Ieraudzīt katra cilvēka vajadzības

Februārī apritēs desmit gadi, kopš Inga Kārkliņa strādā Cēsu novada Sociālajā dienestā, bet sasaistīta ar sociālo darbu viņa ir jau vairāk nekā divdesmit gadus.

Tagad, ieņemot Cēsu novada Sociālā dienesta vadītājas amatu, I. Kārkliņa ir nominēta konkursa “Gada balva sociālajā darbā 2025” kategorijai “Labā­kais vadītājs sociālā darba jomā 2025”. Vēl līdz 26. janvārim iedzīvotājiem ir iespēja balsot par viņas kandidatūru apbalvojumam.
Ar I. Kārkliņu runājam par vēlmi strādāt sociālajā jomā un par tendencēm šajā darbā.

-Kāpēc izvēlējāties strādāt sociālo darbu?

-Skolas laikā ļoti aktīvi iesaistījos Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu jauniešu nodaļas darbībā, vienu brīdi nodaļu arī vadīju. Kādus astoņus gadus rīkojām nometnes bērniem no sociālā riska ģimenēm, izglītojošus pasākumus vienaudžiem. Vistica­māk, tur sajutu, ka varu izdarīt.

Pēc vidusskolas sāku studēt sociālo darbu Latvijas Universitātē. Tajā laikā tā bija jauna profesija. Esmu dzimusi un augusi cēsniece, bet aizprecējos uz Raunu. Raunā vajadzēja sociālo darbinieci, un tā jau studiju laikā sāku tur strādāt. Kad izveidojās Raunas novads, kļuvu par pašvaldības Sociālā dienesta vadītāju. Tas bija ļoti interesants laiks. No skolas sola ienākot sociālajā dienestā laukos, bija šoks, ka no tā, ko skolā mācīja, tur nekas nenotika. Tika piešķirti pabalsti, izsniegti putraimi pārtikai, humānā palīdzība, un viss. Tad sāku strādāt ar ģimenēm ar bērniem, vientuļajiem vīriešiem, sāku veidot sociālās rehabilitācijas plānus. Varēju pieņemt vēl vienu darbinieci, strādājām divatā. Ar laiku nodalījām sociālo darbu no sociālās palīdzības, kā tam vajadzētu būt, piesaistījām arī psihologu. Tad aprūpes mājā izveidojām biroju.

Raunā nostrādāju 13 gadus, izveidojot visus šos pakalpojumus. Ar laiku sapratu, ka tur vairs īpaši nevaru neko izdarīt. Sociālo dienestu vadītāju supervīzijas grupās mani uzrunāja Iveta Sietiņsone, kas tolaik vadīja Cēsu Sociālo dienestu, aicināja strādāt Cēsīs. Manai meitai bija divi gadi, tāpēc tas bija zināms izaicinājums, bet 2. februārī jau būs desmit gadi, kopš esmu šeit, Cēsīs, piedurknes uzrotījusi un spārnus atpletusi.

-Vai katru dienu braucat uz darbu no Raunas?

-Jā. Ceļš ir labs, esmu ļoti pieradusi pie brauciena, tas man palīdz pārslēgties. Pēc darba aizveru aiz sevis kabineta durvis, braucu mājās un pārslēdzos ģimenes dzīvei. No rīta otrādi– mājas durvis aizveru un, braucot uz darbu, apdomāju, kas jāizdara. Nemaz negribētu, ka darbs būtu blakus mājām.

Lauki deva skaidrību un labu rūdījumu, kā viss notiek. Cēsīs ienācu pārmaiņu laikā. Vadot Pilngadīgo personu atbalsta nodaļu, sākām īstenot jaunus pakalpojumus. Sākās deinstitucionalizācijas process, kur bija ļoti daudz nezināmā. Brīnos, kā tam tikām cauri. Sekoja nākamais posms, kad vadītāja pēkšņi aizgāja no darba. Kļuvu par vadītāja pienākumu izpildītāju. Tā kā Sociālā dienesta paspārnē tika celta “Pērle”, bija jāpiedalās būvsapulcēs un jāiesaka, kā labāk darīt.

No personu individuālu gadījumu risināšanas bija jāpāriet uz prasmi saprast būvniecības jautājumus, jārisina konfliktsituācijas ar būvnieku. Bet radās sajūta, ka mēs to varēsim, un mēs to izdarījām! Māja tika uzcelta, un sākotnēji izplānojām arī visus pakalpojumus līdz sīkākajai niansei. Tad nāca jaunais vadītājs, kurš izlēma, ka paši nedarīsim, bet pakalpojumu sniegšanu deleģēsim. Man to sākotnēji bija grūti pieņemt, bet dzīve ritēja uz priekšu, un samierinājos, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Turklāt sapratu, ka jebkurš notikums mani tikai stiprina un ir jāļaujas dzīves plūdumam. Šobrīd dzīvoju ar apziņu, ka viss, kas man ir paredzēts, lielās līnijās tur augšā ir jau sazīmēts un es varu pamainīt tikai kādas nianses. Tāpēc ņemu visu, kas man nāk pretī, risinu un dzīvoju.

