Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Nedēļas laikā ar vilcieniem cauri Alpiem

Gunta Rozentāle
05:30
13.06.2025
399
Alpos

Vēl mirklis. Gunta Rozentāle ar vīru Bernina Ekspress Kūrā gaida brauciena sākumu. FOTO: no albuma

Savā laikā kā ģeogrāfe esmu ceļojusi ar autobusu gan Šveicē, gan Itālijā. Jau vairākus gadus ļoti vēlējos šīs valstis apceļot ar vilcienu, tai skaitā ar slaveno Bernina Ekspress. Šogad uzdrošinājos plānot šī sapņa piepildījumu.

Vēlējos redzēt pēc iespējas vairāk un vīram parādīt Alpu valstis. Lasīju ceļojumu aprakstus, lai izvēlētos labāko. Nopirku biļetes lidojumam uz Cīrihi, atpakaļ uz Latviju lidojumam no Venēcijas. Rezervēju viesnīcas, katru dienu citā vietā. No dažādiem operatoriem, gan Vācijas, gan Šveices, gan Itālijas, nopirku dzelzceļa biļetes katrai dienai. Ik pa laikam pārbaudīju, vai vilcieni tiešām kursē, rādīja, ka nē, nācās mainīt biļetes divos maršrutos.

Cīrihe. Gar kanālu, upi un ezeru

Izkāpjot 11. maijā Cīrihes lid­ostā, apņēma patīkams siltums. Mugursomas plecos, un uz izeju no ielidošanas zonas. Tālāk pa norādēm uz dzelzceļa staciju. Uz perona nonācām septiņas minūtes pirms vilciena atiešanas uz Cī­rihes Centrālo staciju. Iekārtojā­mies vagonā. Brauciens pamatā pa pazemi, pēc desmit minūtēm bijām pilsētas centrā. Mums vajadzēja nokļūt Eiropas laukumā. Norādes izcili saprotamas.

No rīta trīs stundās ātrā solī izstaigājām skaistākās Cīrihes vietas: divus metrus zem pilsētas ielu līmeņa gar Šanzengrabenas kanālu līdz Cīrihes ezeram, lai palūkotos uz tālumā esošajām piecu kilometru augstajām Alpu virsotnēm, un gar Limmatas upi līču loču atpakaļ uz viesnīcu pēc mugursomām. Mirklis kārumu baudīšanai Starbucks kafejnīcā ar visgaršīgāko kafiju pasaulē.

Cīrihes Centrālajā stacijā pie lielā tablo gaidījām, lai pārliecinātos, ka mūsu vilciens uz Kūru ies no 11. perona. Sākumā desmit minūšu brauciens cauri pilsētai pa pazemi. Pēc tam ceļš veda gar Cīrihes ezeru, par to varējām priecāties līdz ūdenstilpes pašam dienvidu galam. Ezera otrā pusē daudz mazu pilsētu. Tālāk tuneļi, kalni un brauciens gar Vālen­ezeru, kuram otrā pusē stāvas klintis, pakājē mežs. Dzelzceļa sliedes ved augšup kalnos, upju ielejas tur arvien dziļākas. Bija nedaudz pēc pusdienlaika, vilciens samērā tukšs, sēdējām divatā pie maza galdiņa un mierīgi baudījām ainavas aiz loga.

Šiks brauciens ar Bernina Express

Sliežu ceļa remontu dēļ maijā vilciena ekspreša reiss ir reizi dienā, brauc no Kūras uz Tirano Itālijā un atpakaļ. 2002. gadā vilciens ierakstīts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā visaugstāk pasaulē kursējošais vilciens. Mums ar vīru paveicās, jo pie četrvietīga galdiņa sēdējām divatā. Bija neierobežota kustību brīvība. Tas labi, jo visu gribas fotografēt, ainava četrarpus stundās mainās ik brīdi. Logi vagonam milzīgi, iesniedzas pat griestos, lai labāk redzētu kalnu virsotnes. Pagriezienos no mūsu desmitā vagona redzējām lokomotīvi. Mākoņi sēdēja kalnu galotnēs, bet lietus nebija.

Ainavu papildina Alpu gotiņas, kas ganās pie mājām. Piena devējas bija redzamas arī tālākās Alpu pļavās. Šveice nav Eiropas Savienībā, var atļauties pie katras kūts turēt milzīgu mēslu čupu, bet Itālijā tās izdalītas uz tīrumiem, nekādu Eiropas standartu kā Latvijā. Interesantas likās arī garspalvainās aitas.

Visā ceļa garumā mēs izbraucām 55 tuneļus un pārbraucām 196 tiltus, arī pazīstamo Land­waser viaduktu, kas būvēts 20.gadsimta sākumā un ar ko šveicieši lepojas. Sajūta, ka tilti grib ieskriet debesīs, ļoti augsti.
Vilciena pavadone piedāvāja nopirkt uzkodas, kafiju no ekspreša ēdienkartes. Dzērām kafiju, piekožot Šveices maizi un sieru, kas nopirkts lielveikalā iepriekšējā vakarā. Tad nāca pārsteigums, mums katram uzdāvināja mazu Bernina vilcieniņa modeli, kas pilns ar šokolādes sirsniņām, kā arī 200 gramu paciņu ar Alpu augu tēju, kurā jūtams piparmētru piesitiens.

