Makšķerēšana ir vaļasprieks un atpūta pie ūdens

Rožu laukumā Cēsīs, kopceptvietā “Šūna”, ik dienu notiek kāda tikšanās, saruna, praktiskas nodarbības. Ikviena tēma saistīta ar vidi, dabu, cilvēku un viņa dzīvesveidu un veselību. Uz sarunu par upēm un ezeriem, to iemītniekiem bērnus kopā ar ģimenēm aicināja Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrība.

“Parunājoties ar bērniem, kuri bija atnākuši, bija patīkami dzirdēt, ka viņus interesē makšķerēšana, bet uzreiz arī teica, ka negrib siet mezglus, to lai dara vecāki, ” stāsta Latvijā pazīstamais makšķernieks Pēteris Lideris. Viņš savulaik Līgatnē rīkoja jauno makšķernieku mācības. Tagad Māris Olte Līgatnē vada makšķernieku skolu. “Sāku­mā, protams, interesentu bija vairāk, bet ir bērni, kuri aizraujas. Sestdien Līgatnes svētkos būs sacensības,” pastāsta biedrības vadītājs Ainārs Šteins. Viņš atklāj, ka ir iecere arī Cēsīs organizēt jauno makšķernieku pulciņu.

Cēsu novada pašvaldības Vides un klimata neitralitātes nodaļas    vides aizsardzības speci­ālists Jānis Balodis uzsver, ka par makšķerniekiem kļūst tie, kuri bērnībā kopā ar vecākiem devušies uz copēm. “Taču gribam dot iespēju arī citiem vairāk uzzināt par ūdeņiem, zivīm un parādīt, ka makšķerēšana var būt aizraujoša,” teic J.Balodis.

Pēc tam pieredzējušie makšķernieki gan dalījās pieredzē, gan pārrunāja dažādas aktualitātes.

“Pēdējoreiz spiningoju pirms trim četriem gadiem. Tas, kā makšķerēšanu saprata pirms gadu simtiem, vēl desmitiem, ir ļoti mainījies. Esmu no tiem, kam patīk no rīta izdomāt un aiziet pāris stundu pasēdēt pie ūdens. No­ķeršu kādu zivi, – labi, nenoķeršu – būšu atpūties. Makšķerēšana ir tā reglamentēta, ka iepriekš jāplāno, kad došos,” viedokli pauda cēsnieks Artis Mednis un piebilda, ka ir sajūta, ka drīzumā visās ūdenstilpēs būs licencētā makšķerēšana. J.Balodis ieteica iegādāties  makšķernieka karti uz gadu, tad var doties makšķerēt, kad ir vēlēšanās, protams, ne uz ezeriem, kur licencētā makšķerēšana.  A.Šteins atgādināja, no 64 ezeriem, kas ir pašvaldības valdījumā, četros    – Alaukstā, Inesī, Ungurā un Sārumā – par licencēto makšķerēšanu atbild Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrība, bet Ruckas un Zaubes Augš­ezerā to organizē vietējās biedrības. “Tuvākajos gados licencēto makšķerēšanu varētu organizēt vēl trijos četros ezeros novadā. Ir jānodrošina virkne pasākumu,    un tās ir izmaksas,” skaidroja A.Šteins un piebilda, ka ir makšķernieki, kuri nesaprot, kāpēc jāpērk makšķernieka karte un vēl licence. No vispārējās kartes varēs atteikties, kad lielākajā daļā ūdenstilpju vajadzēs licences.

A.Šteins arī pastāstīja, ka katrā valstī ir savi makšķerēšanas noteikumi. Zviedrijā neatradīs ezeru, kur var makšķerēt bez maksas.  Vācijā, lai kļūtu par makšķernieku, jābeidz kursi un jāiegūst makšķernieka tiesības. Tur zivis atlaist nedrīkst.    Katrā valstī ir citi noteikumi.

Pieredzējušie makšķernieki atzina, ka makšķerēšana kļuvusi par dārgu vaļasprieku. “Latvijā ir turīgi makšķernieki -  laiva maksā vairākus tūkstošus eiro, apģērbs, aprīkojums tāpat. Ja pastāv veikali, kuri tirgo ekskluzīvas mantas, tātad ir pieprasījums. Hobijam jau naudu nežēlo,” viedokli pau­da P.Lideris un piebilda, ka Latvijas mačos lielākoties piedalās tikai turīgie. “Esi izcils makšķernieks, aizbrauc uz ezeru, iesēdies gumijas laiviņā, bet blakus ātrumlaiva, kas maksā 50 tūkstošus eiro. Nelāga sajūta. Tāda ir dzīve,” bilda A.Šteins un vērtēja: “Ja agrāk labu vizuli vai vobleri nevarēja dabūt un tie bija dārgi, tagad internetā var nopirkt par centiem. Profesionālais aprīkojums gan maksā tūkstošiem eiro. Foreļu spinings mazāk par tūkstoti, taču var    nopirkt vienkāršāku par pārdesmit eiro, jo arī dārgais var salūzt. Zivi jau noķers ar abiem. Tā ir arī izrādīšanās, īpaši jau sacensībās.” Gaujas Ilgt­spējīgas attīstības biedrības inspektors Agris Ķesa gan mierināja, ka pludiņmakšlerēšanai nevajag neko dārgu, var derēt arī lazdas pīcka.

A.Šteins atgādināja statistiku. Latvijā ir ap 238 tūkstošiem aktīvo makšķernieku. “Katrs grib mājās doties ar lomu, tāpēc svarīga ir zivju resursu aizsardzība un tas, kā makšķernieki ievēro noteikumus,” uzsvēra biedrības vadītājs.

Runājot par maluzvejniekiem, vīri atzina, ka tradīcijas vēl ir saglabājušās, bet tās pamazām samazinās. “Tas laika jautājums, kad tās mainīsies,” pārliecināts A.Ķesa.    Pērn biedrība īpašu uzmanību pievērsa Gaujai. Krastā tika uzstādītas daudzas novērošanas kameras, arī redzamās vietās.    “Līgatnē vienu kameru nozaga. Mums bija nojausma, kurš tas ir. Varēja redzēt ierakstā, kā izkāpj krastā, pieiet kamerai no otras puses, tad ieraksts pārtrūkst. Publiski lūdzām, lai noliek atpakaļ.    Caur vienu, otru ziņa izskanēja. Pats nolika kameru vietā,” pastāstīja A.Ķesa, bet A.Šteins piebilst, ka    Līgatne ir maluzvejnieku galvaspilsēta, to visi zina, un arods nav zudis. “Pieci seši to labi pieprot.    Sezonas beigās sarunās viens  netulkojamā leksikā atzinis, ka uz upi vairs neies, jo tur saliktas kameras,” atklāja A.Šteins.

Pieredzējušos makšķerniekus uztrauc arī tehnoloģiju izmantošana. Reāllaika eholots pagaidām vēl dārgs, bet ar laiku tas būs pieejams daudziem. “Nevajag malu­­zvejniekus, lai ezeru izkāstu tukšu. Kāds labs makšķernieks    man teica, ka zivis jāķer tur, kur tās ir, nevis tur, kur tu domā, ka ir. Taču lielāks prieks, ja pats ar savu galvu izdomā, kur iemest makšķeri vai spiningu, un tiec pie loma, nevis tev ekrānā parāda, kur ir zivis. Makšķerēšana ir hobijs,” uzsvēra A.Šteins.

Makšķernieki arī padalījās ar saviem reālajiem makšķernieku stāstiem, tos klausīties vienmēr ir interesanti.