Meksika - senu un mūsdienīgu tradīciju zeme

Aivis Dombrovskis ir psihologs, psihoterapeits, viņa sirds pieder vienīgi Cēsīm, bet darba dzīve ir Rīgā un ārzemēs. Šoruden viņš bija Meksikā, piedalījās pasaules transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē “2025 XOLOTL”. Pasākuma norises laiks pielāgots meksikāņiem tik nozīmīgajām Mirušo dienas svinībām.

Piepildīt sapņus – iepazīt Meksiku

Kad ģeogrāfijas skolotāja Cēsu 1. vidusskolā rādīja filmu par Meksiku, otrās klases skolniekam Aivim dzima sapnis savām acīm redzēt Meksiku, un nu viņam radās tāda iespēja.

Aivis mēnesi dzīvoja autentiskā, krāsainā meksikāņu mājā mazā lauku ciematiņā, kas atradās 15 minūšu braucienā no Oaksakas pilsētas. No rīta modināja gaiļu dziesmas. Varēja baudīt kalnu ainavas ar ziedošiem kaktusiem, reizēm aizbrauca kalnos, lai pastāvētu alā zem ūdenskrituma, citreiz, lai pasēdētu karstā burbuļvannā kalnu ielokā.

Ceļotājs dalās piedzīvotajā un atzīst, ka Meksikā pārsteidzis, kā no acteku laikiem mantotais saplūdis ar kristīgās baznīcas tradīcijām. “Sjerra Miksa kalnā uzkāpu 3400 metru augstumā pa stāvu meža taku, kāpiens ilga astoņas stundas. Pa ceļam lasīju ziedus, ko likt uz altāra kā ziedojumu. Pusceļā bija vārti, tur jāprasa atļauja iet tālāk, izlaistot uz četrām debespusēm un pēcāk izdzerot atlikušo pilīti meskala*, lai tiktu tālāk. Kalna galā bija altāris Dievmātei, kur noliku ziedus. Tur pat mūsdienās pie īpašām vajadzībām lieto asins upurus, gaili vai tītaru. Augšā prāts ir atbrīvots.”

Spēcīgu iespaidu uz psihologu atstāja senās acteku celtnes. Starp Saules un Mēness piramīdām senajā svētpilsētā, sasitot plaukstas, skaņa pārvēršas par putna dziesmu. Saules piramīdā nedrīkstēja kāpt, bet fantastisks bija kāpiens Mēness piramīdā. “Skatoties no malas, liekas, ka 42 metrus augstajā būvē nav reāli uzkāpt bez pieturēšanās, bet kāpjot atbrīvojas iekšējais resurss, kas ļauj turpināt ceļu augšup. Piramīdas virsotnē senatnē lika ziedojumus. Arī lielajam acteku Saules pulkstenim, ko izdevās apskatīt, nesa ziedojumus.”

Mirušo dienas svētkos uz altāra arī glāzīte tekilas

Meksikā Mirušo dienas svinībām gatavojas vismaz nedēļu. “Oaksakas tiek uzskatīta par centrālo vietu šiem svētkiem, bet valstī katrā mājā izveido altāri, ko rotā ar samtenēm, tur saliek aizgājējam piederējušas lietas, fotogrāfijas. Ja nelaiķim paticis iedzert, uzliek glāzīti ar tekilu vai meskalu. Ja aizgājušais bijis liels lasītājs, tuvinieki sēž pie altāra un lasa grāmatu. Naktī svinības turpinās kapos. Pie kapsētas vārtiem ir milzīga skatuve, kur notiek koncerti, uzstājas mākslinieki. Kapos ir tik daudz cilvēku, ka sajūta ir tāda, kā piepildītā Rīgas autobusā. Pie aizgājēju kopiņām sēž tuvinieki, ēd, dzer, sarunājas, lasa,” par redzēto stāsta Aivis.
Šajos svētkos daudzi cilvēki, arī mākslinieki, kas sniedz priekšnesumus, krāso seju. Vienu pusi kā dzīvam cilvēkam, otru pusi kā galvaskausam, jo dzīvo pasaule šajā laikā satiekas ar mirušo pasauli. “Svētku galvenais vēstījums – nāve nav beigas, nāve ir turpinājums dzīvībai, tā ir formas maiņa. Kamēr tuvinieki aizgājušo atceras, tikmēr viņš dzīvo. Tā ir cita dzīvības forma,” atzīst psihologs. “Mani kāda vietējā ģimene uzaicināja uz pusdienām. Līdzās svētku galdam stāvēja izrotāts altāris ar vecmāmiņu un citu tuvo radinieku fotogrāfijām. Var teikt, kopā ēdām, dejojām.”

Meksikā daudz izmanto dzīvības un nāves simbolus. Cilvēka skeletu izgrezno ar cepuri, ziediem, bieži līdzās sievietei Nāvei parādās arī vīrietis Nāve. “Iepriekš vienmēr biju pret skeleta kā simbola izmantošanu, bet Meksikā redzētais tā izmainīja manu izpratni, ka pats nopirku cilvēka galvaskausa atveidu. Tagad tas, kas simbolizē dzīvības un nāves vienotību, izgreznots stāv mājās uz plaukta,” pastāsta Aivis.
Mirušo diena tiek svinēta ne tikai ģimenēs, arī publiskās vietās. “Veikalos un kafejnīcās, restorānos tiek veidoti altāri, uz tiem liek bijušo priekšnieku un darbinieku attēlus.”

