Jāspēj turēties pie idejas

Ceturto vasaru visas dienas garumā ikvienu atkal gaidīs festivāls Līgatnes papīrfabrikā. Ne tikai par festivālu, arī papīrfabriku, vidi, kuru katrs cilvēks veido ap sevi, un harmonisku dzīvi saruna ar Līgatnes papīrfabrikas saimnieku Edgaru Ricevu.

-Papīrfabrikas festivāls ir kā brīdis, kad parādīt sabiedrībai, kas gada laikā paveikts. Arī pašiem pavērtēt.

-Par to, kas papīrfabrikā notiek, ko darām, regulāri stāstām, rādām. Festivāls ir tradīcija. Ja svārstu iekustina, tas pēc inerces turpina kustēties, nevar ļaut apstāties. Vieta kļūst dzīva, kad tajā ir cilvēki. Festivāls ir svētku svinēšana, kopā sanākšana un enerģijas iegriešana, iespēja nesteidzīgi pavadīt laiku, klausīties mūziku, piestāt, ko jaunu uzzināt, ieraudzīt.   Varbūt pamanīt sevī kādas jaunas šķautnes. Papīrfab­rikas vārds izskan, tas iegūst enerģiju.

Darbiem galu neredz, tas ir ceļš, kas nebeidzas. Papīrfabrikas attīstībai ir divi virzieni. Visa enerģija tiek veltīta papīra ražošanai. Aizvien top eksperimentālās partijas. Recepte ir, bet tehnoloģiskajā procesā vēl jāatrod optimālais risinājums. Recepte ir laba, laboratorijā Anglijā tests parādīja, ka tas ir mākslinieciski augst­vērtīgs papīrs. To novērtē arī mākslinieki.   Ir kvalitātes nianses, kas jāstabilizē. Papīra mašīna ir unikāla, pašu izgatavota, izmantojot arī detaļas, kas bija tepat fabrikā. Nav, kam piezvanīt, nevar izsaukt meistaru, pašiem iekārta jātrenē. Ar to lepojamies, jo otras tādas nav. Partneri ārzemēs brīnās, ka mēs pāris gados gribam paveikt to, ko viņu fabrikas divsimt gados. Papīrs kādreiz izveidoja un baroja Līgatni, un stāsts tiecas atkārtoties. Papīrs ir enerģijas avots šai vietai.

Otrs virziens- piesaistīt nekustamā īpašuma investorus. Mek­lējam ārzemēs fondu, kas atbalsta ilgtspējīgas, vēsturiskas, industriālas kultūras vietas, ieguldot un veidojot vidi.

-Kāda ir dzīve Līgatnē?

-Forša. Te ir dabas tuvums, jauki cilvēki, arī ārzemnieki te atraduši mājvietu. Ir izaicinājumi, kā katrā vietā. Kaut vai, kā sadzīvot, kad katram savs redzējums un intereses, kā vienoties kam kopējam.

-Kuram būtu jābūt vienotājam, kopienas kopā turētājam?

-Kopienu nevar mākslīgi izveidot. Tās veidojas ap ideju, mērķi. Ja tas vieno un arī vērtības saskan, cilvēki iesaistās darīt kopā. Līgatnē nav bijusi kopā sanākšana, lai runātu par to, kāds ir mūsu kopīgais mērķis. Redzējumi atšķiras, vieni no šīs vietas vairāk grib ņemt, citi dot. Ir sarežģīti saskaņoties.

Kopienas mēdz turēties ap līderiem, harizmātiskiem cilvēkiem, bet tur ir risks, ja līderis aiziet, viss pajūk. Visspēcīgākā līme kopienai ir ideoloģija. To var veidot viens, grupa, sanākot kopā un lemjot, kāds ir mērķis, un tad katrs saskata sevi kopējā. Līdz kopienai cilvēkiem ir jāizaug. Tas ir transformācijas jautājums.

Antropozofs Rūdolfs Šteiners atzinis, ka cilvēks kopienai ir gatavs tad, kad zina savas individuālās vajadzības un vide piedāvā brīvību gan individuālajā, gan kopējā izpausmē. Šodien dzīvojam individuālisma periodā, un katram būtiski izdzīvot   savu izpausmi, atrast sevi, piepildīt vēlmes, kas ir ļoti atšķirīgas un visas vērstas uz sevi. Tas arī nav nekas slikts, bet kopiena sāk veidoties, kad parādās altruisma iezīmes, kad   sāk rūpēt citi un cilvēks gatavs dot. Tieši rūpēt. Par to, kas notiek ar citiem cilvēkiem, ar dabu, vidi, kurā dzīvo. Kad nav vienalga. Un arī paņemt tik, lai nedegradētu vidi, saglabātu harmoniju. Jābūt līdzsvaram starp ņemt un dot. Tas ir liels izaicinājums. Cilvēkam ir jānoiet individuālisma ceļš.

Esmu pētījis kopienas pasaulē. Eiropa piedzīvos lokalizāciju pretēji globalizācijai. Tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk sāks darboties nelielās kopās, kas būs mazākas par valsti. Reģionos, ciemos, tur sāksies iniciatīva.

Apkārt ir nedrošība, valstsvīri mēģina stutēt stabilitāti, vienot, bet nav baznīcas zvana, kas visus vienotu. Cilvēki sāk ilgoties pēc savām lokālām vērtībām. Un svarīgs ir stāsts, teika, ideja, kas vieno. Cilvēkam vajag kaut ko, pie kā pieturēties. Labāk nevis pie konta bankā, bet pie idejas. Katra nemateriāla vērtība ir stiprāka nekā materiālā. Materiālais ir gaistošs.

Papīrfabrika pamazām veidojas par kopienas vietu. Te mājvietu jau atradusi neliela alus darītava, kokapstrādes darbnīca, jaun­uzņēmums, kas ražo siltuma paneļus. Ir iecere, ka viņi rīkos atvērtās dienas, meistardarbnīcas, tā piesaistot. Ar laiku te būs aktīvu cilvēku spietu papīrfabrika, kur katrs gan gūst labumu sev, gan dod Līgatnei.   Līgatnē gadu desmitiem vide ir ekspluatēta, nolietota gan peļņas, gan cilvēku interesēs. Videi ir nesaudzīgi jādod atpakaļ.

Mana iecere, ka te varētu būt intelektuāļu un radošo cilvēku mājvieta, satikšanās vieta cilvēkiem no pasaules. Nogurušie no urbānas vides te atradīs mieru un patvērumu.

-Kāpēc startējāt pašvaldību vēlēšanās, kāds bija mērķis?

-Tagadējais mērs Jānis Ro­zenbergs uzaicināja. Veidojot bioreģionu, bija ļoti laba sadarbība ar iepriekšējo domi. Domes vadības nostāja un rīcība bija aktīva. Piekritu, domājot, ka varbūt vēlēšanās varu iedot kādas balsis, lai iesāktais turpinātos, atbalstot, nedomājot, ko varētu darīt kā deputāts.

Man Līgatnē darāmā pietiek. Varu būt politiski aktīvs, nebūdams politiskā amatā, gan darbojoties organizācijā “Greenfest”, gan aktualizējot dažādus jautājumus. “Vienotība” kā partija mani nesaista, neesmu tās piekritējs un neesmu biedrs. Atbalstu atsevišķu cilvēku darbu un mērķus, kas saskan ar maniem. Inese Suija-Markova ir idejas līdere un vienotāja bioreģiona mērķim.

Bioreģions – tā ir spēcīga ideoloģija, cilvēku un dabas harmonija. Festivāls arī iemieso šādu dzīvesveidu, kopā būšanu, harmoniju, nesteidzību, būšanu vidē. Te var atnākt paklausīties mūziku, satikt vietējos zemniekus, amatniekus.

-Festivālā viena no diskusiju tēmām ir vēja parki.

-Esmu par vēja enerģiju. Tikai jautājums – kur un kāds ir risinājums, cik tie atbilstoši videi, cik pieņemami cilvēkiem, kuri dzīvo apkaimē. Nedrīkstam ignorēt dabas un cilvēku vērtības tikai tāpēc, ka kādam tas ir ekonomiski izdevīgi. Jūras vēja parka ģeneratoriem 200 metrus un augstākiem nav vietas laukos. Kategoriski esmu pret, ja ar aroganci izturas pret vidi. Ja ir harmonisks risinājums, esmu par vēja ģeneratoriem. Esmu pietiekami pētījis, lai teiktu, ka vēja enerģija, tāpat sau­les paneļi, ir pagātne. Esmu par atomu kā enerģijas izmantošanu. Zinātnieki strādā pie kodolsintēzes reaktoriem, kuros notiek nevis kodolenerģijas sabrukšana, kas ir atomelektrostacijās. Ne­esmu energoeksperts, bet mani interesē enerģijas ieguve, tāpat kā IT, citas jaunās tehnoloģijas.

-Kā mākslīgais intelekts ietekmēs cilvēku kā kopienas locekli?

-Spēles laukums nepārtraukti mainās, bet galvenais spēlētājs, cilvēks, nepazūd. Varam iet cauri dažādiem attīstības cikliem, kuros daudz kas atkārtojas. Režisori un aktieri mainās, bet drāma paliek. Tāpēc arī turpinām karot, tikai mainās tehnoloģijas un dalībnieki. Skatos, kā katrs atrod savu spēles laukumu. Pasaulē nav tikai labais vai ļaunais, starp tiem jābūt līdzsvaram. Svarīgākais ir katram pašam atrast sevi, apzināties, kas pats esi un nebūt par spēles kauliņu cita rokās.

-Kur sevi uzlādējat?

-Daba ir mana svētnīca. Dzīvoju netālu no Roču rezervāta, kaimiņus neredzu. Tur ir pirmatnējs spēks. Bites dod spēku. Man ir astoņas saimes. Kād­reiz bija 30, bet sapratu, ka tad tas vairs nav vaļasprieks. Ieejot dravā, ja ir satraukums, stress, no tās izeju cits cilvēks, līdzsvarots. Man bites vairs nedzeļ, kā agrāk. Man patīk pētīt bišu dzīvi, saku, ka medus man ir blakusprodukts.

Bitei nav individuālas apziņas, tā sevi apzinās kā kolektīvu, kurā katrai sava loma. Parasti tiek stāstīts par saimes   hierarhiju, kurā valda karaliene. Mans novērojums, ka tur nav hierarhijas, ir zināmi principi, kā bites līdzvērtīgi mijiedarbojas. Bišu māti var nomainīt, tas ir kolektīvs lēmums, nevis viena iznāk uz skrejas un paziņo, ko darīsim.

-Kā dzīvē pietrūkst?

-Mana dzīve ir piepildīta. Esmu laimīgs. Nav nekā tāda, kā man pietrūktu, vienīgi laika izzināt sevi, atklājot ne tikai labo, atzīstot arī ēnas, nebēgot no tām. Man pietrūkst laika sev.