Kā viena ģimene iedvesmoja kustību Taurenē

“Pie tiem, kas ir aktīvi un darīs visu, lai pie viņiem būtu, tā arī notiks.”

Šo domu ceturtdienas pēcpusdienā Taurenes estrādē, kur rosīgi skan bērnu balsis, ritmiski soļi un vingrinājumu uzsaucieni, var apstiprināt ikviens. Šeit, pašā pagasta sirdī, notiek nodarbības, kas vieno dažādas paaudzes: bērniem piedāvā kapueiru, cīņas mākslu, kas ietver akrobātikas, dejas un spēles elementus, bet viņu vecākiem un pieaugušajiem – funkcionālā fitnesa treniņi. Abu programmu vadītājs ir Cēsu novada iedzīvotājs Kristaps Šeļegovskis, kurš kopā ar sievu Kristu Šeļegovsku radījis ko vairāk par sportu – viņi izveidojuši iespēju vietējiem justies iesaistītiem, dzīvīgiem un stipriem.

No idejas līdz Taurenei

Viss sākās vienkārši. Kristaps saviem bērniem meklēja mākslas vingrošanas vai aerobikas pulciņus, taču Vidzemes pusē piedāvājums bija ierobežots. Tā vietā, lai brauktu tālus ceļus, viņš izlēma – jāveido pašam. Nodarbības sākās ar pašiem mazākajiem, četrus līdz sešu gadus veciem dalībniekiem, jo tāds bija viņa bērnu vecums. Vēlāk Krista saņēma ziņu no kādas taurenietes ar jautājumu, vai būtu iespēja šādas nodarbības bērniem piedāvāt arī Taurenē. Ideja sakrita ar jau esošo Kristapa pieredzi – viņš bija vadījis treniņus gan Cēsu novadā, Drabešu pagastā, gan dažādās Latvijas pilsētās.

Nākamais solis bija aptaujāt ģimenes Taurenē, Dzērbenē un Skujenē, vai interesētu tādas nodarbības. Atsaucība bija pārsteidzoša – pieteicās ap 20 bērniem, un tā dzima kapueira Taurenē. “Tie, kas ir aktīvie un darīs visu, lai būtu pie viņiem, tā arī notiks,” saka Kristaps.

Kapueira – spēle, valoda un līdzsvars

“Ja tu guglē ieraksti “kapueira”, tur būs rakstīts, ka tā ir brazīliešu cīņas māksla ar dejas un akrobātikas elementiem. Man tā ir daudzfunkcionāls treniņš, kas attīsta gandrīz visu: tur ir mūzikas instrumenti, dziesmas, portugāļu valoda, visdažādākās kustības, līdzsvars, lokanība, stiepšanās – tiešām liels kiš-miš. Vienīgais, kā tur nav, ir peldēšana,” pasmej Kristaps. Kapueira bērniem kļuvusi par aizraujošu kustību spēli, kurā nav agresijas un nav tieša kontakta – atšķirībā no klasiskajām cīņas mākslām. “Mūsu mērķis ir veikt sitienu, bet izveidot to kā spēli. Es taisīšu sitienu, bet tu paspēj pietupties. Veidojas tā kā spēle, dialogs ar kustību – bez pieskāriena,” skaidro treneris.

Viņš uzskata, ka tieši bezkontakta princips un kustību dažādība padara kapueiru piemērotu bērniem. “Bērniem patīk netradicionālas kustības. Viņi grib iemācīties trikus – tiltiņu, špagatu, kūleņus, salto -, un tas viņus uzrunā visvairāk, ne tik daudz kapueiras kultūra -mūzika, instrumenti, dziesmas -, bet tieši aktīvā puse.” Krista piebilst, ka tāda iespēja Taurenes apkaimē ir patiesi īpaša: “Latvijā nav daudz cilvēku, kas varētu trenēt kapueiru. No­darbības organizē Jelgavā, Rīgā, Tukumā un nu arī Taurenē.”

Nodarbības paredzētas bērniem no septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam. Bet grupiņa ir iekļaujoša – ir arī mazāki bērni, laipni gaidīti ir arī pusaudži.