Temaskala pirts rituāls kā Zemesmātes dzemde

Konferences dalībniekiem bija iespēja piedalīties dažos senajos rituālos. Temaskala pirts rituāls notiek kleķa būdiņā ar lapu zaru jumtu. Būdiņa ir ovāla, mazliet augstāka par metru trīs metru diametrā. Pirms ieiešanas pirtī jālūdz atļauja gariem. Telpā visi sēž tādā kā embrija pozā, pievelkot sev klāt ceļgalus. Cilvēki sēž cieši cits pie cita un pie sienām, lai katrs izjustu, kā bija, kad atradās mātes dzemdē. Būdiņas centrā ir bedre, ap to notiek bungu rituāls. Ārpusē ugunskurā karsē vulkāniskos akmeņus, tad tos īpašā rituālā uz briežu ragiem ienes pirtiņā. Cilvēki sēž tumsā, pat ja kādam ir par karstu, iziet nedrīkst. Kad kļūst vēsāks, pirtiņā ienes nākamos uzkarsētos akmeņus.

“Vēsturiski šajā pirtiņā gāja kaili, rituāls ilga četras stundas. Pirtiņa ir Zemesmātes dzemde, kurā cilvēks nonāk transa stāvoklī un notiek redzējums. Pirms iziešanas pateicas. Sā­kotnēji karstumā un sveķu smaržā ir pagrūti, vēlāk viss notiek viegli. Būtība ir tikt pie primārā enerģijas avota un pacelt sievišķo un vīrišķo enerģiju, kas ir katrā cilvēkā,” stāsta Aivis.

Grauzdēti sienāži un acteku “soļanka”

Meksikāņu ēdienkartē lielākoties ir melnās pupiņas un kukurūza. Tā aug vareni. Ir pat viens īpašs ciems, kur kukurūza izaug piecu metru augstumā, vālītes ir gandrīz delma garumā un resnumā. Protams, ēdienkarte ļoti atšķiras no tā, ko ēdam Latvijā. Piemēram, ir banānu lapās sutināta kukurūza un vēl daudz citas eksotikas. “Man garšoja grauzdēti sienāži. Tos pēcpusdienās pirms gatavošanas noķer blakus augošajos krūmos,” pastāsta ceļotājs. “Pie katras mājas aug avokado, tos mēdz pasniegt pildītus ar kukurūzas putru. Ēdienam lieto daudz čili, kas nodrošina labu gremošanu. Ēdu kukurūzas tako ar dažādiem pildījumiem. Pagaršoju kaktusa augļus, man tie nešķita īpaši garšīgi, bet bija interesanti.”
Parasti ikdienā pilsētas centrā maltīte ieturēta kafejnīcā vai restorānā. “Garšoja acteku zupa, ko nosacīti varētu salīdzināt ar soļanku, bet grūti atpazīt sastāvdaļas. Interesanti, ka vistas zupā bija vesela vistas kāja. Ēdie­niem pievienoja gan laimu, gan meskalu. Bet, kad sailgojāmies, savā mājvietā uzcepām kartupeļus Latvijas gaumē,” atzīst Aivis.

Svin dzīvi ik dienu

Dzīvesprieks meksikāņos virmo vienmēr. Piemēram, cilvēki, ejot no darba mājās, piestāj parkā, lai padejotu salsu. Iepir­kumu maisiņš, kas rokās, tiek nolikts malā, turpat līdzās ieraudzīts partneris, un deja var sākties. Pēc nodejotās salsas katrs dodas uz savu pusi mājup vai izvēlas citu partneri vēl vienai dejai. Aivis izmantoja gadījumu un palūdza kādai sievietei pamācīt salsu, viņa neatteica. Cēsnieks dalās pārdomās: “Viņi svin šo periodu, kas viņiem ir šeit, un to periodu, uz kuru viņi ies. Tā ir integritāte, kuru zinātne neakceptē, bet vēsturiski tā ir savilkta kopā dzīvo pasaule un mirušo pasaule.”

Viss mēnesis Meksikā bijis kā liels piedzīvojums, iespaidos savijās sajustais vietējo iedzīvotāju dzīves ritmā un emocijās ar dabas varenību un redzēto pilsētās. Apskatīta arī galvaspilsēta Mehiko, uz kuru bijis jālido sešas stundas. “Grandiozi, neaptverami milzīga pilsēta,” saka Aivis un atzīst – šī fantastiskā zeme jāredz katram pašam, izstāstīt grūti.

“Nauda nestāv līdzās tam, kas iegūts dvēselē. Neesmu nožēlojis nevienu lietu un nevienu brīdi Meksikā, kā arī lidojumu 11 stundu garumā pāri Atlantijas okeānam. Visiem novēlu piepildīt savus sapņus, kuros esat iesaistīts tikai jūs,” saka Aivis Dombrovskis.

*Stiprs alkoholisks dzēriens, darināts no agaves pēc tradicionālas meksikāņu receptes.