Kad mīļākā mūzika klusums

 Lauru Jēkabsoni cēsnieki tuvāk iepazina šīsvasaras koncertuzvedumā “Māls”. Viņas uzvedumam radītā mūzika ar Ingas Cipes vārdiem tika novērtēta ar    “Kormūzikas balvas 2025” laureātes titulu kategorijā “Gada jaunrade kormūzikā”.   

Laura ir komponiste, aranžētāja, profesionāla dziedātāja, mūzikas skolotāja, diriģente, vokālās grupas “Latvian Voices” mākslinieciskā vadītāja.

-Mans 2025. gads ir bijis brīnišķīgu notikumu pilns. Mana mūzika ir izskrējusi pasaulē. Pa­teicoties internetam, redzu, kur to atskaņo arī ārpus Latvijas. Bija vairāki ļoti interesanti projekti, kuros tapa jauna kora mūzika. Aizvadītais gads kā komponistei bijis viens no ražīgākajiem.   
   

-Kā muzikālais ceļš aizveda pie kora mūzikas?

-Ar to esmu izaugusi. Kopš sevi atceros, līdzās bijusi kora mūzika un es tajā. Vecmāmiņa bija kora diriģente. No bērnības esmu vērojusi, kā darbojas koris, diriģents. Ar bērna acīm biju klāt Atmodas notikumos, izjutu, cik kora mūzika ir nozīmīga neatkarības ceļā. Mana pirmā izglītība mūzikas vidusskolā ir kordiriģente, arī Mūzikas akadēmijā visu laiku biju saistīta ar koriem. Kad strādāju par kora “Maska” koncertmeistari, pavērās iespējas kā komponistei.

-Katrai dziesmai ir savs stāsts, un katra ir ļoti īpaša. Tautasdziesmas ir neizsmeļams avots jaunām dziesmām.

-Jā. Kā dziedātājai un komponistei tautasdziesma bija pirmais izejas punkts. Tā ir mana komforta zona. Mums, latviešiem, tautasdziesmas ir neizsmeļams pūrs.

-Kora kameropera “Ej nu ej”, Emīla Dārziņa “Melanho­liskā valša” a cappella versija, kokļu simfonija “Pasaules radīšana”, opus “Folk Mesa”, tautasdziesmu aranžējumi… Tā ir tik dažādu žanru mūzika.

-Esmu dzirdējusi, ka rakstītajā mans rokraksts sadzirdams. Rei­zēm sevi pieķeru pie domas, ka vajadzētu atrast ko jaunu, bet no sevis neaizbēgsi.

-Komponistam, protams, ir svarīgi, lai viņa radīto atskaņo.

-Man paveicies, jo atskaņotāju netrūkst. Vispirms jau vokālā grupa “Latvian Voices”, kurai rakstu. Tā ir mana laboratorija un vienmēr bijusi kompozīcijas akadēmija. Pasaule ir atvērta, kāds ierauga internetā, noklausās, ieinteresējas. Bieži vien mani atrod kori ārpus Latvijas. Manas pazīstamības atslēga bija aranžējums “Tumša nakte, zaļa zāle”. To aranžēju zviedru grupai, kurā tolaik dziedāja Jānis Strazdiņš, kurš tagad ir “Latvian Voices”. Aranžējums radīja plašu rezonansi, pēc kuras saņēmu vairākus piedāvājumus, īpaši no ASV. Tur tagad ir izdevēji, kuri izdod manas notis.

Ar kori “Maska” biju saistīta vairāk nekā 15 gadus. Koris kon­kursos ārpus Latvijas atskaņoja manu mūziku. Pamazām ķēdes posmi saslēdzās, cilvēku tīkls, kas izpilda manu mūziku, izplešas.

-“Latvian Voices” ir jūsu gru­­pa, ar to saistīta radošā darbība.

-Biju klāt grupas dibināšanā. Dibinātāja bija Andra Zvejniece, tagad viņa ir Kuldīgas Mūzikas skolas direktore, ilgus gadus dziedāja grupā. 2009. gadā biju pie tā “galdiņa” Mūzikas akadēmijā, kad dzima ideja. Ar grupu ir daudz piedzīvots, koncertēts pasaulē. Saka jau, ka katrs ceļojums ir kā grāmata, mana bibliotēka ir plaša.

-Ir nodibināts koris “Korī­ga”, lai iestudētu jūsu  sarakstīto kora teiku “Radīšana”. 

-Tas ir jauns, ilgi lolots projekts. Bijuši tikai daži mēģinājumi. Kā komponistei tā ir lieliska iespēja pašai interpretēt savu mūziku. “Radīšana” ir cikls no astoņām daļām, kas stāsta par pasaules radīšanu. Stāsts balstīts latviešu tautas pasakās, teikās, tautasdziesmās. Atkal smeļos no folkloras avota.   

-“Korīga” ir domubiedru grupa, kuri paši finansē projektu.