Kad kustas visa ģimene

Ar laiku Taurenē parādījās arī nodarbības pieaugušajiem. Kris­taps pēc bērnu kapueiras treniņa uzrunāja audzēkņu vecākus, vai arī viņi vēlas izkustēties. Sākumā tika mēģināti TRX treniņi, taču lielā pieprasījuma dēļ atrast šim formātam piemērotas telpas bija sarežģīti. TRX treniņš ir vingrošana ar īpašām siksnām. Tās izmantojot, cilvēks ar sava ķermeņa svaru stiprina muskuļus un uzlabo līdzsvaru. Tā kā Taurenē nebija vietas, kur piestiprināt pietiekamu daudzumu siksnu, piedāvājums pārtapa funkcionālajos fitnesa treniņos, kas notiek turpat pagasta brīvdabas estrādē. Šajās no­darbībās kustas gan tēti, gan mammas, un bērni redz piemēru. “Man patīk, ka treniņi līdztekus notiek gan bērniem, gan vecākiem,” saka Kristaps. “Vecāki savā veidā rāda priekšzīmi. Lūk, redzi, es varu pēc darbiem piecelties, atnākt izvingroties, justies labi, mājās ēst veselīgāk. Tā pieaugušais ģimeni padara aktīvāku un veselīgāku.”

Pateicība kā motivācija

Lai arī dalībnieku skaits nav simtos, atgriezeniskā saikne iedod motivāciju darboties. “At­saucība ir gana liela un pateicība arī,” min Šeļegovski. “Mēs esam sapratuši, ka mazos miestiņos cilvēki ir daudz pateicīgāki. Viņi ir priecīgāki un tiešām dod pretī enerģiju, jūtamu atsaucību. Rīgā pierasts, ka ir daudz izvēles iespēju, nodarbība var būt mājoklim pretējā ielas pusē. Šeit, maz­apdzīvotās vietās, ieviešot kaut ko jaunu, var redzēt pateicību un novērtējumu,” ar lielu sirsnību saka Krista.

Viņa piebilst, ka šis novērtējums ir dzinējspēks turpināt. “Treneris atbrauc ar visu gatavu, atver bagāžnieku, izkrauj inventāru, un cilvēkiem ir iespēja darboties. Darboties ekskluzīvi! Tas dod spēcīgu jaudu domāt, kā attīstīt to tālāk nākotnē.”

Mācīties dabā

Ģimene neapstājas pie kustību nodarbībām. Aptuveni desmit minūšu braucienā no Taurenes, Sku­jenē, kur viņi dzīvo, Krista un Kristaps savā lauku sētā veido “meža skoliņu” – alternatīvu mācību vidi bērniem vecumā no četriem līdz septiņiem ga­diem.“Reizi nedēļā pie mums atbrauc bērni no dažādām vietām. Katru nedēļu ir jauna tēma – par dabu, apkārtni, dzīves pieredzi. Piemēram, tēma “Lauku dzīve”. Mēs turam vistas, pīles, ir bites, arī suņi. Mēs vienkārši stāstām, rādām. Bērni iet vistu mājā, ieliek barību, ielej ūdeni,” par iespējām pastāsta Kristaps.

Arī “Meža skoliņas” iedvesmas avots ir pašu bērni, lai viņiem būtu vieta, kur būt kopā ar citiem, socializēties. “Mēs savus bērnus audzinām mazliet alternatīvi. Viņiem ir iespēja pagulēt ilgāk, necelties uz bērnudārzu. Viņi aug dabā,” saka Krista un min, ka daudziem bērniem tādas iespējas nav, īpaši tiem, kas dzīvo pilsētās. “Meža skoliņā” bērni var piedzīvot, kā ir būt laukos – redzēt dzīvniekus, būt mierā, kustībā, svaigā gaisā. Mācīšanās nenotiek klases solā, bet dabā caur pieredzi un sajūtām – no tā, kas ir apkārt.
“Mūsu lielākā motivācija jebkam, ko darām, ir mūsu bērni. Ne nauda un nopelnīšana, bet vēlme mūsējiem iedot to, ko varam! Un, priecājamies, ka tas noder arī citiem! Bērnu nodarbības apmeklē mūsu bērni, bet pieaugušo treniņos varam izkustēties arī paši!” vērtē Krista Šeļegovska.