-Vai tāpēc piekritāt kļūt par Cēsu novada Sociālā dienesta vadītāju?

-Kad aizgāja iepriekšējais vadītājs, atkal kļuvu par vadītāja pienākumu izpildītāju. Tajā laikā man pietrūka tā, ka attīstību īsti nevarēju virzīt uz priekšu. Mēs strādājām, bet reizē stāvējām tādā kā nezināmā caurumā. Budžets bija jāsastāda, bet nebija saprotams, uz ko centrēties, prioritātes noteikt nevarēju, jo pienākumu izpildītājs ir tikai izpildītājs uz laiku. Sapratu, ka tik ilgu laiku esmu darījusi un ar šo komandu varu izdarīt daudz vairāk. Tāpēc izlēmu kandidēt vadītāja vakancei. Tā mēs maziem solīšiem virzāmies uz arvien labāku sociālo dienestu. Paldies visiem kolēģiem, jo bez viņiem es nebūtu nekas, tāpat kā tāds nebūtu neviens nodaļas vadītājs, jo visu smagumu iznes nodaļu darbinieki. Paldies viņiem par to iejūtību, sirsnību un mīlestību, ar kādu viņi katru dienu strādā ar iedzīvotājiem!

-Kurā virzienā sociālais darbs un Sociālais dienests virzās?

-Pēdējos mēnešos ļoti daudz esmu domājusi, ko mēs darām, uz kurieni ejam. Turklāt ne tikai Cēsīs, bet sociālajā jomā visā valstī. Iepriekšējais gads ir bijis ļoti enerģisks, daudz ir izdarīts, un daudzas labas lietas ir iesāktas. Turklāt pirmo reizi dienestā esam veikuši pašnovērtējumu, lai paskatītos, kur esam, kas ir jāuzlabo. Pērn gada sākumā izveidojām darba plānu, daudzus uzdevumus esam izpildījuši. Ir izstrādāta arī metodika sabiedrībā balstīto pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanai, jo tā ir jauna joma. Ar katru pakalpojuma sniedzēju izrunāsim, kas ir labi un ko varētu darīt citādi.

Pēdējā novada deputātu Sociālo lietu komitejas sēdē, diskutējot par demogrāfijas jautājumiem, runājām, kas veicina izvēli par labu bērniņa ienākšanai ģimenē. Secinājām, ka tā nav nauda, pabalsts, tas ir krietni kas vairāk, tāds komplekts: drošība, pieejama izglītība, iespēja bērnam saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Nav normāla situācija, ja bērnam ir jāgaida gadu rindā, lai tiktu uz konsultāciju pie vajadzīgā speciālista. Bet jautājums, cik daudz pašvaldībā varam šo atbalstu, drošo vidi radīt. Arī sociālajam dienestam ir atbalstošās funkcijas ģimenēm ar bērniem, piemēram, vecāku izglītošanas programma (VIP), kuru rudenī izlēmām īstenot Vecpiebalgā un uz kuru vecāki ļoti ātri pieteicās. Cilvēki tomēr novērtē kvalitāti un arī to, ka mācības ir viņu dzīvesvietas tuvumā.

-Kādām ģimenēm visvairāk ir nepieciešama palīdzība, atbalsts?

-Visas ģimenes nevaram atbalstīt, bet sociālais atbalsts ir tiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Mēs gan priecājamies par ģimenēm, kas pašas tiek galā, gan palīdzam tur, kur atbalsts ir nepieciešams, piemēram, vecākiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem vajag palīdzēt apgūt pamatprasmes dzīvošanai un bērnu audzināšanai.

Esmu gan novērojusi, ja savulaik vairāk satraucās, ka vecāki nepietiekami aprūpē bērnus, tagad nereti redzama pāraprūpe, kas arī nav labi. Mums ir jādomā, kādu sabiedrību izaudzināsim, kas būs tie cilvēki, kas rūpēsies par senioriem, par mums nākotnē. Ja cilvēks ir pieradis, ka viss notiek par un ap viņu, viņam nerodas doma, ka jārūpējas par kādu citu.    Un izaug cilvēki, kuri nav gatavi saskarties ar grūtībām un tāpēc nevis rada pēcnācējus, bet paņem sunīti vai kaķīti. Ir jaunie cilvēki, kuri domā par savām ērtībām, ceļojumiem un saprot, ka ar bērnu būs grūti. Aizejam ļoti tālu no pamatvērtībām. Tas ir pat ļoti traģiski un nākotnē var ļoti sāpīgi atspēlēties. Tāpēc mēs priecājamies par katru piedzimušo bērniņu.

