Nekas nav neiespējams

Desmit dienas atlikušas līdz 1.septembrim. Sāksies jaunais skolas gads. Par izglītību, pedagoģiju un daudz ko citu saruna ar Raunas pamatskolas direktoru, skolotāju, vēsturnieku, bijušo Izglītības ministrijas Izglītības departamenta direktora vietnieku Edgaru Plētienu.

-Kāds pirms skolas gada sākuma ir noskaņojums skolotājam, direktoram?

-Kolēģi atgriežas no atvaļinājuma. Kolektīvs skolā ir nokomplektēts. 1.klasē būs 19 skolēni. Saimniecisko darbu daudz. Pēc darba valsts pārvaldē nešķiet, ka kaut ko ir neiespējami izdarīt.

-Kāds bija darbs ministrijā? Ir taču uzskats, ja reiz nokļūts sistēmā, no tās prom neiet.

-Ministrijā nostrādāju divus gadus. Alga bija ļoti laba. Biju padomnieks, pēc tam Izglītības departamenta direktora vietnieks. Jau sākotnēji mani uzrunāja konkrētam darbam. Nekad neesmu baidījies pazaudēt darbu, un tā ir cita filozofija, kā ķeries klāt, ej savā virzienā, pamato, ko dari. Bija    kolēģu pārmetumi, ka ar kādu      jautājumu vērsos    pie ministres, neievērojot subordināciju.

Mans uzdevums bija izveidot profesionālo atbalsta sistēmu pedagogiem. Tika īstenota mācību satura reforma “Skola 2030”, bet nesekoja atbalsts skolotājiem.    Saprotot, ka ministrija nekad nevarēs zināt lokālās vajadzības, mans nosacījums bija, un tā arī būs, ka ir divu līmeņu struktūras, ir metodiķi ministrijā un pašvaldībā, jo viņi var sasniegt katru pedagogu. Ja skolotājam rodas kāds jautājums, var vērsties pie pašvaldības metodiķa, viņš pie kolēģa ministrijā. Būtībā tas nav nekas jauns, tā bija pirms 25 gadiem, bet toreiz, cik saprotu,  politisku mērķu vārdā šī sistēma tika likvidēta. Pašvaldības no kopējā izglītības kvalitātei un attīstībai    paredzētā Eiropas Savienības finansējuma, 48 miljoniem eiro, saņems 18 miljonus. Pārējā nauda būs ministrijai, lai valsts līmenī veidotu sistēmu.

Otrs struktūrfondu finansējums, vairāk nekā 20 miljoni eiro, tiks izmantots “STEM    Skolas somai”. Skolēniem    četras reizes gadā bez maksas būs iespēja doties uz uzņēmumiem vai kādu no zinātnes centriem, iepazīt jaunās tehnoloģijas. Skolās nav tik modernas un plašas materiālās bāzes, un nereti par to, kas ir uzņēmumos, jaunieši uzzina vien, sākot darba gaitas. Vēl viena svarīga tēma – pētījumi rāda, ka skolēniem ir maza interese iesaistīties sabiedriskos procesos. Kas ir pilsoniskā līdzdalība, nevalstiskās organizācijas, kāpēc jābūt sabiedriski aktīviem, par to tiks runāts nodarbībās. Arī tās iekļautas “STEM Skolas somā”.

Uzticētos uzdevumus izpildīju un sapratu, ka ikdienas darbu ministrijā negribu strādāt. Tam neesmu piemērots. Man vajag lauku, kurā sasniegt rezultātu. Zinu, ko Raunas pamatskolā gribu izdarīt, un iešu uz rezultātu. Valsts pārvaldē strādā daudz gudru cilvēku, bet sistēma darbina pati sevi. Pie­ņemtie normatīvi ir    cieši saslēgti ķēdē. Ja kaut ko gribam    izmainīt, atveram Izglītības likumu, tad redzam, ka tas, ko gribam mainīt, skar vēl daudz cita, tā beigās nekādas izmaiņas netiek pieņemtas, jo tas ļoti sarežģīti, laikietilpīgi.    Viss turpinās pa vecam. Tas ir bīstami, jo jaudīgs cilvēks valsts pārvaldē pamazām kļūst par ikdienas darbu veicēju.    

