Nedēļas laikā ar vilcieniem cauri Alpiem

Savā laikā kā ģeogrāfe esmu ceļojusi ar autobusu gan Šveicē, gan Itālijā. Jau vairākus gadus ļoti vēlējos šīs valstis apceļot ar vilcienu, tai skaitā ar slaveno Bernina Ekspress. Šogad uzdrošinājos plānot šī sapņa piepildījumu.

Vēlējos redzēt pēc iespējas vairāk un vīram parādīt Alpu valstis. Lasīju ceļojumu aprakstus, lai izvēlētos labāko. Nopirku biļetes lidojumam uz Cīrihi, atpakaļ uz Latviju lidojumam no Venēcijas. Rezervēju viesnīcas, katru dienu citā vietā. No dažādiem operatoriem, gan Vācijas, gan Šveices, gan Itālijas, nopirku dzelzceļa biļetes katrai dienai. Ik pa laikam pārbaudīju, vai vilcieni tiešām kursē, rādīja, ka nē, nācās mainīt biļetes divos maršrutos.

Cīrihe. Gar kanālu, upi un ezeru

Izkāpjot 11. maijā Cīrihes lid­ostā, apņēma patīkams siltums. Mugursomas plecos, un uz izeju no ielidošanas zonas. Tālāk pa norādēm uz dzelzceļa staciju. Uz perona nonācām septiņas minūtes pirms vilciena atiešanas uz Cī­rihes Centrālo staciju. Iekārtojā­mies vagonā. Brauciens pamatā pa pazemi, pēc desmit minūtēm bijām pilsētas centrā. Mums vajadzēja nokļūt Eiropas laukumā. Norādes izcili saprotamas.

No rīta trīs stundās ātrā solī izstaigājām skaistākās Cīrihes vietas: divus metrus zem pilsētas ielu līmeņa gar Šanzengrabenas kanālu līdz Cīrihes ezeram, lai palūkotos uz tālumā esošajām piecu kilometru augstajām Alpu virsotnēm, un gar Limmatas upi līču loču atpakaļ uz viesnīcu pēc mugursomām. Mirklis kārumu baudīšanai Starbucks kafejnīcā ar visgaršīgāko kafiju pasaulē.

Cīrihes Centrālajā stacijā pie lielā tablo gaidījām, lai pārliecinātos, ka mūsu vilciens uz Kūru ies no 11. perona. Sākumā desmit minūšu brauciens cauri pilsētai pa pazemi. Pēc tam ceļš veda gar Cīrihes ezeru, par to varējām priecāties līdz ūdenstilpes pašam dienvidu galam. Ezera otrā pusē daudz mazu pilsētu. Tālāk tuneļi, kalni un brauciens gar Vālen­ezeru, kuram otrā pusē stāvas klintis, pakājē mežs. Dzelzceļa sliedes ved augšup kalnos, upju ielejas tur arvien dziļākas. Bija nedaudz pēc pusdienlaika, vilciens samērā tukšs, sēdējām divatā pie maza galdiņa un mierīgi baudījām ainavas aiz loga.

Šiks brauciens ar Bernina Express

Sliežu ceļa remontu dēļ maijā vilciena ekspreša reiss ir reizi dienā, brauc no Kūras uz Tirano Itālijā un atpakaļ. 2002. gadā vilciens ierakstīts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā visaugstāk pasaulē kursējošais vilciens. Mums ar vīru paveicās, jo pie četrvietīga galdiņa sēdējām divatā. Bija neierobežota kustību brīvība. Tas labi, jo visu gribas fotografēt, ainava četrarpus stundās mainās ik brīdi. Logi vagonam milzīgi, iesniedzas pat griestos, lai labāk redzētu kalnu virsotnes. Pagriezienos no mūsu desmitā vagona redzējām lokomotīvi. Mākoņi sēdēja kalnu galotnēs, bet lietus nebija.

Ainavu papildina Alpu gotiņas, kas ganās pie mājām. Piena devējas bija redzamas arī tālākās Alpu pļavās. Šveice nav Eiropas Savienībā, var atļauties pie katras kūts turēt milzīgu mēslu čupu, bet Itālijā tās izdalītas uz tīrumiem, nekādu Eiropas standartu kā Latvijā. Interesantas likās arī garspalvainās aitas.

Visā ceļa garumā mēs izbraucām 55 tuneļus un pārbraucām 196 tiltus, arī pazīstamo Land­waser viaduktu, kas būvēts 20.gadsimta sākumā un ar ko šveicieši lepojas. Sajūta, ka tilti grib ieskriet debesīs, ļoti augsti.
Vilciena pavadone piedāvāja nopirkt uzkodas, kafiju no ekspreša ēdienkartes. Dzērām kafiju, piekožot Šveices maizi un sieru, kas nopirkts lielveikalā iepriekšējā vakarā. Tad nāca pārsteigums, mums katram uzdāvināja mazu Bernina vilcieniņa modeli, kas pilns ar šokolādes sirsniņām, kā arī 200 gramu paciņu ar Alpu augu tēju, kurā jūtams piparmētru piesitiens.

