Kā sendienās. FOTO: Kristaps Hercs
Lai gan Cēsu novadā tāpat kā citviet Latvijā aktīvākais kāzu laiks ir vasarā, 14. februāris arī ir diena, kad cilvēki izvēlas viens otram teikt jāvārdu. Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Iveta Gabrāne apstiprina, ka arī šogad šajā datumā Cēsīs plānotas trīs laulību ceremonijas.
“Jāteic, februāra sestdienai tas tiešām ir vairāk, nekā ierasts. Laikapstākļi ziemā ir paskarbi, janvāris, februāris nav pats aktīvākais kāzu laiks. Citus gadus, kad šis datums iekrīt darba dienā, saņemam diezgan daudz iesniegumu laulību reģistrācijai. Saprotam, ka cilvēki nosvin šo dienu šādā veidā, apliecinot savu mīlestību vienam pret otru.”
Kāzas arī 80 gadu vecumā
Atskatoties uz aizvadīto gadu, Iveta Gabrāne pastāsta, ka pērn Cēsu novadā noslēgtas 357 laulības, un tas ir par 27 laulībām vairāk nekā 2024. gadā. Jaunākajam līgavainim bija 19 gadi, vecākajam – 84. Līgavas bijušas vecumā no 21 gada līdz 67 gadiem. Izrādās, vidējais vecums pēdējos gados ir nemainīgs – topošajam vīram tie ir 39, sievai– 37 gadi. “Gribētos teikt, ka cilvēki laulības slēdz tādā nobriedušā dzīves sajūtā,” secina I. Gabrāne. “Mums parasti šķiet, ka vairāk precas jaunāki cilvēki, jo viņi par to daudz plašāk ziņo, tas vairāk redzams publiski. Jūtams, ka pāri pēc pusmūža, nākot ar iesniegumu, dažkārt jūtas sakaunējušies, ka izdomājuši vēl savā vecumā tā izdarīt. Bet vai tad attiecībām vai personīgai dzīvei ir kāds vecuma ierobežojums?”
Pērn palielinājies arī ārvalstu pilsoņu skaits, kuri izvēlējušies reģistrēt laulību Cēsu novadā, tādi bija 18. Ierasti visvairāk pilsoņu ir no Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Īrijas. Bet ir bijuši arī pāri no Ukrainas, Krievijas, Moldovas, Azerbaidžānas. “Ne par vienu mums nav bijušas aizdomas par fiktīvu vai laulību ar kādu citu mērķi, nevis galveno mērķi – dibināt ģimeni,” norāda I. Gabrāne.
Cēsu novadā jau vairākus gadus dzīvo ukraiņi, kas patvērušies no kara šausmām dzimtenē, saprotams, ka ir Ukrainas pilsoņi, kas vēlas reģistrēt laulību. “Pie mums salaulājās divi pāri, abiem te piedzimuši arī bērniņi. Bet ir laulības, kur viens no pāra ir ukraiņu tautības, otrs – latviešu,” pastāsta Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Bez lieciniekiem
Pagājušais gads bija pirmais pilnais gads, kad laulību varēja reģistrēt bez lieciniekiem. “Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc reģistrēto laulību skaits ir lielāks,” vērtē I. Gabrāne un piebilst, ka ir pāri, kuri nenorāda lieciniekus, bet tāpat aicina viesus uz ceremoniju. Taču netrūkst tādu, kuri tiešām to dara divatā. “Ir cilvēki, kuriem ilgus gadus ir kopdzīve, saprot, ka var atnākt divatā, nevienam par to nesakot. Daudz ir pāru, kuri reģistrāciju veido kā skaistu kāzu dienas ceļojumu, atbrauc no citas pilsētas, piemēram, no Rīgas, un šeit pavada burvīgu dienu viens ar otru. Ja ceremonija būtu jādala vēl ar kādu, diena jau būtu jāplāno pavisam citādi,” par pāru izvēlēm laulāties bez lieciniekiem teic I. Gabrāne.
Bez telefoniem
Domājot par laulību ceremoniju tendencēm, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja secina, ka svētku dienu pāri izvēlas svinēt ļoti dažādi, tomēr cilvēki vēlas atgriezties pie patiesām emocijām, kur kāds nenorāda, kā stāvēt, uz kuru pusi skatīties, kad smaidīt un kad būt nopietniem. “Skaistas ir gan nelielas, gan lielas kāzas, bet ļoti jūtami ir brīži, kur tas notiek samāksloti, teatrāli. Lasu, ka tagad rīko atpūtas pasākumus bez telefoniem un pat elektrības, domāju, ka tas varētu būt arī jaunākais kāzu trends – kāzas bez telefoniem, kad nevis skatāmies ceremoniju caur kameras aci, bet ieskatoties cits citam acīs, sajūtot ar sirdi šī notikuma patieso nozīmību,” aizdomājas I. Gabrāne. Viņa arī piebilst, ka dzimtsarakstu nodaļas darbinieku uzdevums ir radīt sajūtu, ka pieņemams ir ikviens izvēlētais ceremonijas veids: “Mani pārsteidz, ka mēs kā sabiedrība ļoti bieži cits pret citu esam nepieņemoši un vēlamies arī sevi iedalīt kādā kategorijā. Dzimtsarakstu nodaļā esam pārliecināti, ka svētkus var svinēt dažādi, un pieņemam visus scenārijus. Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, un katra no tām ir skaista tieši tāda, kāda tā ir.”