-Līdztekus ministrijai strādājāt arī Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Tagad esat Raunā.

-Cēsu ģimnāzijā biju direktora vietnieks, vēlāk skolotājs. Arī šajā mācību gadā mācīšu vēsturi, vadīšu padziļināto kursu 12.klasei par sabiedriskā procesa analīzi. Ru­nājam par visdažādākajiem jautājumiem – diplomātiju, globalizāciju, politiku, dažādiem procesiem, uzaicinu ciemos dažādu jomu profesionāļus.
Atgriežos Raunā, te biju skolas direktors no 2017. līdz 2021. gadam. Tolaik vidusskola kļuva par pamatskolu.    Kad man jautā, kāpēc atkal esmu Raunā, atbildu, ka piespiedu kārtā,bet    neviens jau nepiespieda. Redzot procesus, kas notiek skolā, man tie nešķita pieņemami. Skola ir vieta, kurai ir nenovērtējama ietekme uz nākotnes paaudzi, sabiedrību. Gribu veidot skolu, kurā katram bērnam ir iespēja izaugt tik daudz, cik viņš grib un var. Mācīšanās ir divu pušu atbildība, un skolai sava atbildība ir jāizpilda tik, cik vien tas ir iespējams.

-Kādu redzat mazo skolu nākotni?

-Gribētu, lai par to runā bez emocijām, bet saprotu, ka tas nav iespējams. Raugos    pragmatiski, konstruktīvi un arī vēsturiski. Latvijā ir vietas, kas izveidotas mākslīgi, un ne tikai padomju gados. Tas bija kāds mākslīgais pasūtījums, ar finanšu pumpi, kas tās uzturēja. Kad situācija mainījās, vieta sāk stagnēt un mirst. Tādām vietām nav nākotnes. Ir vietas, kā Rauna, kur, kā rāda arheoloģija, runājam par vairākiem tūkstošiem gadu, kur cilvēki dzīvojuši. Nezinām- kāpēc, bet vilkme uz šejieni ir bijusi. Latvijā ir daudzas mazas vietas, kur norit aktīva dzīve, uz kurām cilvēki tiecas, kur nebūt nav jādomā, ka vietējo skolu varētu slēgt.

Jā, skola ir svarīga vietējai kopienai, pagastam. Bet, ja jautāšu jebkuram iedzīvotājam, kuru nejauši satikšu, vai viņš ir gatavs    no nodokļu naudas, ko saņem konkrētā teritorija, atņemt kultūrai, medicīnai, ceļu atjaunošanai, infrastruktūrai, sociālajiem pakalpojumiem, lai uzturētu mazo skolu, neesmu pārliecināts, vai lielākā daļa pagasta iedzīvotāju piekritīs. Ja sabiedrība spēj par to vienoties, tad, lai skola pastāv.    Sa­protu, ka skolu liktenis cilvēkus uztrauc. Man ir žēl skolu kultūrvēsturisko ēku, žēl, ka bērniem mācīties jābrauc uz citu vietu, skolotājiem jāmeklē darbs citur. Bet ir reālā situācija.    

-Pēdējā laikā ir mūsdienīgi runāt par birokrātiju.

-Ministrijā regulāri saskāros ar pedagogu prasību – iedodiet pareizās grāmatas, pareizos līdzekļus, skaidri pasakiet, kas jāmāca, ja programmā rakstīts no 12 līdz 20 mācību stundas, pasakiet, cik tieši. Bet pretī ir diskusija, ka viss pārregulēts, jāiesniedz daudz pārskatu.

