Žanete Grende. FOTO: no albuma
Bijusī kultūras ministre, Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” vadītāja Žanete Grende aktīvi darbojas tepat netālajās Vilhelma Purvīša mājās “Vecjauži”.
Viņas vadībā muzejam beidzot izdevies arī iegūt akreditāciju. Viņai kopā ar fonda “Viegli” cilvēkiem izdevies Ziedoņa muzeju padarīt par īpašu vietu. Tagad tikpat daudz uzmanības tiek veltīts, lai arī “Vecjauži” tādi būtu. Šajā darbā izveidojusies laba sadarbība ar Zaubes pagasta uzņēmējiem un citiem aktīvistiem.
-Kā no Ziedoņa fonda “Viegli” nonācāt līdz Purvītim?
-Kamēr nonācu līdz Ziedoņa fondam, bija garš ceļš ejams. Ir tāda interesanta situācija, par ko aizdomājos pagājušajā gadā, kad nolēmu uz 60.gadu jubileju draudzenēm sarīkot sieviešu stāvizrādi – pastāstīt par savu dzīvi. Sāku rakstīt to visu un atklāju, ka, mainoties uzvārdam, jo sievietes mēdz tos mainīt ik pa laikam, mainās arī dzīve. Tas, kāda biju skolā, tas bija viens vārds un uzvārds. Tad izeju pie pirmā vīra – ir cits uzvārds, un pēkšņi mainās arī dzīve. Tieši tad beidza eksistēt Padomju Savienība un sākās kapitālisms. Es nonācu biznesa pasaulē. Tad atkal nomainīju uzvārdu, izejot pie otrā vīra, un atstāju arī pirmā uzvārdu. Tajā laikā nonācu politikā, kur pēc loģikas man vispār nevajadzēja būt. Pabeidzot politikas periodu, atstāju tikai otrā vīra uzvārdu, kā arī pamainīju vārda galotni. Tad nonācu kultūrā.
Vēl būdama biznesmene, es Vērmaņadārzā satiku Imantu Ziedoni. Tāds skaists stāsts – eju pa parku, dzejnieks nāk pretī un saka: “Ejam dzert kafiju!” Saprotams, ka nevar atteikt Ziedonim, vienkārši atliec visas darīšanas un ej dzert kafiju. Viņš atzinās, ka vienmēr gribējis būt biznesmenis un ka mums jāizveido kopā kāds bizness. Es gan viņam skaidroju, ka tas nav gluži tik vienkārši. Ziedonis turpināja mani apvārdot, piesolot, ka parādīs man desmit Latvijas skaistākās vietas. Tā sākām braukt pa Latviju. Bet tad dzejnieks saslima un sākās pilnīgi citi laiki, turklāt bija 2008.gada krīze. Ziedonis uzstāja, ka vēlas turpināt reizi nedēļā tikties. Runājām par dzīvi un dzērām kafiju ar balzāmu.
Sarunās nonācām līdz tam, ka dzejnieks ļoti gribēja muzeju, bet startā jau zināja, ka grib nemuzeju. Tas nemuzejs varbūt skan izaicinoši un daudziem muzejiem krīt uz nerviem, bet tas, kā Ziedonis jau toreiz redzēja muzeja darbību un šobrīd pieņemto jauno starptautisko muzeju definīciju, ir viens pret vienu. Protams, muzejā ir visi krājumi, pētījumi un tamlīdzīgi, bet vēl svarīgāka ir profesionāla sadarbība ar kopienu un tamlīdzīgas lietas. Muzejā vienlaikus jābūt fokusam uz pētniecību un tajā pašā laikā jābūt ļoti fleksibliem un radošiem komunikācijā ar sabiedrību.
Ziedoņa idejā par muzeju tas vispār nav par Ziedoni, bet gan par latviskumu, daiļradi un idejām. Viena no idejām bija apiet apkārt Latvijai. To mēs izdarījām. Pēc šī notikuma Krišjāņa Barona muzejs mūs uzaicināja, lai noejam arī Barona ceļu no Tartu līdz Dundagai, ko Dainu tēvs gāja 1859.gadā.
