Sarmīte Eiduka. FOTO: Sintija Lazdiņa
Mākslas telpā “Mala” Cēsīs skatāma Sarmītes Eidukas fotogrāfiju izstāde “Smiltīs ierakstītais”. Viņa Amatas pagasta Velmeros izveidojusi Labo sajūtu mājvietu, kur rīko punktiņmandalu meistarklases, glezno, fotografē un dara vēl daudz cita.
Sevi Sarmīte sauc par sirds mīlestības meistari, Dvēseles pavadoni, Gobas dejas kustības uzturētāju, sociālās sfēras psiholoģisko konsultanti, iedvesmotāju un vienkārši radošu personību.
-Es pieredzu savu dvēseles ceļu un mācos iet no prāta uz sirdi, dzīvot mīlestībā. 2018. gadā pieņēmu lēmumu, ka no patērētāja kļūstu par radītāju, uzņemos atbildību par savu dzīvi. Tad arī atveras iespējas sevis izzināšanas ceļā, un tas ir bezgalīgs. Ar vienu mūžu nepietek.
Esmu Velmeros radījusi Labo sajūtu mājvietu. Te jau astoto gadu notiek punktiņmandalu radītāju saiets, piekto vasaru būs mājkoncerts “Balti”, kur skan dzīvā mūzika, visi esam ģērbušies balti. Nesen tapa Radošās iedvesmas studija, kurā notiek viss, kas saistīts ar radošumu. Tās ir enerģētiskās nodarbības, dāvāju savu enerģiju caur stāstiem, visu, ko daru. Tā iedvesmoju citus radīt. Tas notiek nepārtraukti, neesi tikai tas, ar ko nodarbojies ikdienā, esi kas vairāk, atveries un radi.
Manā dzīvē ienākusi gleznošana, mācos pie Līvas Graudiņas. Prātā dzīvojot, noliedzam, ka varam. Dzīvojot sirdstelpā, viss ir iespējams. Gleznošana ir mans vaļasprieks, iepazīstu sevi un redzu, ka izdodas.
Dzīvoju priekā, daru to, kas to rada. Ja sāku bubināt, eju ārā. Katru dienu noeju kilometrus septiņus. Apkārt klusums, domas raisās, saprotu, ko darīt, kas vēl varu būt. Mijiedarbībā ar dabu mācos būt tāda, kāda esmu. Nevaru būt gudrāka, ja manī nav šīs gudrības. Pasaulei varu dot tikai to, kas ir manī. Iedodu sev mazu mirkli un vairs nebubinu, ar prieku gatavoju vakariņas vīram.
-Jūras rakstītais smiltīs ir jāierauga.
-Mana aizraušanās ir fotografēšana. Un pie rokas ir telefons. Ja domātu par izstādi, iespējams, tās nemaz nebūtu, jo ir taču jāpabeidz skola, jāiegādājas labs fotoaparāts… Es dzīvoju šajā mirklī. Dabā ieraugu sīksīkas detaļas, fotoobjektīvs noķer, un sociālajos tīklos mirklis aiziet pasaulē. Jūras ūdens nospiedumi smiltīs atklāj mirkļa trauslumu, un saprotams kļūst jautājums, kādus nospiedumus mēs atstājam šajā Visuma telpā. Tā ir klusa saruna starp ūdeni, smiltīm un cilvēka apziņu.
Ar izstādi “Smiltīs ierakstītais” caur attēliem aicinu apstāties, sajust un atcerēties, ka vissvarīgākais dzīvē bieži vien ir kluss, trausls un īslaicīgs. Un tieši tāpēc īsts un patiess. Man vienmēr bijis būtiski, lai tas, ko daru, ir jēgpilni, lai nes vēstījumu, lai nav tukši vārdi un domas, lai ir saturs. Tā ir filozofiska un garīga izstāde, kas mudina padomāt. Fotogrāfijām nav nosaukumu, lai katrs dod savu, jo katrs ierauga ko citu. Tā ir mana saruna ar skatītāju par pārejošumu un klātbūtni.
-Kā iemācīties smiltīs redzēt rakstus?
