Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas.

“Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne tikai pašas ģimenē, arī radu un draugu saimes. Irita ir pārliecināta, ka svētki nav iedomājami bez garšīgas, gaisīgas kūkas.

Iritai savulaik par kūku cepšanu nav bijusi interese. Strādājot kafejnīcā “Trīs kūkas”, redzēja, kā tās top, kā liek kārtu uz kārtas, kā dekorē. “Baltā galdauta svētkos Līgatnē bija izsludināts kūku konkurss. Biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, atlika laiks, un nodomāju, ka varētu pamēģināt,” stāsta Irita. Viņa izcepa kamas miltu biskvīta kūku ar smiltsērkšķu krēmu un dekorēja ar smiltsērkšķiem. Gardumu nosauca par “Saulcerīti”. Konkursā, kurā piedalījās pieredzējušas kūku cepējas, Irita ieguva otro vietu. “Tas bija liels pārsteigums, arī pamudinājums darboties. Un kūkas garšo vīram, sāku regulāri cept, tad draudzenes atvasei jubilejā. Nebija sapratnes, kā dekorēt, mācījos. Tad jau citi draugi uzzināja, lūdza izcept. Pa šiem gadiem savējo vidū ir daudzi, kuri jubilejās izvēlas tikai manas kūkas. Audzināju bērnus un ļāvos vaļaspriekam,” pastāsta kūku cepēja un uzsver, ka viņai ļoti svarīgi izmantot vietējos produktus – pašas mežā un dārzā lasītas ogas, medu no pazīstamas dravas, olas no kaimiņienes vistu saimes.

“Katram cilvēkam ir sava garšas izjūta, manai un ēdāju izjūtai jāsakrīt,” pārliecināta līgatniete un piebilst, ka cep vienkāršas tortes. Tajās nav cepumu, smilšu mīklas kārta, jo tādu kūku nav tik viegli sagriezt un tā noteikti būs saldāka. “Kūkas garšas rādītājs – kad apēd vienu gabaliņu un roka stiepjas pēc otra,” ar smaidu saka Irita. Viņas recepšu grāmatā ir ap 15 dažādas kūkas, kuras garšojuši gan mājinieki, gan draugi.

“Kūku cepšana ir dārgs un garšīgs vaļasprieks. Vajag labu cepeškrāsni, mikserus, formas, paliktņus. Arī kūku mode mainās. Savs laiks bija biezpienkūkām, medus kūkām, šablonkūkām – kā kāds burts vai skaitlis. Taču kūkas ar vārīto krēmu vienmēr bijušas tās, kas ļoti daudziem garšo,” atklāj līgatniete un pastāsta, lai iepriecinātu mazos jubilārus, iemācījusies gleznot ar pārtikas krāsām. Kādam uz tortes tapis vienradzis, citam mašīna.

“Ikreiz šaubos, vai mācēšu, bet galvenais ir nebaidīties un darīt, tad arī būs atbilde, vai izdosies,” teic Irita.

Šis ir laiks, kad cepešpannas pildās ar piparkūku figūrām. Cepēja gan atzīst, ka formu izvēle nav liela. Viņa cep    mazas piparkūkas un arī plaukstas lieluma.    Protams, no pašas gatavotas mīklas. Piparkūku cepšanu Irita salīdzina ar meditāciju, svarīgi ir ļauties, darīt, un domas sakārtojas.

“Izcepu daudz piparkūku. Pašiem ļoti garšo, bērnudārzā dāvanām, arī Ziemassvētku tirdziņam. Bērni nevar sagaidīt, kad kopā cepsim,” stāsta līgatniete un atklāj, ka nākamgad ir iecere kļūt par pašnodarbināto un brīvajā laikā ārpus algota darba vairāk laika veltīt vaļaspriekam. Irita vērtē, ka kūku cepšana ģimenei un draugiem iemācījusi arī pateikt, ka nevar izcept kūku, cienīt savu un citu laiku, saprast, cik var izdarīt.

Iritas un Sandra ģimenē aug četri bērni. Mamma pastāsta, ka katram ir savas intereses, raksturs. Selīnas aizraušanās ir zirgi, viņa regulāri trenējas Inčukalnā. Sibilla dejo kolektīvā Siguldā. Dēliem Daumantam un Adrianam interesē viss, kas notiek apkārt. Irita priecājas, ka vecākā meita ar draudzeni daž­kārt izdomā kaut ko izcept, atrod internetā recepti un mēģina.

Ģimenei patīk kopā doties kādā ceļojumā. Desmit Maljorkā pavadītās dienas visiem labā atmiņā, tāpat ikgadējie braucieni uz akvaparku Pērnavā. “Mēs kopā svinam valsts un latviskos svētkus. Arī Halovīnu, bet neļauju bērniem staigāt apkārt. Mums ir liels dārzs, tur ar lukturīšim meklē paslēptos našķus, Lieldienās olas. Katram ir Adventes zeķe, un ik dienu, atgriežoties mājās, gaida kāds pārsteigums. 18. novembrī braucam uz parādi Rīgā,” par rosīšanos kopā pastāsta Irita. Taču aizvien sarežģītāk ir visiem darīt kopā, jo meitas aizņemtas savās nodarbēs.

Irita laiku velta arī sportiskām nodarbēm. Viņa dodas garās pastaigās pa Līgatni, sevi stiprina sporta zālē. Bet vasarā Liepājā kopā ar māsīcu desmit stundās nogāja 46 km. “Man patīk sevi izaicināt. Lai justos labi, man ir jākustas,” uzsver līgatniete.

Pēdējos gados Irita ļaujas savas domas, vērojumus, emocijas ietērpt dzejas vārdos. Viņa uzsver, ka nav dzejniece un nezina, kā rakstīt dzeju, bet vārdi krājas rindās. Dzejolis tapis dēlam, ko runāt pie eglītes, arī pati Ziemassvētku vecīti iepriecinās ar savu dzejoli.

“Lai, kā saka, dzīvotu nost, jābūt iekšējam mieram, nedrīkst ielaist negācijas. Un mans stiprais stūrakmens ir vīrs. Viņš prot visu, tikai ne kūku izcept. Neesmu eņģelis, atnāk man arī tās sievietes bēdas,” pārdomās dalās Irita.

Ģimene atjauno vecu māju, kas, kā liecina seni dokumenti, piederējusi Paltmales muižai. Biezās sienas un atradumi dārzā apstiprina, ka te reiz bijusi aktīva dzīve. “Ikdienā redzu, kā Līgatne soli pa solim attīstās. Nekur citur negribētu dzīvot,” saka Irita Vempere.