiem”. Uzņēmums mani paņēma ar to, ka šeit ir pilna cikla ražošana. “Staļi” Latvijā zāģētai priedei iedod maksi­mālo vērtību – no priedes ražojam gan logus, gan granulas, gan līmēto produkciju, neviena skaidiņa neaiziet zudībā. Tāpat nodrošinām darbu 80 novada iedzīvotājiem. Tas viss manā izpratnē ir ļoti svarīgi.

“Staļi” man ir iedoti, arī kā ieraudzīt savu tēvu, jo viņa man bija ļoti maz. Apzināti tēvu pirmo reizi ieraudzīju, kad man bija gadi seši. Skatoties kādu televīzijas pārraidi, mamma teica – lūk, tas tavs tētis. Mums lielākoties bija ļoti distancētas attiecības. Bet te, uzņēmumā, redzot, ko viņš ir radījis, man ir dziļa cieņa pret viņu kā pret cilvēku, kas ir spējis domāt, vadīt, ražot, kas ir spējis kaut ko tādu izveidot. Lai cik daudziem būtu nodarīts pāri, daudziem ir darīts arī labs, ir paveikts milzīgs darbs. Esot uzņēmumā, esmu saņēmusi arī atbildi, kāpēc reizēm, kad bija solījis atbraukt man pakaļ uz skolu, viņš tomēr neatbrauca. Kad ar ražošanu kaut kas noiet greizi, tad visa pārējā pasaule pazūd, neatliekami ir jārisina ražošanas jautājumi.

– Vai ir sajūta, ka gribas turpināt tēva darbu vai tieši ieviest savu redzējumu?

-Ļoti mācos paņemt labāko un turpināt, kā arī ieraudzīt lietas, kas nav bijušas tik labas, un spēt tās mainīt, saudzējot to, ko “Staļi” šajos 35 gados ir spējuši izveidot. Protams, ļoti skatos attīstības virzienā. Bet tagad ir laiks, kad uzņēmumam ir jānostabilizējas. Kad būsim galā ar visām saistībām no iepriekšējā laika, skatīsimies nākotnes virzienā.

– Kādas īpašības un spējas jums ir nepieciešams, lai varētu te darboties?
– Esmu cilvēks, kas mēģina pārredzēt lauku, arī loģika ir stiprā puse. “Staļos” ar ražošanas vadītāju un finansistu esam tie, kuri pārredz kopējo situāciju uzņēmumā un nozarē. Šī spēja un komanda, cilvēki, kas ir uzņēmuma patrioti, ļoti entuziastiski un zinoši, ir ļoti būtiska. Ja prasītu, kā mums veicas, es teiktu, ka ir stabili – stabili grūti. Bet ar tādu pozitīvu pieskaņu, jo visu esam sakārtojuši, galu galā krīzes palīdz atsijāt pelavas no graudiem.

Es uz uzņēmumu atnācu, jo neviens cits negribēja. Valdīja uzskats – te viss ir slikti un neko glābt vairs nevar. Bet vajadzēja cilvēku, kas neklausās citos un domā ar savu galvu, kā stāstā par vardulēnu, kurš uzkāpa kalnā, jo bija kurls. Dzīve mani ir mācījusi neklausīties, ko citi saka, bet domāt pašai. Ko gan “Staļi” var zaudēt? Ir vienkārši jācīnās. Mums ir brīnišķīgs pamats – laba komanda, labs resurss, labas iekārtas. Es “Staļiem” tiešām ticu. Protams, man vajag iemācīties tēva uzņēmumu iemīlēt, un to joprojām apgūstu.

– Ir uzņēmēji, kas ļoti saistīti ar pašu izveidoto uzņēmumu, bet ne visi tiek galā ar grūtībām, ar kurām jāsaskaras.

-Tā ir personības īpatnība. Kā pediatre esmu sastapusies ar bērnu nāvi. Un tas stress, kas rodas, redzot bērnu mirstam, ir baiss. Mediķa atbildība nav salīdzināma ar uzņēmējdarbību. Uzņēmēj­darbībā mēs riskējam ar darba vietām, mantu, finansēm, bet tas nav nāvējoši.

