Māca atpazīt emocijas

Selīna Huarta (Celine Huart) dzīvo Cēsīs kopā ar ģimeni. Viņa ir sertificēts koučs un emocionālās inteliģences skolotāja, kas strādā gan ar bērniem un pusaudžiem, gan ar pieaugušajiem. Selīna ir līdzdibinātāja platformai “Empathy tank Baltic”, kas piedāvā nevardarbīgas komunikācijas kursus un darbnīcas.

Viņa ar redzamu prieku stāsta, kā ar rotaļu un attēlu palīdzību māca bērniem atpazīt savas un citu emocijas un sajūtas, kā arī iepazīstina ar nevardarbīgo komunikāciju. Vēl viņa strādā par Dakteri Klaunu, lai uzmundrinātu bērnus slimnīcās, kā arī māca franču valodu.
Lai jauno mācību gadu bērni un viņu vecāki sagaidītu pilni enerģijas, atgūtu spēkus dabā un atrastu atbalstu dažādās iedvesmojošās aktivitātēs, Selīna bija viena no festivāla “ĢiMini”, kas notika 30. augustā Cēsīs, Žagarkalnā, organizatorēm.

-Cik sen esat Latvijā?

-Astoņus gadus.

-Gana ilgs laiks, lai aprastu.

-Man ļoti patīk šeit. Visu laiku atklāju skaistas vietas. Man, piemēram, ļoti patīk Latgale. Žēl tikai, ka nav tik daudz brīva laika, lai to visu apceļotu un iepazītu.

-Beļģija jau, līdzīgi Latvijai, arī nav liela valsts.

-Jā, ļoti maza. Es gan ne visu laiku esmu dzīvojusi Beļģijā. Bērnību esmu pavadījusi Kon­go, bet mācījos arī Kanādā un Austrālijā. Salīdzinot ar Latviju, Beļģijā, protams, ir daudz vairāk cilvēku, arī gaiss nav tik tīrs kā šeit. Man ļoti patīk arī Beļ­ģijā, bet dzīvot tur es negribu. Latvijā man ir vieglāk elpot gan fiziski, gan garīgi. Ir sajūta, ka šeit man ir vairāk vietas. Te es arī varu būt tuvāk dabai. Ir nosaukumi, kurus es tagad zinu latviski, bet nemaz nevarētu pateikt, kā tas ir franču valodā. Piemēram, kādus putnu vai sēņu nosaukumus.

-Vai bieži aizbraucat uz Beļģiju?

-Vismaz vienu reizi, dažreiz divas gadā. Man tur dzīvo ģimene –divi brāļi un māsa. Tāpat man patīk, ka mans dēls var satikt savus brālēnus un māsīcas.

-Esat tieši no Briseles Beļģijā vai no kādas citas vietas?

-Mācījos es Briselē, un brālis tur dzīvo, bet mamma gan vairāk laukos, ārpus Briseles.

-Saprotu, ka arī mācāt franču valodu?

-Jā, tā ir. Tā gan nav mana profesija, bet, jā, mācu skolā.

-Kā sākāt to darīt?

-Tas sākās, kad piedalījos sarunu festivālā “Lampa”, kur vadīju tādas emocionālās inteliģences darbnīcas, kas ar spēļu elementiem ļāva vairāk izprast savas izjūtas. Tur viena skolotāja redzēja, ka es pārzinu arī franču valodu, un uzrunāja mani. Sāku mācīt fakultatīvi, bet nu jau būs divi gadi, kopš mācu valodu arī kā mācību stundu Smiltenes vidusskolā. Bet, domāju, ka šis būs pēdējais gads, kad to daru.

-Sapratāt, ka pedagoģija īsti nav jūsu aicinājums?

-Man vairāk nepieciešama brīva struktūra. Man ir ļoti liela pieredze neformālajā izglītībā. Piemēram, esmu daudzkārt veidojusi nometnes. Darbam skolā tomēr ir noteikta struktūra un nosacījumi. Bet nav tā, ka man nepatiktu, man bija ļoti interesanti, tomēr jūtu, ka tagad pietiks. Es pasniedzu arī fakultatīvās nodarbības, un tur mācāmies neformālākā veidā, runājam par sevi un savām izjūtām, par dzīvi.

-Mācīt atpazīt emocijas un vairāk tās izprast jums patīk vislabāk?

-Manam dēlam ir pieci gadiņi, viņš iet bērnudārzā, un es esmu vairākas reizes aicināta dažādās grupiņās novadīt nodarbības par emocijām.

-Laikam jau tas ir jāmāca no agras bērnības?

-Jā! Caur spēlēm mācīties, kā atpazīt citu bērnu un pieaugušo emocijas. Tāpat kā paskaidrot savas sajūtas, ko iesākt ar savām dusmām. Es arī mēģinu saprast, kā varu vairāk palīdzēt jauniešiem ar mentālās veselības problēmām, ar depresijas iezīmēm, kā runāt par domām par pašnāvību, trauksmi.

Tas, ka strādājam ar maziem bērniem jau preventīvi, ir ļoti labi. Pieaugot viņiem būs vieglāk paust savas emocijas un runāt par tām. Pat ja to nevarēs darīt savā ģimenē, viņi zinās, ka to var izdarīt citur.

Savukārt pieaugušajiem mēs ar “Empathy tank Baltic”, šķiet, 2018. gadā, sākām piedāvāt vienas dienas nodarbības nevardarbīgajā komunikācijā. Un tam tiešām bija ļoti labi rezultāti kolektīvos, kur cilvēki cits citu pazīst un strādā kopā. Piemēram, mūsu nodarbību vēlējās muzeju pārstāvji, jo viņi ikdienā ļoti daudz strādā ar svešiem cilvēkiem, apmeklētājiem. Ir ļoti interesanti lietot emocionālās vajadzības rīkus īstā, konkrētā situācijā un redzēt, kā cilvēki, kas ikdienā strādā šajā jomā, atrod risinājumu.

-Darbojaties arī kā dr. Klauns?
Man ļoti patīk tā rotaļīgā pasaule – vairāk viegluma, brīvības. Neplānot visu un tad paskatīties, kas notiek. Viss var būt traks, taču spējam ļoti precīzi pamanīt, ko vēlas šis bērns, kādas izpausmes viņam patīk vai nepatīk.

-Ko vēl darāt?

-Tagad es arī kopā ar Ilzi Zvejnieci-Laumani organizējam tādus atbrīvošanās apļus, kur satiekas sievietes un vīrieši. Tur mēs kopā kustamies, elpojam un runājamies. Iekustinām ķermeni. Tas ļoti palīdz.

-Tagad jau arī meža terapija ir nākusi modē!

-Meža vannas ir īpašs process. Tā nav iešana vannā, kā tas izklausās, tā ir būšana mežā, ļaujot savai nervu sistēmai pilnībā atpūsties un atjaunoties.

-Tas laikam mūsdienu steidzīgajā laikmetā visiem ir vajadzīgs?

-Jā, un es redzu, piemēram, feisbukā, ka cilvēki to arī dara. Liek attēlus, kā pavada laiku ārā šajā skaistajā ziemas laikā. Ļaujas tam priekam, ko Klauni sauktu par iekšējo kucēnu. Tas ir, kad tā bērnišķīgi priecājas par sniegu, par iešanu ārā.

-Kādi nākotnes plāni?

-Es gribētu atrast kādu uzņēmējdarbības partneri un arī biznesa formu, kā darboties tālāk. Varbūt tā varētu būt arī kādas biedrības nodibināšana, lai varētu īstenot dažādus projektus. Bet zinu, ka es negribu darboties viena.