-Cik tur sanāk kilometru?
-Ja apkārt Latvijai – 1836, tad šeit 800. Bija kovids, nedrīkstēja pulcēties, lielākā daļa nakšņošanas vietu slēgtas, bet mums vajadzēja naktsmītni posmā no Madlienas līdz Siguldai, kur palikt filmēšanas grupai. Atcerējos par Zaubi, ka tur atrodas Vilhelma Purvīša mājas “Vecjauži”, kas piederēja Margrietai Lestrādenai no Nīderlandes. Viņa tur daudzu gadu garumā centās izveidot Purvīša muzeju, bet neizdevās. Nonāca līdz tam, ka viņa vēlējās fondam “Viegli” atdāvināt “Vecjaužus”, lai mēs pabeidzam viņas iesākto un izveidojam muzeju. Ilgi domājām, vai piekrist. Tas noteikti nebija viegls lēmums.
Kāpēc to izdarījām? Mēs domājām, ko būtu darījis Ziedonis. Un viņam attiecībā uz muzeju bija ideja, ko nevar īstenot Murjāņos. Dzejnieks gribēja tādu starptautisku radošuma centru. Viņš uzskatīja, ka tautas pašapziņu veido Latvijas lielie cilvēki. Ir vajadzīgi muzeji, kas aktīvi komunicē par šo cilvēku veikumu, darbiem, idejām. Tā nonācām pie Purvīša muzeja. Ir pagājuši trīs gadi, kopš tā riktīgi esam Purvīša muzejā.
-“Vecjauži” beidzot ieguvuši muzeja akreditāciju, kas vairākkārt neizdevās!
-No vienas puses, var saprast, ka jauns muzejs un nav sevi pierādījis. Bet atkal, ja iedziļinās – Purvīša muzeju Latvijā plāno un mēģina izveidot kopš 1926.gada, tātad simts gadu. Lielais jautājums, kāpēc Purvīša muzeja līdz šim nebija. Protams, katru reizi ir dažādi iemesli. Manuprāt, būtu jādara viss, lai mēs visi – inteliģence un kultūras cilvēki – mestos kopā un domātu, kā to īstenot.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem Purvīša muzejam ir tas, ka līdz šim ir izveidota neliela, bet pietiekama Vilhelma Purvīša gleznu kolekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tur nav ne intereses, ne uzdevuma vākt lietas un meklēt kaut ko vairāk. Muzejā domā, ka ar šīm simts gleznām pietiek. Jautājums ir – vai pietiek, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir šīs gleznas un ik pa laikam uzrīko Purvītim veltītu izstādi. Tas , protams, ir ļoti skaisti un visiem patīk. Latvijā mīl Purvīti. Taču varbūt lielais mākslinieks tomēr ir pelnījis savu muzeju? Tā kā mēs, fonds “Viegli”, esam ziedonisti, esam divsimt procentu pārliecināti, ka par Purvīti ir jārunā vairāk, jo viņš ir ļoti īpašs un svarīgs mums visiem.
Vilhelms Purvītis ir radījis divus tūkstošus gleznu. Viens no svarīgākajiem Purvīša muzeja uzdevumiem ir meklēt pazudušos darbus. Deviņi simti vien ir pazuduši Vācijā. Aktīvi strādājam šajā pētniecības virzienā. Vai atradīsim? Atrod tikai tie, kuri meklē!
-Pastāstiet mazliet par sevi. Esat rīdziniece?
-Vecāki bija no Jēkabpils puses. Tētis bija fizkultūras skolotājs, mamma ķīmiķe. Tolaik tā bija moderna profesija. Mammai neiedomājami paveicās tiem laikiem, un viņa dabūja neticamu brīnumu – dzīvokli. Dzīvoklis bija Olainē, jo mamma tur bija viena no vadošajiem tehnologiem plastmasas rūpnīcā. Bērnības atmiņas man ir no Olaines par to, kā cēla pilsētu un mēs tajā būvlaukumā rotaļājāmies. Mūsdienās, protams, tas vispār nav iedomājami, kā to ļāva, bet galvenā spēle tolaik bija kazaki razboņiki pa stroikām.