Es to tik viegli varu teikt tāpēc, ka man ir stabila ģimene. Dievs man šajā dzīvē ir devis brīnišķīgu ģimeni, man ir lielisks vīrs, atbalstoša mamma, brīnišķīgi bērni, ir savas mājas. Ja par to nav jācīnās, ir vieglāk cīnīties ar visu pārējo. Vīrs ir izteikts ģimenes cilvēks, parādīja man ģimenes būtību, sajūtu, ģimenisko domāšanu. Viņš ir brīnišķīgs tēvs un brīnišķīgs vīrs, mans balsts. Tā vienmēr ir, ka es esmu tā vētrainā un uzkurbulētāja, bet viņš ir tāds mierīgais un nosvērtais darītājs. Mēs esam ļoti spējīgi pastāvēt līdzās, varam diskutēt, bet necenšamies strīdēties un nekādā gadījumā nevēlamies viens otru noniecināt, lai paceltos augstāk par otru. Tā ir mūsu stiprā puse. Un tā palīdz arī šeit, uzņēmumā. Viņš pēc izglītības ir būvinženieris, ļoti tehnisks cilvēks, turklāt savulaik pat “Staļos” trīs gadus strādājis. Kad lēmu, ko darīt, mesties vai nemesties šajā visā iekšā, tas nebija tikai mans lēmums, tas bija mūsu kopīgs lēmums.

– Kādas ir jūsu atziņas uzņēmējdarbībā?
– Tāpat kā medicīnā, tā arī uzņēmējdarbībā katra diena man kaut ko iemāca. Šeit ir grūtāk tas, ka esmu īpašniece un valde. Tā ir pavisam cita atbildība. Tas ir ceļš, kas māca būt skarbai, jo nav tik vienkārši vest stingras pārrunas ar darbiniekiem vai atlaist kādu no darba. Bet esmu cilvēks, kas ātri pieņem lēmumus. Gan kā ārstei man vienmēr ir bijis ātri jāpieņem lēmumi, gan “Staļos” tas ir nepieciešams. Un es to spēju.
Joprojām mācos valdīt savu emocionalitāti. Esmu ļoti emoci­onāls cilvēks. Un esmu ļoti karst­galvīga, arī runājot bieži iekarstu, citiem liekas, ka esmu dusmīga, lai gan tā nav. Kad par kaut ko iedegos un iekarstu, tad esmu vētra, viesulis.

– Jums ir daudz lomu – mediķe, uzņēmēja, mamma, sieva. Vai tās pārklājas, vai pāri visam ir Ilze?
– Man nav sajūtas, ka vajag īpaši atsevišķu laiku sev, jo es esmu visur. Tā visa esmu es pati. Pro­tams, mācos plānot, ir grūti brīži, ir darbs, uzņēmums, ir māja, ģimene, ir arī suns, kas ar greizu skatu prasa, vai tiešām viņu šodien nepakasīšu. Un kartupeļi, kas jāizrok. Bet man tas patīk. Tāpēc man tas viss ir. Neapgrūtinu sevi ar domu, ka kā cilvēks pazūdu vai visiem upurējos. Es izvēlējos laist pasaulē bērnus, būt ārste, nākt uz “Staļiem”. Tās ir manas izvēles.

Ka jau sacīju, ļoti mācos ļauties ceļam, kas mani ved. Un izbaudīt. Cilvēkam vienmēr ir izvēle ļauties un izbaudīt, vai ļauties un domāt, cik viss ir slikti un grūti. Jā, es aizbraucu mājās nogurusi, bet izeju pļavā, mežā, ieraugu dabas skaistumu, mākoņus, kas slīd, un redzu, ka mana dzīve ir brīnišķīga. Tas nenozīmē, ka mani viss apmierina, tomēr es jūtos labi. Katram ir problēmas, savs skelets skapī, katrs par savu dzīvi var pastāstīt veselu stāstu, bet svarīgākais ir spēt pašam savu dzīvi izbaudīt, jo tā patiesi jebkurā brīdī var beigties. Pat ja kaut kas nenotiek labi, arī tā ir vērtīga mācība.

Un vēl pēdējā laikā es ļoti daudz esmu domājusi par savas klases audzinātājas teikto. Kad beidzām Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju, audzinātāja katru meiteni asociēja ar kādu ziedu. Bija rozes, gerberas, lilijas, cēli ziedi. Bet man viņa sacīja – tu esi nepieradinātā pļavas puķe. Un es domāju – kas tā tāda? Bet ar laiku sapratu, cik brīnišķīgi, ka viņa spēja ieraudzīt manu būtību. Jo es patiešām tāda esmu – nepieradinātā pļavas puķe, kura dara tā, kā viņa grib, runā un dzīvo tā, kā viņa grib, baudot gan sauli, gan lietu, gan vēju, gan krusu.