Mēģināju skaitīt ūdenskritumus aiz loga, bet skaits sajuka. Bija vēls pavasaris, kalnos kusa sniegi. Iespējams, paveicies, ka sliežu ceļu remontē un mūs no Pontre­sinas uz Pošiavo veda ar autobusu, jo ainava aiz loga izskatījās arvien skarbāka. 2000 metru augstumā koku tikpat kā nav, mazliet zemāk lapegles kailiem stumbriem. Kalnu ezeri aizsaluši, ceļa nogāzēs divmetrīgi sniega vaļņi. Redzējām, ka pie nogāzēm virs sliedēm uzbūvēti tādi kā pamatīgi jumti. Cēlāmies arvien augstāk, tad 20 minūšu pauze, lai varētu nofotografēties pie sniega un ledus.

Tuvāk Pošiavo atkal viss tapa zaļāks, akmeņos gar ceļa malām saulītē gozējās lillā krokusiņi, bērziem parādījās zaļas lapas un beidzot ziedēja ceriņi. Radās sajūtas, ka šķērsojam Norvēģiju no ziemeļiem uz dienvidiem un izbraucam cauri ziemai, pavasarim un vasarai.

Pārsēdāmies atpakaļ vilcienā, tas izbrauca lokveida viaduktu Brusio, kur vilciena abi gali satiekas, tikai dažādos līmeņos. Pēc pusstundas bijām Tirano, 479 metrus virs jūras līmeņa mūs sagaidīja vīna dārzi, ziedošas rozes un palmas, bet mazpilsētiņā itāļu kafija un milzīgas saldējuma porcijas. Pirms katra ievērojamā objekta pasažieriem ziņoja, kas īpašs būs redzams.

Lai tikai neizskalo sliedes

Nākamajā rītā braucām ar Trenord Itālijas vilcienu divarpus stundas uz Milānu. Sajūta, ka braucam pa zaķi, lai gan par biļetēm bijām maksājuši. Uz tām rakstīts, ka nav derīgas braukšanai, bet elektronisko biļeti kompānija neatsūtīja. No rīta sešos vilciens galīgi tukšs, bet, jo tuvāk Mi­lānai, jo vairāk cilvēku. Var saprast, ka daudzi brauc uz darbu vai mācībām. Ļoti interesants bija ceļa vidējais posms, kad braucām gar Komo ezeru. Virs tā pacēlās miglas vāli, laiks nebija nekāds siltais, ūdens virsma mainījās bezgalīgās zilās nokrāsās.

Milānā līdz nākamajam vilcienam bija tikai 45 minūtes. Stā­vējām pie lielā tablo, gaidot, kad parādīsies vilciens uz Veronu, ar kuru braucām uz Desenzano del Garda. Šis pusotras stundas brauciens likās vispelēkākais – rūpniecības zonas, tīrumi, kas vēl nav sazēluši, un tad jau tuvāk Garda ezeram atkal parādījās kalni. Vilciens vietām attīsta 155 kilometrus stundā.

Pie Garda ezera atļāvāmies atpūsties pusotru dienu. Izbraucām ar kuģīti un baudījām sauli. Va­karā sākās vētra, koki locījās kā zāles stiebri. Aizmigu ar domu, lai tikai neizskalo dzelzceļa sliedes un neaptur satiksmi.

No rīta vienu pieturu braucām ar vietējo vilcienu, jo tālsatiksmes vilcieni apstājas ne katrā pieturā, bieži tie skrien cauri stacijām ar prātam neaptveramu ātrumu. Pešcera Del Garda gaidījām Italo vilcienu, kas ar ātrumu 250 kilometri stundā mūs aizvizināja uz Venēciju. Tur izkāpām pēdējā pieturā, tieši 100 soļu no kuģīšu piestātnēm. Sajūta, ka visi, ar ko kopā braucām vilcienā, tagad atradās ūdens malā. Ie­braucējiem jāsamaksā pilsētas ekoloģijas nodoklis, bet mēs to maksājām viesnīcā. Atlika nopirkt vienoto biļeti visai dienai uz kuģi un autobusu, orientēties cilvēku pūļos un kuģīšu piestātnēs un varējām braukt pa jūras plašumiem uz Svētā Marka laukumu.

Tā ceļojums ar vilcieniem bija beidzies. Priecājāmies par Venē­ciju, seno pilsētu uz ūdens. Do­doties mājup, no kanālu un salu pilsētas atvadījāmies pa lidmašīnas iluminatoru.