Vasarā strādāju ar “Iespējamās misijas” skolotājiem, vadīju nodarbību arī par    skolas darba organizāciju. Parādīju, ka valsts no skolotāja prasa tikai trīs lietas – skolēnus regulāri vērtēt, reģistrēt vērtējumu sistēmā, mācot    bērnus, kam ir īpašas vajadzības, izstrādāt konstruktīvu individuālo plānu. Gandrīz katros pedagogu pilnveides kursos kolēģi saka- mums tik daudz papīru. Par to jārunā ar skolas direktoru, ar vietējo izglītības pārvaldi, kāpēc viņiem vajag šīs atskaites. Administra­tīvais slogs rodas izglītības iestādes un izglītības pārvaldes līmenī. Atceros, kad sāku strādāt kā jaunais skolotājs, bija jāiesniedz paš­novērtējums, mācību    darba pārskats. Kur tas palika, nezinu.    Katrs labs skolotājs taču savu darbu novērtē ik dienu, apsver, ko izdarījis labi, kas jādara citādi. Kuram vajadzīgs tāds pašvērtējums!

Nedaudz par prioritātēm. Ministrijā gada sākumā tika noteiktas prioritātes. To bija vairāk par simtu. Pēc definīcijas zinām, ka prioritāte var būt viena, divas. Tas nozīmē, ka nav iespējama virzība. Uzdevumu var būt pāri simtam, ne prioritātes. Ja prioritāte ir laba izglītība Latvijā, tad to šķeļam uzdevumos un darām.    

-Pedagogu Latvijā trūkst, kā izdevās nokomplektēt kolektīvu?

-Raunas pamatskolas direktors esmu no 1.jūlija. Skolotāju atrašana bija seriāla cienīga.    Bija piecas vakances. Meklēju, nevis pedagogus pēc izglītības, bet cilvēkus, kuri piemēroti darbam skolā, kuri saprotas ar bērniem, kuri ir atvērti. Pedagoģisko izglītību varēs iegūt pēc tam. Jā, zinu, ka kāds var jautāt, kāpēc skolā strādā skolotājs bez izglītības. Ja pārmetīs, uzliks sodu, nebaidos. Gadu jaunais kolēģis var strādāt manā kā mentora vadībā.    Smil­tenes novada Izglītības pārvaldē ir akreditēta skolotāju pilnveides programma, kuru vadu.

Ministrijā viens no maniem darbalaukiem bija skolotāju sagatavošana. Pirms gada notika plašas diskusijas ar augstskolām. Šogad Latvijas Universitātē pedagoģiju sāks studēt 97 nākamie skolotāji. Jau pirms desmit gadiem bija nopietni jādomā, jāiedarbina    mehānisms, lai paaudzes nomainās. Liela daļa skolotāju ir pensijas, pirmspensijas vecumā, viņi labprāt aktīvi nestrādātu, bet ar savu pieredzi varētu būt par skolotāju palīgiem, viņi var darīt brīnumu lietas.

Skolotāju trūks    vēl desmit gadus. Esmu atmetis cerību, ka pēc universitātes pedagogi nāks strādāt uz lauku skolu. Viens no paš­valdības uzdevumiem ir nodrošināt skolās skolotājus. Tiek piedāvātas    stipendijas, dzīvokļi, degvielas kompensācija. “Iespēja­mās misijas” vasaras skolā, kas notika Raunā, mācījās 15 topošie fizikas, matemātikas, dabaszinātņu, tehnoloģiju un ķīmijas skolotāji.   

Ar misijas vadītāju runājām, ka programmā vajadzētu iespēju pasūtīt, kādu priekšmetu skolotājus nepieciešams sagatavot. Viena sagatavošana gadā izmaksā ap 3.5 tūkstošus eiro. Programmā kandidātu atlase ir stingra, trīs uz vienu vietu. Arī pašvaldībā runājām, ka ir jāapzina, kādu mācību priekšmetu skolotājus novadā vajag, un ne jau tikai šajā un varbūt nākamajā mācību gadā, jāsaprot, kā    nodrošināsim    jaunajam skolotājam pilnu slodzi, ko piedāvāsim. Ne­varam gaidīt, ka kāds studēs ar pašvaldības stipendiju un atgriezīsies konkrētās vietvaras skolās.