-Kad sirds ir vaļā, tad ieraugām Dieva darbu. Ne tikai smiltīs, visur apkārt, cilvēkos.
-Par mandalām, punktiņmandalām reti kurš nav dzirdējis.
-Punktiņmandalas ir mana mīlestība. Tas ir vispieejamākais sakrālās ģeometrijas instruments, visātrāk aizved pie cilvēka paša, atklāj talantus, spējas. Lai uzticētos, rastu ticību sev, ieraudzītu savu vērtību, jāmāk savienot materiālo un garīgo. Prāts jāpaver plašāk, jānovērtē, cik daudz man ir materiālā un garīgā. Tam jābūt līdzsvarā.
Ar mandalām sāku darboties pirms desmit gadiem. Daudzi, kuri pabijuši manās meistarklasēs, turpina tās zīmēt.
-Kas ir Gobas deja? Aizvien biežāk par to dzird arī Latvijā.
-Gobas deja ir rituāls, kurā ar deju soļiem tiek izdejota pateicība, mīlestība un svētība mūsu Zemei. Interesanta ir dejas vēsture. Ekociematu kustībā pazīstamā zinātniece, budistu mūķene, grāmatu autore Joanna Maci 1992. gadā pabija Černobiļā. Viņu satrieca redzētais, ciešanas, kas nodarītas zemei. Joanna meklēja atbildes, kā palīdzēt zemei un cilvēkiem.
Un te ir saistība ar Latviju. 1987. gadā Ieva Akuratere, ciemojoties ārzemēs, kādai amerikānietei uzdāvina skaņuplati. Joanna dzirdēja Jura Kulakova dziesmu “Kā man klājas” ar Māra Melgalvja vārdiem. Viņa nesaprata vārdus, bet sajuta Ievas balss un mūzikas vibrācijas, kā, ejot aplī, ar ritmisku kustību var radīt mieru prātam un dziedināt zemi.
Kāpēc Gobas deja? Goba ir zināšanu koks, zināšanas nāk no prāta, bet zinības no sirds. Kad Joanna satika Ievu, viņa jautāja, vai dziesmā ir arī kaut kas par kokiem.
Gobas deja ir sakrāla apļa deja. Ar kājām uz zemes jūtamies kā koki ar saknēm zemē, ķermenis ir stumbrs, caur kuru plūst Zemes enerģija, rokas ir zari un lapotne, kas savienojas ar kosmisko enerģiju. Ritmiski dejojot, radām mieru prātam. Gobas dejā katrā kustība ir svarīga. Tas ir stāsts, ko stāstām kosmosam, un kosmoss dod enerģiju radīšanai. Kad esam priekā, mīlestībā, gatavi dot, tad varam dziedināt Zemi un cilvēci. Dodot arī paši saņemam.
Par Gobas deju uzzināju pirms pandēmijas. Pasaulē to dejo Pilnmēnesī, jo tad ir spēcīga enerģija. Ja dzīvojam prātā, Pilnmēness liek mosties, ja ar sirdi, varam radīt labu enerģiju un notikumus. Satiekamies katrā Pilnmēnesī un izdejojam Gobas deju. Kad sākās nežēlīgie notikumi Ukrainā, dejojām cilvēces dziedināšanai. Kaut kur tālumā mazs vīriņš izlēmis karot. Ko varu darīt es – cepties, nosodīt. Bet nekas nemainīsies. Es varu radīt sevī mieru, un mans miers atbalsosies pasaulē, un mana mīlestība sasniegs tos, kam tā ļoti vajadzīga. Esam dejojuši aukstumā, sanācām arī pēdējā Pilnmēnesī.
Gobas deju dejo Vācijā, Šveicē, ASV, Lielbritānijā un citur, jo cilvēki tic, ka tā nes Zemei mieru. Arī filmā par Kulakovu redzama šī deja. Gobas dejas kustībā esmu četrus gadus, mūsu loks paplašinās. Tas jau ir dzīvesveids. Latvija ir Dieva auss, un mēs pieredzēsim, ka tā kļūs par vienu no dziedināšanas vietām. Tie, kuri ir svešumā, atgriezīsies. Ir tam jātic.
