Ja atbildei seko, kāpēc

Aizvien sabiedriski aktīvs, ar savu argumentētu viedokli par notikumiem ne tikai Latvijas politikāun sabiedrībā, arī plašāk, allaž klātesošs Brīvības cīņu atceres pasākumos, tādu daudzi pazīst Māri Niklasu. Viņš atgādina, cik svarīgi zināt vēsturi, rosina domāt par to, kas notiek, un meklē atbildes uz jautājumiem, kuros ne katrs iedziļinās.

- 35 gadi cilvēka atmiņā ir daudz vai maz?
-  Daudz. Kad tuvojas 23.augusts, protams, prātā Baltijas ceļš un atmiņā sajūtas, kādas piedzīvoju, stāvot    garajā ķēdē, esot viens no visiem. Pašķirstīju 1989.gada “Padomju Druvas”, augustā divreiz minēts mans vārds un uzvārds. Tautas Fronte (TF) gribēja norobežoties no iepriekšējā laika terminiem, nodaļā biju kontroles grupas, nevis revīzijas komisijas vadītājs.

-Kāds bija tā gada augusts?

-Augusta sākumā nolēmām, ka septembrī jārīko nodaļas konference. Man uzticēja būt par redakcijas komisijas vadītāju. Vairākās valdes sēdēs runājām par gatavošanos konferencei. Tad ziņa, ka visu trīs Baltijas valstu tautas kustību vadītāji vienojušies rīkot Baltijas ceļu. To, ka tikušies Paņevēžā kādā baznīcas pagrabā, lai čeka nevar noklausīties, uzzināju nemaz ne tik sen. Tas bija interesants un saspringts pārmaiņu laiks, mūs vienoja kopējas idejas, mērķi. Palasot tā laika avīzes, var par daudz ko brīnīties. “Druvā” intervija ar vietējās čekas priekšnieku Robežnieku par jaunajām vēsmām, viņš noraida, ka emigrācijas latvieši nodarbojas ar spiegošanu, uzsver, ka tādas runas ir uzpūstas.  Jāņmuižā Tautas Fro­n­tes nodaļu vadīja komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāre.

Aicinājums par Baltijas ceļu “Druvā” publicēts tikai 19.augustā. To parakstījusi gan TF Cēsu nodaļa, gan rajona izpildkomiteja, partijas rajona komiteja. Nesen manās rokās nonāca 1947.gada 6. jūlijā Valsts drošības komitejas izdota instrukcija, kas, protams, bija pilnīgi slepena. Tajā ir ap 20 punktu, kā jārīkojas. Viens skan tā: “Publiskās uzstāšanās reizēs pieļaujami tautiskie vēsturiskie akcenti, taču tie nevar veidot tautas gara vienotību.” Ja aicinājumu paraksta divas varas struktūras, tas ir pilnīgi pretēji norādījumam, un jau liecina, ka laiki mainās. Mums paveicās, ka rajona partijas komitejā pirmais sekretārs bija Druvis Skulte. Viņš piedalījās nodaļas sanāksmēs, sapratāmies.

Baltijas ceļa organizatorisko darbu paveica TF nodaļas vadītājs Māris Lukaižis un Ivars Prauliņš. Mārim bija tiešā saziņa ar Rīgu, Ivars sazīmēja ceļu no Rīgas rajona līdz Valmieras rajona robežai, sarēķinājām, cik cilvēku vajag apmēram 46 kilometru garajā posmā. Rajona lielāko iestāžu darbiniekiem bija norādīts, kur kuram jāstāv, citiem pieteikts, lai brauc un skatās, kur tukšāks, un pievienojas. Baltijas ceļā mūsu rajona teritorijā    stāvēja cilvēki no Ogres, Stučkas, tagad Aizkraukles, Jēkabpils, Krāslavas, Daugavpils un Preiļu rajona. Kopā bijām ap    35 tūkstoši cilvēku. Apmēram 19 tūkstoši no viņiem parakstīja aicinājumu, kurā atgādināja, ka latvieši, lietuvieši un igauņi pēc pusgadsimta apspiestības padomju okupācijā uzsākuši cīņu par savu valstu neatkarības atgūšanu un pieprasa atzīt par starptautisku noziegumu 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova-Ribentropa jeb Staļina un Hitlera paktu par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās.

-Kāda bija gaisotne nodaļas štābā?

-Ne par ko nestrīdējāmies. Darījām, kas katram jādara. Nevar izcelt tikai I.Prauliņu un M.Lukaiži, tas bija komandas darbs. Latvijā    240 tūkstošiem tautfrontiešu pievienojās tūkstoši iedzīvoju. Cik 23.augustā atbrauks piedalīties, paredzēt nevarēja, bet, pateicoties tautas atsaucībai, Cēsu rajona posmā pārrāvumu nebija. Cēsnieki izbrauca no pilsētas, jo domāja, ka tālāk būs mazāk atbalstītāju, bet pilsētā dažā vietā nācās ņemt rokās jostas, lai ķēde nepārtrūkst. Kompartija Rīgā aizliedza plkst. 19 padod signālu, ka    izejam    ceļa vidū un sadodamies rokās. Tas neko neiztraucēja, jo visi taču zināja, ka 15 minūtes sadodamies rokās un stāvam.

-Kad stāsta par Baltijas ceļu, stāsta par emocijām, vienotību, kopības sajūtu.

-Tā ir. Ja trīs valstis varēja ko tādu sarīkot, ja tas ierakstīts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā Bal­tijas valstu kopīgā nominācijā -”Baltijas Ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības”, tas vien jau apliecina notikuma nozīmību. Paši to nenovērtējam, arī neizprotam. Apbr­ī­noju ultramaratonistu Rūd­olfu Birnbaumu, kurš noskrēja no Viļņas līdz Tallinai. Viņam, kad notika Baltijas ceļš, bija septiņi gadi, viņš nezina, kāpēc mamma nebija Baltijas ceļā, un nav kam pajautāt. Katrai dzimtai vajadzētu nodot nākamajai paaudzei arī stāstu par Baltijas ceļu. Mums diemžēl ir tā, ka pēc vienas paaudzes, kad aculiecinieki aiziet mūžībā, daudz kas pazūd. Skolnieku rotas ceļojošā karoga piešķiršanas komisijā esmu vadītāja vietnieks. Katru gadu braucam pa skolām un parasti skolēniem pajautāju, kas bija tavs vectēvs, reti kurš var pateikt. Tirgus ekonomikas laikā esam pārāk pievērsušies materiālajām vērtībām, pārējais paliek kaut kur malā.

-Pašam vecāki, vecvecāki stāstīja, ko mūžā piedzīvojuši?

-Maz. Tēva brālis par padomju laiku nestāstīja, tikai par 1.pasaules karu. To, ka bijis Petrogradā kopā ar Fabriciusa pulku, pēc divām nedēļām atnāca kājām mājās, jo saprata, ka boļševiki nav tie, kur gribētos būt, uzzināju tikai viņa bērēs.

Kad atgriezās no Pēterburgas, tēva brālis iestājās brīvības cīnītājos, pēc tam dabūja Jaunraunas muižas kalēja māju. Kad 1940.gadā ienāca krievi, viņu ielika par pagastveci, jo kāds bija zinājis, ka bijis ar boļševikiem. Ienāca vācieši, ielika Valmieras koncentrācijas nometnē. Mans tēvs domāja, kā brāli izpestīt. Tolaik varēja par galvojumu, bet atteikts, jo bijis pārāk liels priekšnieks, lai tā izlaistu. Tēvs prata vācu valodu, sāka strādāt Val­mieras komandantūrā par tulku, brāli atbrīvoja. Padomju vara tēvu apcietināja. Atradu dokumentus, ka 1949.gadā tēvs atbrīvots. Izrādās, netālu no mūsu mājām bijis mežabrāļu bunkurs un vecāki cīnītājiem devuši pārtiku. Tad brālis viņu izpestīja, jo bija uzticams padomju varai, ja jau bijis koncentrācijas nometnē. Mātes māsu izsūtīja. Kad mamma saņēma no Spodras tantes vēstules, brīnījos, kāpēc no tādas tālas vietas. Mamma neko nestāstīja. Dzimtu skārušas visas varas, aizvien uzzinu jaunus faktus. Tas ļauj daudz ko izskaidrot, arī to, kāpēc ģimene pārcēlāmies uz Madonu.