-Ja mani bērni tā dauzītos pa jaunbūvēm, kā mēs to kādreiz darījām, man liekas es “aizietu” ar sirdi.
-Jā, es arī! Bija jau arī visādi gadījumi. Atceros, ka reiz nolēcu no otrā stāva cementa čupā. Pēc tam nedēļu gulēju mājās slima, bet vecākiem, protams, neko neteicu par notikušo. Tad vēl tie kariņi – krievi pret vāciešiem. Paslēpes bija pats vienkāršākais, ko varēja izdomāt darīt. Skolas laika pirmās trīs klases nomācījos Olainē, un tad vecāki izdomāja, ka man tālāk vajag mācīties Rīgā. Tā nu no ceturtās klases kopā ar draudzeni divatā katru rītu braucām ar vilcienu no Olaines līdz Atgāzenes stacijai un gājām uz Rīgas 4.vidusskolu, kas tagad ir Angļu ģimnāzija.
-Pamatīga braukāšana tādam mazam ķiparam!
-Jā, no šodienas skatupunkta liekas traki, bet vai kāds toreiz uztraucās, ka ceturtās klases skolēns viens brauc ar vilcienu uz Rīgu, pēc tam vēl uz kaut kādiem pulciņiem ar autobusiem, trolejbusiem pa visu Rīgu. Kaut kā man liekas, ka šodienas bērni ir mazliet pāraprūpēti. Varbūt, ka bijām par traku savā vaļā, bet tagad ir otra galējība. Patstāvība, ko tolaik iemācījos, ir nenovērtējama. Esmu ļoti pateicīga tētim un mammai, ka viņi pieņēma lēmumu sūtīt mani Rīgas skolā. Skolā, starp citu, bija visai stingra kārtība. Pilnais nosaukums tai bija VĻKJS 30. gadadienas Rīgas 4. vidusskola. Tas ir, Vissavienības Ļeņina Komunistiskā Jaunatnes Savienības 30. gadadienas Rīgas 4 . vidusskola.
-To vajag spēt atcerēties!
-Nu, tas tolaik uz visām burtnīcām bija jāraksta. Skola bija stingra, padomju laikos ļoti. Ļoti daudz skolas laikā deva sports. Es biju sportiste. Trenējos orientēšanās sportā. Tas ir ļoti foršs sporta veids – gluži kā dzīvesveids. Mēs izceļojāmies pa visu Padomju Savienību, izdzīvojāmies pa nometnēm, mežiem, purviem. Visa tā dzīve teltīs! Un atkal jau gribas salīdzināt ar mūsdienām. Es domāju, ka nevienam pedagogam neko tādu neļautu īstenot, ko mēs tolaik piedzīvojām.
Orientēšanās sportā vēl labums tajā, ka ir ļoti ģimeniska atmosfēra.
-Arī tur visbiežāk iesaistās visa ģimene.
-Citādāk jau faktiski nemaz nevar, jo teju katras brīvdienas neatkarīgi no tā, ir ziema vai vasara, jāpiedalās kādās sacensībās. Kad tā atceras, kā mēs ar visu to ekipējumu pārvietojāmies – ziemā, ar slēpēm, somu, maisiņiem pa sabiedrisko transportu…
Es nesaku, ka padomju laiki bija labi, galīgi ne, tomēr ir dažas lietas, ko varētu no tiem pārņemt. Vajadzētu ļaut bērniem piedzīvot vairāk. Tas, kas mani uztrauc, ka mēs zaudējam dažas iemaņas. Būtu svarīgi mācīt, kā orientēties mežā, saprast, kur saule, kur ziemeļi, kur jāiet. Katram bērnam derētu kāds periods orientieristos un skautos, lai nav šokā, nonākot mežā, lai prastu iekurt ugunskuru un izvārīt kaut ko. Lai varētu satikties ar dabu mežā, palikt pa nakti teltī un izjust dabas varenību.
Komentāri