Kamaniņu sportā nonāca, aizejot līdzi brālim

“Jums te interjerā kaut kā pietrūkst, nav kamanu,” ar smaidu bijusī kamaniņbraucēja, novadniece Iluta Gaile saka “SmartCoffee Roastery” darbiniekam, norādot uz senlaicīgajiem slēpošanas piederumiem, kas kalpo kā dekorācija šajā Siguldas kafejnīcā. Tur tikāmies laikā, kad par kamaniņbraukšanu runāja visa Latvija. Tajā pašā vakarā Siguldā bija paredzēta Elīnas Ievas Botas un citu mūsu olimpisko kamaniņbraucēju sagaidīšana.

Kafejnīcu sarunai ieteica Iluta, atzīstot, ka šeit atnāk, ja vajag patīkamu un klusu vietu, kur parunāties.
Jāatgādina, ka Iluta Gaile pārstāvējusi Latviju četrās ziemas olimpiskajās spēlēs, vairākas reizes Pasaules kausa izcīņas posmos ierindojusies pirmajā trijniekā, ir vairākkārtēja Latvijas čempione kamaniņu braukšanā.

-Cik sen dzīvojat Siguldā?

-Kad aizgāju no Cēsu novada, diezgan ilgi nodzīvoju Rīgā, ieprecējos tur, tad mana dzīve vairāk bija saistīta ar galvaspilsētu. Vienā brīdī sapratu, ka šeit, Vidzemē, tomēr dzīvot būtu skaistāk. Ja runājam par Lat­vijas pilsētām, tad man patīk Liepāja, Kuldīga, Sigulda un Cēsis. Tās ir tādas manas favorītpilsētas. Sigulda jau kopš jaunības ir kā otrās mājas, jo te notika daudzie treniņi.

Tagad jau nav nepieciešamība obligāti dzīvot un strādāt Rīgā. It sevišķi, ja ir tāda iespēja, ka daļēji darbu var darīt attālināti un uz Rīgu aizbraukt tikai nepieciešamības gadījumā, tad ir pavisam ērti. Centrālais birojs jau mums arī ir Rīgā.

Te, Siguldā, nekā netrūkst. Tikko aizvedu savu sunīti uz suņu frizētavu. Tagad tāda mums ir, forša vieta.

-Ko jūs darāt?

-Man jau sen ir divi uzņēmumi personāla atlases jomā. Nu jau ir kādi 18 gadi. Kovida laikā, protams, bija attālināti jā­strādā, bet pēc tam gan sapratām, ka vajag atgriezties klātienē birojā. Kādu brīdi domāju, vai to neveidot Siguldā, tomēr mūsu sfērai Rīga likās piemērotāka. Un es pati no Siguldas viegli varu izbraukāt uz Rīgu.

-Lielais šosejas remonts arī jau beidzies un braukšanu nekavē.

-Neko daudz jau tas nekavēja. Vasarā varbūt mazliet, bet es pielāgojos ar laikiem. Kā jau uzņēmuma īpašniece varu savu laiku saplānot, kad labāk doties uz darbu Rīgā.

-Kovida laiks mums visiem iemācīja, ka daudz var izdarīt arī attālināti.

-Jā, protams. Nenoliedzami, šim periodam bija daudz mīnusu. Daudzi smagi slimoja, daudzi nomira, kas, protams, ir briesmīgi. Tomēr daudz arī iemācījāmies. Domāju, arī Cēsīs šajā periodā daudzi apmetās uz dzīvi, jo saprata, ka var uz Rīgu braukt reizi vai divas nedēļā un ar to ir pietiekami.

-Pieminējāt, ka no pilsētām Latvijā, kas patīk, ir Liepāja. Tikko biju tur uz izrādi “Latviešu raķetes” par bobsleja pirmsākumiem Latvijā, ko demonstrēja arī Itālijā olimpiādes kultūras programmā. Esat to redzējusi?