Traģēdija vai labākās atmiņas
Atceroties par neparastākām situācijām topošo laulāto svētku dienā, Iveta Gabrāne vērtē: “Jāteic, ka tas, kas tajā brīdī liekas kā traģēdija, pēc dažiem gadiem ir skaistākie stāsti, ko atceramies. Piemēram, pa ceļam uz ceremoniju saplīst mašīna vai ir citi piedzīvojumi, kas liek satraukumā aizcirsties elpai. Situācijai atrisinoties, tā pēc tam kļūst par nozīmīgāko un skaistāko kāzu dienas atmiņu stāstu.”
Ja dzimtsarakstu nodaļā darbinieki rūpējas par telpu iekārtošanu un ceremonijas gaitu, tad izbraukuma ceremonijās to dara pats pāris, nereti izvēloties vietas zem atklātas debess, lai ceremonija būtu upes krastā vai būtu vērojams saulriets. Tomēr I. Gabrāne atgādina par aizvadīto vasaru, kad saulainu dienu bija ļoti maz, tāpēc vienmēr atgādina, ka noteikti jābūt arī risinājumam lietus gadījumā.
Tāpat svarīga ir precīza laulību vietas adreses norādīšana, jo ir gadījies, ka ceremonijas vadītāja sākotnēji nonāk citā vietā. Interesanta ir Dzimtsarakstu nodaļas darbinieču pieredze ar cilvēku attieksmi pret laiku. “Mēs strādājam precīzi norādītajā laikā. Devīze – nu viss jau kā vienmēr kavēsies – nav par laulību ceremoniju. Bet ir gadījies, ka mirkli pirms ceremonijas ierodas liecinieki un saka, ka jaunais pāris jau tādi kavētāji, viņi vienmēr kavē, gan jau mēs ar to rēķināmies. Bet patiesībā – nē, mēs rēķināmies ar ieplānoto laiku. Tā tikai filmās mācītājs pusstundu romantiski gaida lauku baznīciņā, kamēr līgava ar līgavaini ieradīsies,” vērtē vadītāja.
Neierodas uz laulībām
Iveta Gabrāne teic, ka viņas pieredzē nav piedzīvots brīdis, kad kāds no pāra laulību ceremonijas mirklī jāvārda vietā saka “nē”, bet ir bijuši gadījumi, kad pāris uz laulībām neierodas – pēkšņi nav sazvanāmi, telefoni ir izslēgti, e-pastā neatbild. “Mēs saprotam, ka laulības nenotiks, bet uz vietas esam. Ir bijis gadījums, kad ierodas viesi, bet jaunais pāris neatnāk. Un vienreiz bija situācija, kad topošā līgava atnāca atsaukt iesniegumu, bet reizē vēlējās, lai tas paliek spēkā, tikai ierakstot citu laulāto. Kā saka, mīlestība ir mūžīga, tikai objekti mainās. Bet jāteic, ka šādā situācijā tomēr ir jāraksta jauns iesniegums, tā teikt, divreiz vienā upē nav iespējams iekāpt,” ar smaidu noteic Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Emocijas un asaras
“Mums katram emocionālā puse ir citāda – kāds vairāk kontrolējam, kāds mazāk, kādam ir vieglāk izpaust emocijas, kādam grūtāk,” teic Iveta Gabrāne. “Mēs, sievietes, pazīstam to sajūtu, kad kamols kaklā, asaras šķīst, varam tās noslaucīt, smaidīt un neizkrist no kopējās sajūtas. Bet vīrietis kādreiz var nezināt, ko ar to kamolu darīt, viņš tik labi neatpazīst savu emocionalitāti, tāpēc viņam ir sarežģītāk. Un redzams, ka vīrieši to pārdzīvo dziļāk sevī.