-Esat arī Smiltenes novada domes deputāts.

-Neesmu nevienā partijā, kandidēju, jo redzu, ka manas zināšanas un pieredze var noderēt. Kā deputātam vēl jāiedziļinās, kāds ir skolu tīkls novadā, arī par skolotāju piesaisti, kā izglītībā procesi tiek vadīti, nevis kontrolēti. Deputāti esam vienota komanda, ja kāds vilks uz savu pusi, esmu gatavs norādīt.    Strādājam vienam mērķim.

-Rudenī vēsturnieku Edga- ru Plētienu redzēsim televīzijā vēstures detektīvā ”Tas notika šeit”?

-Jā, būšu četrās sērijās. Man bieži jautā, kā notiek izpēte, filmēšana. Tās ir divarpus ļoti saspringtas dienas, kad miegam nevar atvēlēt laiku. Trešās dienas vakarā ir noslēgums. No filmēšanas atgriežos ļoti noguris. Tikko atbraucu no Smārdes.    

-Rīt, 23. augustā, “Baltijas ceļa” 36. gadadiena. Notikums, kas ir daudzu atmiņā, par to runā ar nostalģiju.

-Vairāki notikumi, kurus pieminam, ir konkrēta laikmeta izpausmes iezīme. “Baltijas ceļš” bija tā laika  vienotības kulminācija, vienotības revolūcija, lai ietu prom no totalitārā režīma. Jautājums ir, ko mēs šajā dienā pieminam. Brīvības atgūšanu, cilvēkus, kuri stāvēja ķēdē, vai pašu akciju? Pieminēt cilvēkus būtu neparasti. Ja kas būtu jāatceras, par ko ikdienā, nevis reizi gadā jārunā, tad    par to, cik daudz iesaistāmies sabiedriskos procesos, ko darām kādas lietas labā. Mani mulsina tie, kuri nepārtraukti kritizē, bet paši neiesaistās, lai ko mainītu, izdarītu.

Nekad neesmu kritizējis ne Saeimu, ne ministrus, jo neviens nezinām, ko nozīmē būt ministram. Ministrijā no malas redzēju un  domāju, ka ikviens dīvāna eksperts, vien, ieraugot ministra darba kalendāru, pieklusīs. Nevar runāt par astoņu stundu darbadienu un divām brīvdienām.   

Jāatceras, ka katrs ir pats savas un arī Latvijas laimes kalējs. Cik izdarīsim, tik būs, valsts neiedos visu, pašam jāgrib darīt. Jauniešiem mācu – jārod sevī griba saņemties darīt. Nevajag sald­sērīgus atmiņu pasākumus, kuriem nav nākotnes saistību. Zinu, ka tie, kuri piedalījās “Baltijas ceļā”, teiks, ka neko nesaprotu, bet mums vajag pasākumus, kuros ceļam gaismā to, ko katrs varam darīt un izdarīt.  

-Vai brīvais laiks arī ir?

-Jā. Tad atjaunoju vienu māju Raunā un lauku māju Launkalnes pusē. Darbi notiek ar cieņu un pietāti pret vecajām ēkām, kurām dodu otru mūžu. Tepat netālu tika jaukta nost veca 19.gadsimta klēts, to pārvedīšu uz lauku māju, būs pirtiņa. Vajadzīgos kokmateriālus sagatavoju pats, tad nododu meistaram. Brīvajā laikā ir arī vēstures konferences, jāraksta doktora darbs, materiāli savākti, ja būtu brīvs pusgads, uzrak­stītu.