-Jā, pagājušā gada septembrī biju uz šo izrādi Liepājā. In­teresanti, ka, vispār nesarunājot, izrādē satikāmies vairāki kamaniņbraucēji. Arī viņi bija tādēļ aizbraukuši uz Liepāju. Nesaru­nājuši satikāmies tur.

-Jums noteikti šī izrāde bija īpaši interesanta, jo tās saturs ļoti pazīstams?

-Protams. Es taču zinu tos cilvēkus. Piemēram, Jāni Ķipuru, Zinti Ekmani. Ar Rolandu Upatnieku man nekāda tieša sakara gan nebija. Viņš jau ātri aizgāja no dzīves, deviņdesmito gadu sākumā. Skatoties, protams, iedomājos, kā bija, kad tādas personības darbojās vienkopus. Protams, ka šķīla uguņus un gāja pa gaisu.

-Un kā jūs sākāt trenēties? Vai uzreiz ar kamaniņām vai ar kaut ko citu?

-Varētu teikt, ka pamatā esmu bijusi kamaniņu sportā. Šķiet, tas bija otrās klases ziemā. Mēs ar ģimeni no Stalbes pārcēlāmies uz Priekuļiem. Abi mani vecāki tolaik strādāja Priekuļu selekcijas stacijā, tētis bija inženieris, direktora vietnieks, bet mamma agronome ekonomiste. Sāku Priekuļos iet skolā, un tolaik bija tāds kamaniņbraukšanas bums. Tas, laikam, bija 1978. gads, un kamaniņsportam tolaik bija tikai desmit gadi.

Es ļoti labi zinu, kad kamaniņsportam ir dzimšanas gads, jo tas sakrīt ar manējo. Cēsu rajonā sešdesmito gadu beigās Cīrulīšos tika uzcelta kamaniņu trase, un tā bija pirmā kamaniņu trase Padomju Savienībā, tur notika visi lielie mači. Latvieši kamaniņu sportā Padomju Savienībā, var teikt, bija celm­lauži. 1980. gadā Vera Zozuļa Ziemas olimpiskajās spēlēs Leikplesidā izcīnīja zelta medaļu, bet Ingrīda Amantova bronzu. Es ļoti labi atceros, ka tieši tāpat kā mēs šovakar sagaidām Elīnu Ievu Botu, toreiz biju uz Zozuļas un Amantovas sagaidīšanu. Bijām bērnu grupiņa, kas brauca viņas sagaidīt. Ir pat saglabājies radio ieraksts, kur Gunārs Jākobsons sagaidīšanas reizē mani intervē. Tieši šodien iedomājos, cik interesanti sakrīt, ka toreiz sagaidīju Veru un Ingrī­du, bet šodien Elīnu.

Tātad bija šī sporta veida bums, arī Priekuļos uztaisīja trasi. Tolaik jau nebija nemaz vienkārši mazam bērnam uz treniņiem izbraukāt no Priekuļiem uz Cēsīm. Bet, kad jau turpat Priekuļos bija trase, brālis gāja un es viņam līdzi. Tas tomēr uzreiz bija daudz vienkāršāk.

Tajā laikā jau neviens bērnus tā nevadāja. Ja gribējās trenēties, kāpām autobusā un braucām. Mūsdienās šajā ziņā bērnu aprūpēšana ir drusku pārspīlēta. Es sevi atceros kā ļoti patstāvīgu.

Brālim rezultāti nebija tik labi, viņš laikam arī bija bailīgāks. Man nebija bail no ātruma. Pēc tam jau, kad Priekuļos grupa pajuka, pieslēdzos Cēsu grupai. Cēsīs arī bija kamaniņu sekcija, tāpat arī Ogrē un vēl kaut kur bija tādas.

-Vai tad tagad arī var tik daudzās vietās trenēties?

-Patiesībā jau arī tagad mums aptuveni simts bērnu trenējas kamaniņu sportā. Ir iespēja to darīt, protams, Siguldā. Murjā­ņos ir jau nākamais līmenis. Ir treniņi Ulbrokā, Stopiņos un Saulkrastos.