-Jā, tas ir projekta koris, tāpat kā zināmais Rīgas projekta koris. Mūsdienu straujajā ikdienā tā ir iespēja dziedāt korī, jo ne katrs visa gada garumā tam var veltīt laiku. “Korīgā” ir iesaistījušies gan bijušie “Maskas” dziedātāji, gan tie, kuri piedalījušies manās meistarklasēs. Do­mājot par finansēm, nevienam taču pašvaldība neatmaksā brīvā laika aktivitātes. Gribam brīvajā laikā dziedāt, un paši par to maksājam. Esmu priecīga, ka tik daudzi grib dziedāt korī. Pro­tams, Dziesmu svētku kustība kā vērtība ir jāaizsargā. Koriem, kuri apgūst Dziesmu svētku repertuāru, ir cits uzdevums un mērķis.

-Kā šovasar iekļuvāt māla mīcīšanā Cēsīs?

-Mani uzrunāja Cēsu novada Kultūras pārvaldes darbinieces un “Māla” režisore Inga Cipe. Atceros, pirmajā tikšanās reizē Inga teica, ka viņai ļoti patīk “Lat­vian Voices” dziedātais “Pie­­kūns skrien debesīs” un “Mālā” iederētos mana kora mūzika. Inga tik prasmīgi raksta dziesmu tekstus, tie ir tik garšīgi, viegli izdziedami. Kā komponistei man ir viegli ar tiem strādāt. Bija skaidrs, ka gribu piedalīties šajā projektā. Arī “Latvian Voices” iesaistījās.

-“Māls” deva gandarījumu?

-Mums grupai ir tradīcija gada nogalē vērtēt, kāds bijis gads, kur esam bijuši, kā veicies. “Māls” mums bija pagājušā gada projekts numur viens. Arī sadarbība ar grupu “Auļi”, komponistu Mārtiņu Miļevski, kurš radīja deju muzikālo pavadījumu. Tā bija jauna pieredze.   

-Vai ir daudz projektu, kuru īstenotāji uzdrošinās savu ideju realizēt līdz galam, pārvarēt šķēršļus, sabiedrības neizpratni? Bieži vien pietrūkst tieši uzdrošināšanās.

-Kultūra ir lāpa sabiedrībai, tā nedrīkst nodzist. Radošie cilvēki, kuri uzdrošinās nākt ar drosmīgām un skaistām idejām, kā bija arī “Mālā”, ir sabiedrības dārgakmeņi. Man tā bija kā mācību stunda, cik ļoti komanda spēj piemēroties apstākļiem, atrast risinājumus un radīt brīnišķīgu uzvedumu. Ir jātic tam, ko dari, ko gribi sasniegt, tad izdosies. Ne katram pietiek izturības, un bieži vien blakus pietrūkst domubiedru. Radošums katrā jomā ir vērtība, ja gribam sasniegt rezultātu.

-Kora mūzikas balva ir novērtējums jūsu ieguldītajam “Mālā”.

-Mani gandarī ne tik daudz mans novērtējums, bet tas, ka biju Cēsīs, radošajā komandā. Projekts, kurā iesaistīti daudzi cilvēki, vienmēr ir izaicinājums. Apbrīnas vērtas bija dalībnieku cilvēcīgās attiecības, paļaušanās citam uz citu. Pirms otrā koncerta mūs visus sasauca lielā aplī. Tas bija emocionāli piesātināts paldies. Tas deva prieka un gandarījuma, vienotības un sirsnības sajūtu.

-Kādu mūziku pati klausāties?

-Mana mīļākā mūzika ir klusums. Tas ir nepieciešams, lai atjaunotos, lai dzimtu idejas. Kad rakstu, bieži vien mūzika ir apkārt pati par sevi, no rīta pamostos un tā skan, tikai jāpieraksta. Atpūtai vajag klusumu, bet jaunām idejām labprāt apmeklēju dzīvās mūzikas koncertus. Ne­kas nespēj aizstāt dzīva koncerta skanējumu.

-Kādi šīgada plāni ar “Lat­vian Voices”?

-Mums jau bija trīs brīnišķīgi koncerti Cīrihē un Luksem­bur­gā. Klausītāji ar mīlestību uzņēma latviešu tautasdziesmas un “Melanholisko valsi”. Plānos ir daudzi koncerti, vairāki Lietuvā. Lietuvieši mūsu tautasdziesmas sajūt, arī viņi atzīst, ka tās spēcina. Būs arī ieraksti, pirmatskaņojums, patlaban rakstu garīgo mūziku. Programmās apzināti uzturam daudzveidību, bet latviešu tautasdziesmai vienmēr būs nozīmīga vieta mūsu repertuārā. Ziemassvētku koncerts būs arī Cēsu koncertzālē.

-Kur meklējama “Latvian Voi­ces” muzikālā noslēpuma atslēga.

-Viena atslēga ir cilvēka balss. Tas ir instruments, kas atver to, par ko neesam nojautuši. Grupa ir maza ģimene, daudz laika esam kopā, un tas veidojis savstarpējās attiecības, cits citu sajūtam, un tas skan mūzikā. Mazo kolektīvu izaicinājums un pluss ir tas, ka mums katram ir jārūpējas par klimatu grupā. Katrs darbojamies arī citos projektos, darām savas lietas, sanākam kopā, un katram ir savs pienesums. Cits kolēģis droši vien teiks kaut ko citu.