-Atrast domubiedrus nav viegli, jo svarīga ir arī uzticēšanās.
-Cilvēks ir interesanta būtne. Viņš māk radīt ciešanas sev un citiem, sarežģīt dzīvi. Tāda ir prāta daba. Esam uz Zemes piedzīvojuši materiālos labumus, tad pienāk laiks, kad jāatgriežas sirds enerģijā. Un tad ir jautājums, vai uzticies kam Augstākam. Nav būtiski, kā to sauc. Vai uzticies, ka virs tevis ir kas lielāks, varenāks, kura daļa ir arī tevī? Ja uzticies viņam, sāc uzticēties arī sev un apkārtējiem. Bet prāts saka, pārbaudi, vai tas ir pa īstam. Prāts apšauba, bet, kad esi miera sirdstelpā, tu uzticies. Zinu, ka mani vada augstākais mans es, un tas radīts mīlestībā. Soli pa solim kāpjam pa kāpnēm augšup, un neuzticēšanās izšķīst caur sajūtām. Sirds saka, aizej, paskaties, iepazīsties, bet prāts brīdina, lai neriskē, var notikt kas slikts. Kad aizej, sajūti, vai tas ir tev piemērots, vai ir tas, ko meklē. Tā satiec domubiedrus. Cilvēkam ir tikai jāaiziet un jāsajūt, jāspēj pretoties slinkumam un atrunām.
-Kam dzīvē jānotiek, lai mainītu ierasto dzīves ceļu, pieņemtu jaunas izvēles?
-Kamēr nav dabūjis pērienu, cilvēks neko dzīvē nemainīs. Kad saņem kārtīgu spērienu, sāk uzdot eksistenciālus jautājumus. Zaudēju partneri, divus gadus dzīvoju, pieņemot, ka nākotnes nav, dzīve sabrukusi, bijām taču nolēmuši kopā novecot. Un tad man viņu atņēma.
Kādu rītu sapratu, ka dzīve tomēr turpinās, un sev jautāju, kas ir tas, ko vēl gribu piedzīvot. Sēdēju un domāju, ko vēl bez ikdienas darba gribu darīt. Šis ceļš ir garš. Vispirms cilvēks apmierina materiālās vajadzības, savu ego, tikai tad var celties vertikālē uz sirdi. Jāiet un jādara tagad, jo ir tikai šis mirklis. Mans moto: “Kad būs jāaiziet no šīs Zemes, varu droši teikt, ka atnācu un izdarīju visu.”
Esmu strādājusi dažādus darbus, gan bijusi grāmatvede, ekonomiste, darbojos arī uzņēmējdarbībā un kultūras jomā. Bet man svarīga ir radīšana. Un tā nav tikai gleznošana un mandalu zīmēšana, radīt vidi ap sevi ir mans aicinājums. To radu pasākumiem, meistarklasēm un tā nododu savu mīlestību. Zinu, ka ir cilvēki, kurus tracina mana mīlestība, jo cik tad var…
Man jautājuši, kas ir mīlestība? Tad atbildu ar jautājumu: “Esi kādreiz saticis Dievu? Nē, bet esi jutis tā klātbūtni, zini, ka viņš ir. Arī mīlestību nevar parādīt, bet tikai sajust.” Radot vidi, iedvesmoju citus radīt. 2022. gadā sajutu, ka varu palīdzēt Zemei atjaunoties, jo tai tik ļoti esam nodarījuši pāri, ka pēdējais laiks dāvāt mīlestību. Man patīk iet savu ceļu, kas savienojas ar citiem ceļiem. Reizēm tik ļoti noder citu cilvēku pieredzes.
-Kā jūtaties Velmeros?
-Mani te 2015. gadā atveda attiecību stāsts. Kopš pandēmijas dzīvojam pastāvīgi. Velmeros ir cita pasaule. Vadām pārgājienos gar Amatas upi. Te var baudīt klusumu un radīt. Slēpojam, patīk doties tur, kur nav iemītu taku.
Komentāri