Ilze Cekule trenē jaunos slēpotājus un biatlonistus

Olimpisko spēļu laikā par sportu interesējas pat tie, kas ikdienā to nedara. “Druva” aicināja uz interviju
cilvēku, kas ar sportu saistīts visciešākajā veidā – Cēsu pilsētas Sporta skolas treneri Ilzi Cekuli.

Cēsīs I. Cekule strādā kopš 1977. gada, kad absolvēja Fizkultūras institūtu, vispirms lauku sporta biedrībā “Vārpa”, no 1984. gada Sporta skolā. “Tā es vēl arvien esmu šeit,” saka I. Cekule.

-Daudzus gadus strādājat ar bērniem un jauniešiem, mācāt un trenējat viņus. Ta­gad līdz ar olimpiskajām spēlēm televīzijā tika pieteikta arī dokumentālā filma par jauno sportistu zaudēto bērnību. Kā domājat, vai bērni, kas cītīgi trenējas un apmeklē treniņus sporta skolā, savā ziņā zaudē bērnību?

-Es arī savulaik slēpoju Lat­vijas izlases līmenī. Tas, protams, bija padomju laikos, mēs nebraucām uz ārzemēm, bet nudien nezinu, vai no bērnības kaut ko zaudēju. Nedomāju, ka mūsdienu bērni varētu kaut ko zaudēt, trenējoties sporta skolā, lielais sports tomēr sākas tikai pēc tam.
Tāpat attiecībā uz mācībām sporta dēļ neko nezaudēju. Es savulaik augstskolā eksāmenus kārtoju labāk par tiem, kuri visu laiku bija uz vietas un nebraukāja pa sacensībām. Liela nozīme ir tam, cik bērns vai jaunietis pats ir disciplinēts un organizēts, cik viņam ir vēlme to izdarīt.

-Vai tieši to sports jauniešos trenē – prasmi tikt galā ar grūtībām?

-Bērniem, kas trenējas, nav viegli. Skolas stundas beidzas ap četriem, labākajā gadījumā ap trijiem pēcpusdienā, bet pēc tam vēl jāiet uz treniņu. Arī jebkurš pieaugušais jūtas noguris, kad astoņas stundas bijis darbā, un bērni jūtas tieši tāpat. Tomēr viņi nāk uz treniņiem un vēl pusotru vai divas stundas trenējas. Tātad mājās tiek ap septiņiem astoņiem un vēl atrod spēkus mācīties skolai, un nereti labi mācīties. Piemēram, Estere. Viņa skolu beidza ar teicamām atzīmēm, arī Elza Bleidele ļoti labi mācījās.

Sports varbūt atņem no skaistās bērnības to, ka šie bērni pārsvarā vai nu mācās vai trenējas, kamēr daudzi vienaudži atpūšas un tusējas. Tas prasa gribasspēku, toties, paskat, kādi panākumi jau sasniegti! Jaunietis sportā arī daudz redz, daudz ceļo un piedzīvo.

Par bērniem runājot, ļoti daudz ir atkarīgs arī no viņu vecākiem un iespējām, jo, kad jau sāk parādīties augstvērtīgi rezultāti, tad arī ģimenei ir jāiegulda daudz līdzekļu.

Bet mēs gan šeit, sporta skolā, bērnus nešķirojam ne pēc viņu spējām, ne vecāku maka biezuma.

-Ja paskatās jauno latviešu filmu par basketbola komandu “TTT”, kur meitenes tolaik spēlēja brezenta sporta čībās noberztām kājām, taču cīņas sparu tas nemazināja.

-Nu, jā, aprīkojums tāds tolaik bija. Es arī esmu skrējusi ar kedās noberztām jēlām kājām. Par tādām botām kā tagad toreiz pat sapņot nevarējām. Krekli jau ar bija tādi par sešiem rubļiem, ko nu varēja nopirkt. Ja bija auksti, uzvilka otru virsū. Bet man jau vispār nepatīk, ja salīdzina, kā bija toreiz un tagad. Laiki mainās, un tur neko nevar darīt. Tagad, protams, daudz vairāk var atļauties, daudz kas ir pieejams. Dažkārt gan mūsdienu bērni nenovērtē savas iespējas. Redzam, ka vecāki ieguldījuši līdzekļus un nopirkuši labu inventāru, bet attieksme pret to ir pavirša, īsti neapzinoties lietu vērtību.

-Domas dalās, vai bērnu, kurš uzsācis trenēties vienā sporta veidā, maksimāli ilgi censties tajā turēt vai ļaut viņam eksperimentēt un izmēģināt dažādus sporta veidus. Kā domājat?

-Noteikti lai mēģina. Protams, bērni ir atšķirīgi, kāds fiziski apdāvinātāks, citam tādu spēju mazāk. Katrs treneris jau grib, lai pie viņa ir tie labākie, bet ir jāsaprot, ka tā ir bērna izvēle. Piemēram, slēpošana un biatlons ir ļoti grūti sporta veidi. Nu, varbūt mazā vecumā ne tik ļoti, bet, kad sāk parādīties augstvērtīgāki rezultāti, tad gan. Sportistiem ir jāspēj trenēties vienatnē, un tas ir ļoti grūti. Daudzi to nemaz nevar.

-Cits savukārt galīgi nevar komandā.

-Tas parādās, kad trenējas kādu laiku. Kā bērni vispār atnāk pie mums? Kad rudenī, sākoties jaunajam mācību gadam, formējas jaunas grupas, vecāki atved. Parasti jau vecākiem ir kaut kāda doma, kur grib pieteikt, vai tas būtu basketbols vai orientēšanās, vai slēpošana. Un tad jau pēc laika redz, kā bērns iedzīvojas. Daudz atkarīgs arī no tā, kā treneris ieinteresē, kā sporta veids bērnam padodas, ir dažādi faktori.

-Vai izjūtat kādus modes sporta veidus, kad, piemēram, sabiedrība sajūsminās par Latvijas basketbola izlasi pēc veiksmīgām spēlēm un tamlīdzīgi?

-Godīgi sakot, īsti nepateikšu par citiem sporta veidiem, bet slēpošanā pēdējos gados problēmu ar grupu nokomplektēšanu īsti nav, darboties grib daudzi bērni. Ir bijuši laiki, kad bijis drusku grūtāk, bet pašlaik grupas ir pilnas. Protams, ir tā, ka kāds treniņu procesā aiziet prom, bet cits atkal atnāk vietā. Parasti tā paiet apmēram kādi divi gadi, un tad jau ir saprasts, vai var un patīk. Bet vēl gribu uzsvērt, ka slēpošanā jau netrenējas šo vienu šauro lietu, tiek apgūta ļoti plaša programma vispārējai fiziskajai attīstībai, ieskaitot vingrošanu, dažādas sporta spēles, riteņbraukšanu, tāpat starpsezonās braucam uz baseinu peldēt.

Jāatzīst, ka mūsu sporta veidos labākie rezultāti nav kā, piemēram, vingrošanā vai daiļslidošanā, piecpadsmit gadu vecumā. Izturības sporta veidos īstie rezultāti nāk 20 – 25 gados, to nosaka cilvēka fizioloģiskā attīstība. Manuprāt, mūsu sportā skolas vecumā tie bērni drīzāk ir jāpietaupa, lai netiek izdzīti par daudz.

-Tagad katrs skatītājs “labāk” zina, kā treneriem un sportistiem jāstrādā. Vai mēdzat palasīt komentārus internetā?

-Ir jau dažkārt arī normāli komentāri, kad ir skaidrs, ka cilvēks kaut ko saprot šajā sfērā, bet daudzos gadījumos liekas – šausmas! Vispār neko nezina, kas par iemesliem, bet savas negācijas izliek. Tas ir briesmīgi, ar ko nereti augsta ranga sportisti spiesti saskarties. Normāls cilvēks taču saprot, ka šis pasaules līmeņa sportists ir ārkārtīgi daudz strādājis un trenējies, lai augsto rezultātu sasniegtu, bet visi esam cilvēki, var kādi iemesli gadīties, kāpēc neizdevās cerētais rezultāts.

-Šajā olimpiskajā laikā jāpajautā, izņemot jūsu trenētos sporta veidus, ko vēl jums patīk skatīties?

-Man patīk daiļslidošana. Nesaistīti ar olimpiādi, kad ir nozīmīgas basketbola spēles, tad arī paskatos. Vēl man patīk lielais futbols, piemēram, pasaules čempionāts. Bet kopumā nekam tā īpaši nesekoju līdzi.