Kad 1940.gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks, patiesību par to, kāpēc, nezinājām līdz 80.gadu beigām. Vēsturē daudz kas ir noklusēts. Aizvien ko jaunu uzzinām arī par Cēsu kaujām, Brīvības cīņām.

-Tie, kuri piedzīvojuši varu maiņas, bērniem, mazbērniem    nestāsta par vecajiem laikiem, lai pasargātu.

-Tā varētu būt.

-Kā pievērst sabiedrības uzmanību Baltijas ceļam, atgādināt par to?

-Vai gribam kaut ko darīt formāli vai    skaidrojot, izzinot? Kat­ru gadu mani aicina uz Bari­kāžu piemiņas pasākumiem. Ir tēja, maizītes, ugunskurs pagalmā, skolēniem jautāju, kas ir bari­kādes, bet viņi nesaprot šo vārdu. Tad apspriedām, ko darītu, lai aizstāvētu savu skolu, kā novietotu mašīnas, kā tās piekrautu, ka aiz tām varētu slēpties cilvēki.    Tad bērni izprata, kas vispār ir barikādes. Ir daudz sabiedrisko attiecību speciālistu, bet neviens nav uzņēmies jaunajai paaudzei, kas nepiedzīvoja barikādes, Baltijas ceļu, izskaidrot, kāpēc tās notika, kā notika.

-Kuram tas jādara?

-Mēs maksājam nodokļus.

-Nevardarbīgā pretošanās šodienas kontekstā. Arī Uk­rainā, Izraēlā tautas cīnās par savu valsti.

-Manī ir vēlme izprast notikumus. Ja saka, ka Ukrainā haoss, mani interesē, kāpēc, kā tas radās. Ja kāds dod atbildi, meklēju vēl kāda cita viedokli.“Latvijai Amerikā” gadu rakstīju par notikumiem Ukrainā. Par katru faktu, kas kaut kur izskan, lai to saprastu, jāmeklē vismaz trīs avoti. Ir krievu blogeri, kuri daudzmaz cenšas būt objektīvi, tad ir propagandisti,    un vēl – ko saka ukraiņi – no šiem trim viedokļiem var lobīt, kā tad patiesībā    varētu būt.

Ne viens vien, kurš runājis ar ukraiņu karavīriem piefrontes zonā, rakstījis, ka, jo tuvāk frontes līnijai, jo naids mazāks. Tas arī saprotams, jo svarīgākais ir    izdzīvošana, naids tikai bremzē šo vēlēšanos. Tāds, kāds bija 2.pasaules karš, kad krievi ieņēma Berlīni, šis nebūs. Tas beigsies ekonomisko apstākļu dēļ. Bez resursiem nav uzvaras.   

1948.gada ANO rezolūcija par Palestīnas valsts izveidi nav īstenota. Naids starp abām tautām tik liels, pat, ja būs Palestīnas valsts, kaimiņu attiecības būs sarežģītas.

-Ģimenē arī diskutējat par aktuālo pasaulē?
- Sieva Nellija ļoti seko līdzi notikumiem Latvijā, pasaulē. Diezgan bieži viņai saku – to nepieņem par patiesību, lūk, ir arī cits arguments vai    aspekts. Lai kaut nedaudz pietuvotos patiesībai, jāvelta laiks. Vecākais dēls Mareks ir sociologs, zinātņu doktors, strādā universitātē, viņš lasa visus manus rakstus un reizēm atsūta jautājumu, kur esmu ņēmis tādus datus. Arī jaunāko Mārtiņu interesē, kas notiek pasaulē. Man ir seši mazbērni. Ar vecākajiem esam braukuši pa Cēsu kaujas vietām. Veselavā igaunīši apglabāti, kāpēc? Ja ir jautājums, jāmeklē atbilde.