Ikdienas izkrāsošana prieka krāsās – darināt tērpus lellēm

Evija Altena ir liepēniete. Kā jau daudzām meitenēm viņai bērnībā patika spēlēties ar lellēm. Evija arī labprāt šuva, adīja un tamborēja. Un tagad, pēc daudziem gadiem, pie Evijas dažādos ceļos nonāk viņas bērnības lelles – padomju laika vācietes, kurām viņa dod otro elpu, sakopjot un uzšujot skaistus tērpus.

Tā kā viņa sakopusi jau vairāk nekā trīsdesmit vidēja un liela izmēra lellīšu, kā arī vēl vairākas mazas, pagasta bibliotēkā notika izstāde “Leļļu jaunais sākums!”. Izstādē bija 22 vidēja un liela izmēra lelles un četras mazās. Tas arī bija sākums izstāžu ciklam, kas parāda vietējo iedzīvotāju varēšanu un prasmes.

Lelles pie rokdarbnieces nonāk dažādos ceļos, viņa tās pērk, saņem kā dāvanu vai kā kādam citam nevajadzīgu lietu. Tā pāris dienu pirms mūsu sarunas pie viņas nonākusi lellīte, kas kādā bērnudārzā bija izmesta atkritumos. Ir lelles, kas atdzimšanu gaidījušās garāžā, šķūnī vai pagrabā. Ja tomēr gadās pa kādai, kā rokdarbniece saka, nevācietei, arī tās tiek sapucētas un pievienotas kolekcijai. Lelles rūpīgi mazgā, tīra, labo, pārģērbj, tām veido frizūras, kādai atjauno skropstas, citai uzliek brilles. Katram lelles apģērbam veido piegrieztni, šuvums ir ļoti rūpīgs līdz sīkākajai detaļai un niansei.

-Cik sen ar leļļu apģērbu šūšanu nodarbojaties?

-Manam pašreizējam aktīvajam hobijam ir tieši gads. Pa­gājušā gada decembrī pirms Ziemassvētkiem pie manis nonāca pirmās divas lelles.

Taču šūšanā man ir iemaņas, jau bērnībā šuvu apģērbu gan sev, gan lellēm. Bet pirms gadiem Cēsīs “Burdas” salonā iegādājos žurnālu, kur bija parādīts, kā uzšūt tērpus lellēm. Tad sapratu, ka arī pieaugušie var gatavot leļļu apģērbu. Mani sāka urdīt nemiers, ka jāpamēģina, tas kalpoja kā iedvesma.

-Kā pie jums nonāca pirmās lellītes?

-Mans hobijs ir šūšana, visu laiku mācos un gūstu idejas arī internetā. Ieraudzīju, ka sievietes šuj lellēm, sāku skatīties, kā viņas to dara, sāku interesēties, un tā sižeti par šo tēmu manās interneta vietnēs parādījās arvien vairāk. Turklāt arī tādi, kā var sakopt padomju laika lelles.

To visu izstudēju un secināju, ka tiešām varētu mēģināt. Bija jāsāk meklēt lelles, jo no manas bērnības daudzajām lellēm saglabājusies tikai viena. Pirms vairākiem gadiem mēģināju ar to kaut ko darīt, bet man neizdevās, tādēļ nevis pati uzšuvu, bet nopirku gatavu leļļu apģērbu. Un tad jau lelles meklēju interneta krāmu tirgotavās, interneta veikaliņos.

-Teicāt, ka pirmās bija ļoti bēdīgā stāvoklī.

-Jā. Turklāt kaut lelles, ko pārdod, parasti ir sliktā stāvoklī, par tām prasa nesamērīgi lielu summu. Meklēju tādas, ko var iegādāties par nelielām summām, un biju laimīga, ka man izdevās atrast. Jā, netīras, smirdīgas, lipīgiem matiņiem, bet bija.

Kad saņēmu pirmās, bija diezgan liels šoks, ko tad tagad ar tām darīšu, vai vispār spēšu sakopt. Pirms Ziemassvētkiem neķēros klāt, nolēmu apdomāties, bet pēc svētkiem vilku ārā, nomazgāju, sakopu un noliku zem Ziemassvētku dekora, lai skatoties saprastu, kas tām vislabāk piestāvētu. Tā bija liela taustīšanās, meklējumi, un tad jau tapa pirmā piegrieztne un kleitiņa. Un lellīte, par kuru baidījos, vai vispār varēšu nomazgāt, vai tā neizjuks, bērniem izstādē patika visvairāk, viņi teica, ka lellītei ir visglītākā kleitiņa.

-Vai pirmā kleitiņa tapa elpas vilcienā, vai bija jāpāršuj, jāpārtaisa?

-Viss notika vienā elpas vilcienā. Lai gan šujot šķita, ka man neizdosies, kad pirmo reizi lellei uzvilku kleitu, sapratu, ka man izdevās. Tas bija ļoti, ļoti liels prieks un sajūsma!

-Priekā noteikti savijas kopā gan tas, ka bija labs rezultāts, gan arī atmiņas no bērnības.

-Padomju laika lelles patiesi ir sentimenta daļa, jo ir no manas bērnības. Pārsteidzoši, cik dažādas tās bija. Tagad, kad nonāk pie manis, varu brīnīties – lūk, arī tāda ir bijusi. Man ļoti patīk katru sakopt, izdomāt, kas kurai būtu piemērots. Man šķiet ļoti svarīgi iedot lietai otro elpu – nevis izmest, bet izglābt lelli. Un dažreiz pat nevar zināt, kurš kuru glābj vairāk.

-Kas ir sarežģītākais šajā procesā?

-Pats sarežģītākais ir izdomāt, kas katrai lellītei būs piemērotākais, kurš audums, kāda kleitiņa. Ne velti man pie lellītēm, kurām gatavojos šūt kleitu, ir auduma gabaliņu kaudzīte, lai ieraudzītu, kurš audums visvairāk piesaista. Vajadzīga iedvesma. Dažas idejas atnāk ļoti ātri, bet uz dažām jāpagaida.

-Vai lellēm radāt arī vēsturisku apģērbu?

-Diemžēl nē. Jo nezinu, kāds tas bija. Reti kura pie manis nonāk tajās drēbītēs, kādas bijušas, kad lelle iegādāta. Lielākoties apģērbs ir zudis. Sākotnēji domāju šūt tādas kleitiņas, ko esmu iemācījusies un kas man ļoti patīk. Bet tagad jau gribētos, ja būtu iespēja, radīt arī apģērbu maksimāli tuvu tam, kāds tas bija vēsturiski.

-Vai kādas lellītes ir īpaši tuvas?

-Ir tādas ļoti mazas lelles, kas man bērnībā nebija mīļākās. Kad kolekcijā ieguvu pirmo tādu, atcerējos šīs rotaļlietas, un tas radīja ļoti mīļu sajūtu, sentimentu. Jo tā atkal ir satikšanās ar mirkli no bērnības.

Patiesībā kolekciju sāku veidot mammas dzimtai par godu. Mamma ir no ļoti draudzīgas daudzbērnu ģimenes, viņi ir deviņi bērni – astoņas māsas un viens brālis. Un man bija sajūta, ka lelles nāk kā ģimene: šī ir vecākā māsa, šī ir otrā, šī trešā. Sākotnēji domāju, ka būs deviņas lelles un tad metīšu mieru. Bet sāka parādīties lelles, kas man nesaistījās ar mammas māsām, arī tām ļāvu ienākt. Tādēļ tagad leļļu ir vairāk nekā deviņas.

Mans leļļu stāsts ir par prieku tīrā veidā. Prieku, ko sajūtu, kad izdodas sakopt lelli un radīt tai tērpu. Un tas ir arī stāsts par uzdrošināšanos iet soli pretī tam visjocīgākajam, kas cilvēku var darīt priecīgu, kas var sniegt laimi, pat ja tas šķiet dīvaini pieaugušam cilvēkam. Man prasīts, ko darīšu ar lellēm – vai atdošu, pārdošu. Nē, es tās paturēšu, skatīšos un priecāšos. Tas man tiešām ir liels prieka avots, ikdienas izkrāsošana tādās prieka krāsās.

-Vai ikdiena saistīta ar ko radošu?

-Rūpējos par mammīti. Agrāk ikdiena, darbs bija stingros rāmjos, ar instrukcijām, galīgi ne radošs. Par to, kas man patīk, kas dod prieku, ko vēlos darīt, aizdomājos, noklausoties vienu no pēdējām Imanta Ziedoņa intervijām. Viņam vaicāja, kas ir dzīves jēga. Un viņš pateica, ka dzīves jēga ir prieks – dari visu, kas tevi dara priecīgu, dod prieku. Tik vienkārši. Mani tas ļoti uzrunāja, jo šķita, ka dzīve ir cīņa, izdzīvošana, sacensības. Es sāku meklēt prieku. Un tagad man vairs neinteresē, ko apkārtējie domā un saka par mani, katrs var dzīvot savu dzīvi ar savu dzīves jēgu, bet man ir savējā, un tā ir prieks.