Skaidrs, emocijas nevaram pasūtīt. Reizēm pāri saka – galvenais neraudiniet. Bet mēs neko tādu nedarām. Varbūt pāris tieši vēlas, lai kāda asariņa nobirst, bet mums nav tādu dzejas rindu vai vārdu, ar kuriem to asariņu izspiest. Jo visbiežāk asariņa nobirst nevis pie dzejas vārdiem, bet juridiskā fomulējuma, kad ar likuma vārdiem pasakām, ka laulību pasludinām par noslēgtu. Tas izraisa lielākās emocijas. Es teiktu, ka emocionalitāti vairāk ienes pati topošā ģimene, viesi, jaunais pāris – cik viņi pieslēdzas ar sirdi, ar prātu, tik arī ir emociju. Uzskatu, ka laulību ceremonija ir izdevusies tad, ja redzu, ka jaunais pāris ir emocionāli pieslēdzies, redz un dzird, kas notiek, tad viss piedzīvotais ir ļoti skaists.”
Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja pastāsta, ka ir pāri, kuri izvēlas teikt personīgos solījumus, tā tiešām notiek. “Bija pāris, kurš solījumu rakstīja, pirms doties uz svinīgo laulību ceremonijas brīdi, ietverot domas, jūtas un to, ko tieši šajā mirklī vēlas otram pateikt,” atklāj I. Gabrāne.
Īpašs mirklis vecākiem
Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja aizdomājas, ka laulības ir ģimenes svētki un savu reizi vecākiem, vecvecākiem ceremonijas mirklis ir svarīgāks nekā jaunajam pārim. “Dažkārt jaunieši saka, ziniet, mēs varētu nosvinēt arī divatā, bet zinām, ka vecākiem un vecmammai tas ir svarīgi, un vēlamies, lai viņi ir klāt un to piedzīvo,” pastāsta Iveta Gabrāne.
“Nekur nav teikts, ka pārim jāsaka apsveikuma vārdi ģimenei, bet mēs vienmēr pāriem sakām – ja ģimene te būs, dosim iespēju viņus apsveikt šajā dienā. Tiem nav jābūt ziediem vai pateicībai, tā var būt samīļošana, apskāviens, kā tas konkrētajā ģimenē ir pieņemts,” pauž I. Gabrāne. “Reizēm pāris, ienākot zālē, ir satraukts, un tieši tad došanās pie vecākiem, sasveicināšanās ļauj visam nostāties savās vietās, arī izlīdzināt kādas sāpes, piedot. Jo mēs taču katrs esam piederīgi savai dzimtai, to turpinām neatkarīgi no tā, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības.”
Suņi laulību ceremonijā
Iveta Gabrāne teic, ka nereti mājdzīvnieki kļūst par ģimenes locekļiem, tas novērojams arī kāzās, jo ir bijušas ceremonijas, kur mīlulis ņemts līdzi. “Tādus gadījumus gan ļoti rūpīgi izrunājam, jo jāsaprot, ka dzīvnieks nonāk pilnīgi jaunā situācijā, kurā turklāt dzīvnieka saimnieks reaģē neparasti. Un suņi ļoti sajūt savu saimnieku emocionālo stāvokli, jūt, ka sirdsdarbība ir citāda, rokas trīc citādi. Dzīvnieks to uztver trauksmaini, pat ja ikdienā ir ļoti mierīgs un paklausīgs. Un tad var gadīties, ka par galveno ceremonijā kļūst nevis jaunais pāris, bet gan viņu mīlulis. Taču nav vienas receptes, kā rīkoties, tāpēc šis punkts tāpat kā daudzi citi ir tas, ko mēs aicinām pārrunāt. Kāzas cilvēki tiešām rūpīgi plāno, padomājot par katru detaļu un niansi, lai viņu svētku diena izdotos tāda, kā iecerēts.”
KĀ SENDIENĀS
Muižas un to ēkas, viesu nami nereti ir jauno pāru izvēle kāzu ceremonijai. Bet ir topošās ģimenes, kas izvēlas arī neparastus tērpus. Springšļu Dzirnavu saimniecei Viviānai Zipai no aizvadītā gada visspilgtāk prātā palikušas kāzas viduslaiku stilā. “Līgava Sofija ar līgavaini Vadimu un kāzu viesiem bija tērpti kā galma ļaudis greznos senlaiku tērpos. Jaunais pāris ieradās uz zirgiem, skanot viduslaiku mūzikai. Laulību zvērestu līgavainis un līgava nodeva ne tikai viens otram, bet arī senčiem un zemei.”
Novadā pieprasītas laulību vietas ir arī Āraišu dzirnavas, Vaives dzirnavas, Cēsu pils, Veselavas muiža, Liepas muiža, Ruckas muiža, viesu nams “Virgabaļi”, arī “Villa Santa” kļuvusi par iecienītu vietu. Joprojām cilvēki vēlas laulāties Ungurmuižā.
Komentāri