Vēl viena negatīva tendence ir vecāki, kuri nespēj mierīgā ceļā, respektējot vienam otru, izšķirties. Vecāki neizprot, ka bērni tādā situācijā ir vislielākie cietēji. Ir ļoti daudz garu un grūtu tiesvedību, kur ir iesaistīta bāriņtiesa, kas uzrauga, lai netiek pārkāptas bērna intereses. Ja vecāki mācētu šķirt laulību cieņpilni, ievērojot bērna vajadzības, nevis domājot tikai par sevi, mums nebūtu jāiesaistās.

-Ar kādām grūtībām sava darba organizēšanā saskaras Sociālais dienests?

-Mums ir grūti atrast jaunus speciālistus. Jaunieši neizvēlas studēt sociālo darbu, iespējams, sabiedrības negatīvo komentāru dēļ. Bet sociālais darbs ir lieliska profesija, ļoti radoša, palīdzoša un bez rutīnas. Katra diena ir citāda, izaicinājumiem pilna.

Nevaram arī piesaistīt psihologu, meklējam jau gadu. Kad studēju, ieguvu maģistra grādu psiholoģijā, bijām trīs kursi. Kur jaunie speciālisti paliek, ir jautājums. Arī mūsu Sociālajā dienestā jārēķinās, ka būs vajadzīga paaudžu maiņa. Ir darbinieki, kuriem tuvu pensijas vecums. Tāpēc ir jādomā, kā piesaistīt jaunos speciālistus, kā par soci­ālo jomu ieinteresēt jauniešus.

Esmu vidusskolēniem stāstījusi par sociālo darbu. Pirmais, ko skolēni pajautā, – kāds ir atalgojums. Ar to arī daudzu interese beidzas. Turklāt darbs nav viegls, prasa lielus emocionālos resursus.

Lai kļūtu par sociālo darbinieku, ir jāmācās četri gadi. Bet no pieredzes varu teikt, ka studijas ir ļoti interesantas. Kad mācījos sociālo darbu, sapratu, ka pēc tam varu strādāt dažādās jomās, jo sociālais darbinieks apgūst zināšanas ļoti daudzās nozarēs, ne tikai par psiholoģiju, bet arī jurisprudenci, ekonomiku, visu, kas saistīts ar sabiedrību. Stājoties maģistratūrā, arī domāju, ko gan šīs studijas vēl dos, bet kvalitatīvais un interesantais mācību saturs deva jaunu enerģiju un virzību.

-Kāda bija jūsu maģistra darba tēma?

-Rakstīju par sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem patstāvīgas dzīves veicinošo faktoru izvērtējumu.

Šis temats man ir ļoti tuvs. Kādreiz es neizpratu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, tāpēc nezināju, kā ar viņiem runāt. Kad sāku strādāt Cēsīs, bija invalīdu habilitācijas centrs, uz kuru man bija ļoti grūti aiziet. Bet, jo vairāk gāju, jo vairāk biju ar šiem cilvēkiem kopā, jo vairāk sapratu, cik viņi ir patiesi, cik patiesas emocijas viņi gan izrāda, gan sniedz citiem. Mēs ikdienā esam aizmirsuši, kā izpaust emocijas, kā izrādīt prieku. Decembrī bijām uz Ziemassvētku pasākumu Priekuļu dienas aprūpes centrā, klienti bija sagatavojuši nelielu izrādi “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Jauniete, kura pārvietojas ratiņkrēslā un sazinās neverbāli, pasākumā bija karaliene, viņa perfekti iznesa šo lomu. Arī darbinieki dara fantastisku darbu, viņi saredz, ko katrs spēj, kādi ir katra talanti.

Atgriežoties pie maģistra darba tēmas, man bija ļoti svarīgi saprast, kādi faktori veicina un kādi kavē personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem dzīves kvalitāti. Pētījums parādīja, ka ļoti būtisks ir cilvēciskais faktors – izpratne, ka arī šiem cilvēkiem ir ļoti svarīga privātā dzīve, privātā vide, ka svarīgs it viņu viedoklis – kā un ko viņi vēlas. Dažubrīd darbinieki to nenoskaidro. Bet šis cilvēks ne ar ko neatšķiras no mums, pārējiem, un viņam arī ir tiesības izvēlēties, ko darīt un kā dzīvot. Tāpēc katram ir vajadzīga sava pieeja. Tas ir tas, kas šobrīd ir aktuāli sociālajā darbā kopumā– uz klienta centrēta pieeja, kas balstīta individuālajās vajadzībās.

Reizēm cilvēki zvana uz sociālo dienestu, pastāsta, kādu statusu viņi ir saņēmuši, un prasa, kas viņiem pienākas. Tad jautāju, kādas ir viņu vajadzības, kāds atbalsts nepieciešams. Jo mēs varam un vēlamies palīdzēt tur, kur cilvēkiem atbalsts patiešām ir vajadzīgs.