Mēģināju skaitīt ūdenskritumus aiz loga, bet skaits sajuka. Bija vēls pavasaris, kalnos kusa sniegi. Iespējams, paveicies, ka sliežu ceļu remontē un mūs no Pontre­sinas uz Pošiavo veda ar autobusu, jo ainava aiz loga izskatījās arvien skarbāka. 2000 metru augstumā koku tikpat kā nav, mazliet zemāk lapegles kailiem stumbriem. Kalnu ezeri aizsaluši, ceļa nogāzēs divmetrīgi sniega vaļņi. Redzējām, ka pie nogāzēm virs sliedēm uzbūvēti tādi kā pamatīgi jumti. Cēlāmies arvien augstāk, tad 20 minūšu pauze, lai varētu nofotografēties pie sniega un ledus.

Tuvāk Pošiavo atkal viss tapa zaļāks, akmeņos gar ceļa malām saulītē gozējās lillā krokusiņi, bērziem parādījās zaļas lapas un beidzot ziedēja ceriņi. Radās sajūtas, ka šķērsojam Norvēģiju no ziemeļiem uz dienvidiem un izbraucam cauri ziemai, pavasarim un vasarai.

Pārsēdāmies atpakaļ vilcienā, tas izbrauca lokveida viaduktu Brusio, kur vilciena abi gali satiekas, tikai dažādos līmeņos. Pēc pusstundas bijām Tirano, 479 metrus virs jūras līmeņa mūs sagaidīja vīna dārzi, ziedošas rozes un palmas, bet mazpilsētiņā itāļu kafija un milzīgas saldējuma porcijas. Pirms katra ievērojamā objekta pasažieriem ziņoja, kas īpašs būs redzams.

Lai tikai neizskalo sliedes

Nākamajā rītā braucām ar Trenord Itālijas vilcienu divarpus stundas uz Milānu. Sajūta, ka braucam pa zaķi, lai gan par biļetēm bijām maksājuši. Uz tām rakstīts, ka nav derīgas braukšanai, bet elektronisko biļeti kompānija neatsūtīja. No rīta sešos vilciens galīgi tukšs, bet, jo tuvāk Mi­lānai, jo vairāk cilvēku. Var saprast, ka daudzi brauc uz darbu vai mācībām. Ļoti interesants bija ceļa vidējais posms, kad braucām gar Komo ezeru. Virs tā pacēlās miglas vāli, laiks nebija nekāds siltais, ūdens virsma mainījās bezgalīgās zilās nokrāsās.

Milānā līdz nākamajam vilcienam bija tikai 45 minūtes. Stā­vējām pie lielā tablo, gaidot, kad parādīsies vilciens uz Veronu, ar kuru braucām uz Desenzano del Garda. Šis pusotras stundas brauciens likās vispelēkākais – rūpniecības zonas, tīrumi, kas vēl nav sazēluši, un tad jau tuvāk Garda ezeram atkal parādījās kalni. Vilciens vietām attīsta 155 kilometrus stundā.

Pie Garda ezera atļāvāmies atpūsties pusotru dienu. Izbraucām ar kuģīti un baudījām sauli. Va­karā sākās vētra, koki locījās kā zāles stiebri. Aizmigu ar domu, lai tikai neizskalo dzelzceļa sliedes un neaptur satiksmi.

No rīta vienu pieturu braucām ar vietējo vilcienu, jo tālsatiksmes vilcieni apstājas ne katrā pieturā, bieži tie skrien cauri stacijām ar prātam neaptveramu ātrumu. Pešcera Del Garda gaidījām Italo vilcienu, kas ar ātrumu 250 kilometri stundā mūs aizvizināja uz Venēciju. Tur izkāpām pēdējā pieturā, tieši 100 soļu no kuģīšu piestātnēm. Sajūta, ka visi, ar ko kopā braucām vilcienā, tagad atradās ūdens malā. Ie­braucējiem jāsamaksā pilsētas ekoloģijas nodoklis, bet mēs to maksājām viesnīcā. Atlika nopirkt vienoto biļeti visai dienai uz kuģi un autobusu, orientēties cilvēku pūļos un kuģīšu piestātnēs un varējām braukt pa jūras plašumiem uz Svētā Marka laukumu.

Tā ceļojums ar vilcieniem bija beidzies. Priecājāmies par Venē­ciju, seno pilsētu uz ūdens. Do­doties mājup, no kanālu un salu pilsētas atvadījāmies pa lidmašīnas iluminatoru.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
126

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
621
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
240

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
448

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi