Jābūt arī sirdsgudram

Ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras pašvaldības vadītājam, kādam viņam jābūt, par lēmumiem, kas ietekmē nākotni, saruna ar Gintu Šķenderu. Viņš 12 gadus bija Cēsu pilsētas, vēlāk novada – Cēsu un Vaives pagasta – domes priekšsēdētājs.

-Politikā nokļuvu apzināti. Biju līdzīpašnieks “Cēsu būvniekā”. Strādājām visā Latvijā, Cēsīs objektu bija maz. Aizvien vairāk jutām, ka jāiet kādā partijā, ne tik daudz domājot, ko darīsim Cēsīs, bet Latvijā. Cēsīs veidojās Tautas partijas nodaļa. Biznesa interešu vadīts, iestājos. Partija ir vara, bizness ir naudas pelnīšana.
“Druvā” bija karikatūra, kā Šķenders lido no Amerikas, kur tobrīd biju. Mani par mēru, pēc garām sarunām, ievēlēja ar Dau­manta Vasmaņa balsi, kurš bija no nacionāļiem. Bijām 11 deputāti no piecām partijām. Nāka­majās vēlēšanās Tautas partijai bija septiņi mandāti, bet    2009.gada vēlēšanās    saņēmu gandrīz 3000 plusus un no 15 deputātu mandātiem mums bija desmit. Biju gan jau  apsvēris, ka  varētu nebūt mērs vai aiziet priekšlaikus, bet tāda doma bija jāatmet. Tajos gados divreiz atteicos no ministra amata, cēsnieku uzticību nedrīkstēju pievilt.

-Lēmumu pieņemšanā viss atkarīgs no deputātiem.

-Tolaik nebija ne pozīcijas, ne opozīcijas.  Deputāti var izdarīt ļoti daudz, ja ir zinoši. Strādāju kopā ar gudriem, ieinteresētiem cēsniekiem, sabiedrībā pazīstamām personībām: Jāni Endeli, Jāni Bāliņu, Māri Niklasu, Andu Skrastiņu un citiem. Dzīvās diskusijās nonācām pie labākā risinājuma. Katram cilvēkam ir savas labās īpašības un prasmes. Ko­mandā vienam jābūt lietišķam praktiķim. Pašvaldības vadītājam ir jāpārzina finanses.

Daudzi lēmumi, kurus toreiz pieņēmām, ko izdarījām, jau aizmirsti, jo pašsaprotami, ka ir tā, kā šodien.    Nebūtu pārņēmuši Cēsu arodskolu, tās nebūtu, “Cēsu siltumtīkli” bija tuvu bankrotam, skolām vajadzēja ieguldījumus, ielas jāremontē, elektrotīkli, ūdenssaimniecība jāsakārto, vēl māju apsaimniekošana, privatizējām namu pārvaldi. Tie bija praktiski cēsniekiem ikdienā svarīgi jautājumi. Cik nediskutējām par koncertzāli. Bija domas, ka to varētu būvēt graviņā pretī Pils parkam. Bet kas notiktu ar kultūras nama ēku? Tika atjaunota pils, uzcelts bērnudārzs, skola. Ja atskatos, ir gandarījums, ka šodien cēsniekiem ir, ar ko    lepoties. Un daudz tika iesākts, ko pabeidza jau nākamā dome.

Gadiem runā par veco tirgu. Jānis Bāliņš bija gudrs tautsaimnieks. Toreiz viņš bija pārliecināts, ka nevajag nomāt, bet Cēsīs bija tikai viens lielveikals. Pilsētai jau bija projekts tirgus pārbūvei, to nebija iespējams realizēt. Ir lēmumi, par kuriem tikai ar gadiem redzams, ka vajadzēja darīt citādi. Bet lēmumu pieņem noteiktā brīdī un situācijā.

Cēsis attīstās. Tā tam jābūt. Šodien nav māka uzbūvēt, rekonstruēt, bet jāredz finansējums valsts mērogā un nākotnē. Naudas vienmēr būs par maz, jāmāk piesaistīt investīcijas un tad savu finansējumu. Jādomā uz priekšu, vai arī tad būs nauda projektiem. Neesam izmantojuši iespējas, kas ir. Daudz naudas valstī, pašvaldībās mazāk, ir izplenderēts. Cik nav projektu, pētījumu par to, ko pēta. Esam tik “liela” valsts– 1,8 miljoni cilvēku! Lēmējiem jābūt kā dejotājiem, lai būtu valstiskais labums, un arī uzņēmējiem, kuri gādā naudu budžetā, nodrošina nepieciešamo. Sarunās izskan vien laba griba, bet receptes nav, jo daudz ir nokavēts. Pašvaldībai nav instrumentu, kā atvieglot uzņēmējdarbību.

Kad būvēja Cēsu stadionu, bija domāts, ka tas būs kā publiska atpūtas vieta, kur rīkot arī pasākumus. Tagad vērtēju, ka stadionu tik glaunu nevajadzēja, tas netiek pilnvērtīgi izmantots, un kaimiņos, Priekuļos, taču ir lieli stadioni. Domāju, Cēsu vidusskolu nevajadzēja attīstīt, jo tāda bija Priekuļos. Lēmumi virza, ierobežo vai aptur attīstību.

-Vai tagadējās domes pozīcijas un opozīcijas attiecības virza attīstību?

-Ja pozitīvus opozīcijas lēmumus noraida… Ir priekšlikumi, kas ir vērā ņemami. Politiskās attiecības, kādas ir valstī, parādās arī pašvaldībās. Opozīcija – tas nav slikti. Ja tā būtu vēl kvalitatīvāka un izceltu nopietnākus jautājumus… Saimnieciski svarīgi jautājumi jārisina kopā, jādiskutē. Opozīcijai svarīgi kvalitatīvi sagatavot jautājumu, noskaņot sabiedrisko domu, tad varēs gūt rezultātu, jo būs skaidri redzams, ka tas iedzīvotājiem ir svarīgi.

-Teju katrā pagastā dzirdams, ka vara attālinās.

-Pagastos vajag kārtīgu saimnieku. Kā sauc viņa amatu, nav nozīmes. Uz vietas jābūt cilvēkam, pie kura var aiziet un visu noskaidrot: gan saimnieciskus jautājumus, gan uzzināt, kā rīkoties konkrētā situācijā, kas jauns pagastā. Teorētiski uz papīra viss ir skaidrs, bet dzīvē mehānisms nestrādā. Jāredz, jāvērtē, kā teorija strādā dzīvē. Speciālisti katrs savā kabinetā, bet ar to nepietiek. Kādreiz teicu: “Jūs savā starpā drīkstat runāt.”   Ir daudz, ko nevar ierakstīt likumos, jābūt arī sirdsgudrībai – gan attieksmē pret cilvēkiem, gan pieņemot lēmumus. Likumi ir jāievēro, bet jālemj cilvēku labā.

-Latvijā pašvaldībās aizvien vairāk trūkst speciālistu.

-Diemžēl speciālisti sāka mainīties vēl pirms tagadējā novada izveidošanas. 2009.gadā presē esmu teicis: “.. ir radīta milzīga atskaišu, pārbaužu, novērtējumu un dažādu citu dokumentu masa, ar kuru ierēdņi vairs netiek galā. Pie tāda darba apjoma un mazām algām cilvēki iet prom no darba, vietā nāk jauni, kuriem viss vēl tikai jāapgūst. Pamazām rodas haoss.”    To sacīju pirms 16 gadiem. Problēmas ir tās pašas, bet    kļuvušas smagākas. Pašvaldībās ir speciālistu trūkums gan nozarēs, gan tādu, kuri saredz plašāk.   

Ir uzskats, ka domes priekšsēdētājs ir politiskā vadība, darītāji ir izpildvara. Tāds modelis var būt, bet tad izpilddirektoram ir jābūt saimnieciski zinošam, jāpārzina teritorija. Viņam jābūt nevis menedžerim, bet saimnieciski gudram. Izpilddirektori    nedrīkst pēc pāris gadiem mainīties. Ja izpildinstitūcijā nav neviena, kas problēmas un risinājumus    saprot niansēs, izveidojas situācijas, kad tiek rīkots daudz sarunu, kur izskan dažādi viedokļi, bet nav, kas pieņem lēmumu. Sarunu atliek, padomāsim. Nav atbildīgā par rīcību. Tas, kurš strādā, protams, var kļūdīties. Prioritātei jābūt – kā iedzīvotāji    jutīsies, kā lēmums viņus ietekmēs, kādi būs ieguvumi. Nav svarīgi, kā tas izskatīsies uz āru.  

-Pavērtējot šo vēlēšanu deputātu kandidātu izglītību, nodarbošanos, rodas iespaids, ka daudzi nesaprot, kādam darbam viņi pieteikušies.

-Kad būs jaunā dome, presei nevajag kautrēties uzdot deputātiem konkrētus jautājumus, tad redzēs, vai viņi iedziļinājušies.

-Kāpēc gudri cilvēki, arī uzņēmēji neiet politikā?

-Ar katrām vēlēšanām partijām izveidot sarakstus kļūst aizvien grūtāk. Uzņēmējam nav laika un jāizlemj, vai tiešām būsi deputāts, kurš iedziļinās dokumentos, vai tikai balsosi. Cilvēki negrib iet politikā. Ir tādi, kuri, iesaistoties politikā, ir atraduši nodarbošanos, nodibinājuši noderīgus kontaktus. Maz ir pašvaldību vadītāju, kuri, beiguši darboties politikā, aizgājuši atpakaļ biznesā. Diemžēl, esot politikā, amatā, jārēķinās ar daudz tāda, ko reizēm pat nevar iedomāties.

Biju ievēlēts par mēru. No “Cēsu būvnieka” jau biju aizgājis. Uzņēmumu reģistrā vēl mēnesi bija informācija, ka man firmā ir kapitāldaļas. “Cēsu būvnieks” cēla Cēsu 2.pamatskolu. Septi­ņos no rīta pie mājas zvans, kratīšana.  Kā vajadzēja darīt? Pārtraukt skolas celtniecību, jo kļuvu par mēru?   

Pusotru gadu ilga izmeklēšana. Bija raksti avīzēs, tika lietas samazgas. Beigās informācijai maza rindiņa, ka viss beidzies. Tas ir piemērs, kāpēc saimnieciski gudri un varoši cilvēki negrib iet politikā, strādāt pašvaldībā. Nav stāsts, ka nebūtu jābūt taisnīgumam, caurspīdīgumam, bet kā tas taisnīgums tiek īstenots. Skaļi virsraksti, un tad viss apklust, it kā nekas nebūtu bijis. Kāpēc ģimenei jāklausās, ko par mani runā. Bet tāda ir politiskā cīņa.    Latvijā esam tik maz, bet neesam apguvuši noskaidrošanas, izmeklēšanas kultūru. Bez šova nemākam. Un tas diemžēl turpinās.    Esmu uzņēmējs, viedokli varu paust, bet nevēlos iet politikā.   

Nepiekrītu, ka partijām ir tāds valsts finansējums kā tagad. Atbalstam jā, bet ne tik daudz. Tas radījis situāciju, ka tie, kuri ir politikā, jūtas labi un citiem nav vietas. Jauno paaudzi politiskā karjera maz interesē. Partijas biedru skaits arī to labi parāda. Diemžēl izglītības līmenis pazeminās, kļūstam par vadāmu sabiedrību.     

Kas ir svarīgākais, lai valsts attīstītos? Izglītība. Nebūs izglītotu cilvēku, nebūs attīstības. Ne­pārtraukti kaut ko reformējam, bet cieš jaunā paaudze. Neesam mācējuši pacelt skolotāja prestižu. Ir daudz pedagogu, bet ir ļoti maz Skolotāju.  Sistēmai jārada gudri skolotāji. Un tie vispirms ir politiski lēmumi valsts līmenī. Paš­valdībā    lēmumiem, kas saistīti ar skolām, izglītības kvalitāti, jābūt ļoti izsvērtiem, jo to ietekmi redzēsim pēc gadiem.     

-Esat izlēmis, par ko balsosiet vēlēšanās?

-Jā.  Ja uz vēlēšanām aizietu ap 80 procentiem vēlētāju, domē ievēlētu zinošākus deputātus. Mazā vēlētāju aktivitāte ir apdraudējums varas kvalitātei.

-Kā pavadāt brīvo laiku?

-Kopā ar ģimeni. Ceļojam, braucam uz teātriem, ar sievu Ilgu lutinām mazbērnu. Meitas ir savā dzīvē. Ilze Anglijā augsta līmeņa finansiste, ieguvusi arī otru pilsonību, Inga Latvijas Universitātē ir Projektu departamenta vadītāja, Ieva  tikko ieguva mūzikas terapeita grādu, strādā ar bērniem un pieaugušajiem.