Dzīves skaistums slēpjas spējā pamanīt un novērtēt mazās dzīves burvības

Ruta Putnaērgle ir neformālās izglītības centra ” Baltā studija” vadītāja.  Cilvēks, kurš prot priecāties par dzīvi, aizraut un ieinteresēt citus mācīties ko jaunu, atbalstīt un motivēt grūtos brīžos vispiemērotākā un atbilstošākā veidā. Numeroloģija ir Rutas aizraušanās, kas, strādājot ”Baltajā studijā”, ir pāraugusi profesionālā darbībā.

-Kāda ir jūsu ikdiena? Saprotu, ka numeroloģiju arī mācāt citiem.

-Plašs jautājums! Kopš 2012.gada man ir sava “Baltā studija”, tā radās, lai saliedētu līdzīgi domājošos. Studijas mērķis bija izveidot kursus, kur tiek aplūkotas dažādas ezoteriskas tēmas. Aicinājām lektorus, rīkojām lekcijas kursu veidā. Kad pati beidzu Baltijas Astroloģijas skolu, kura darbojās Hamburgas astroloģijas programmā, atvasinājumā no klasiskās astroloģijas, sapratu, ka vēlos darīt šīs lietas mazliet atšķirīgi – nevis labāk, bet citādāk.

Mēs visi ieliekam lietas rāmjos, bet ir jācenšas robežas paplašināt – baltam nav jābūt tikai baltam. Kad sāku darbu savā studijā, man ļoti tuva bija tieši numeroloģija. Sāku ar to, un darbs izvērtās par kārtīgu skolu. Bet tagad, pēc 13 gadu darbības, esmu sapratusi, ka cilvēki vairs negrib mācīties trīs gadus, visu grib apgūt ātri – kursu veidā. Mans uzdevums ir iedot pamatu numeroloģijā, un tad cilvēkam pašam ir jāsaprot – ja tas interesē, tad ir jāiet mācīties tālāk, padziļinātāk.

Cilvēks, iepazīstot sevi caur skaitļiem, arī sāk labāk saprast visu, kas notiek apkārt. Viss, kas ir tevī, ir apkārt tev. No rīta izej ārā, paskaties, kādu ainu redzi, tāds arī ir tavs iekšējais stāvoklis. Ja iziesi ārā dusmīgs un neapmierināts, tad visa pasaule tādās krāsās arī radīsies. Te arī ir visa gudrība par ezotēriku un eksotēriku! Es vienmēr saku tā: “Ja pavēro cilvēkus un visu to, kas notiek apkārt, ja nemitīgi gribam kritizēt, nosodīt citus, tad jau jāiet pašam un jādara tā lieta labāk!”

Katrs dzīvojam savā pasaulītē, pēc saviem ieskatiem, un mūsdienu pasaules viedokļu brīvība būtu mazliet jāpārvērtē. Cilvēkam ir jāsaprot, ka svarīgs ir arī fiziskais dzīves plāns, jo ir jādarbojas, jā­strādā, citādi nebūs, ko ēst, ko vilkt mugurā. Bet ir svarīgi arī atrast to savu lietu – savu hobiju, savu piepildījumu.
Mūsdienās daudz runā par apzināšanos. Tas nav nekas jauns, tas nozīmē, ka dzīvojam šajā mirklī – šeit un tagad. To – atslēgt prātu – var tikai tad, kad cilvēks dara to, kas viņam patīk. Kāds izvēlas skriet, kāds- ravēt dobes, kāds lasa grāmatas, cits gatavo ēst pēc jaunām receptēm. Kad cilvēks izzina sevi arī caur cipariem, ir skaidrs, kāpēc tu esi tieši tāds, kāpēc tevi neapmierina tas vai kas cits, kāpēc tiecies pēc kaut kā cita. Katram ir jāatrod tā sava lieta – savs vaļasprieks.

Būtībā mēs visi esam vienoti. Saviem studentiem arī vienmēr saku – ja ir jautājums, tad ir atbilde. Ja prasām, kāpēc kaut kas notiek tā vai citādi, tad tam ir arī atbilde. Mēs katrs nākam iemiesojumā un savu dzīvi esam izvēlējušies jau iepriekš. Nav svarīgi, vai cilvēks tic vai netic savai reinkarnācijai. Katrs ienākam šajā pasaulē, un mūsu dzīves scenārijs jau ir uzrakstīts. Tie notikumi, kas ir paredzēti, notiks neatkarīgi, vai skriesim uz vilciena pēdējo vagonu vai pirmo. Viss, ko cilvēks domā, dara, ir iepriekš paredzēts.

-Reizēm brīnāmies, kāpēc nenotiek viena vai otra lieta, ko vēlamies vai plānojam..

-Tas ir tāpēc, ka visi notikumi ar cilvēku notiek tad, kad viņš tam ir gatavs – ir gatavs kaut ko pieņemt. Ābols no ābeles arī nokrīt tikai tad, kad ir gatavs! Ir arī jāsaprot, ka vēlmes ir dažādas un to katram ir ļoti daudz. Bet kuras ir mūsu patiesās, īstās vēlmes? Un kuras ir uzspiedis kāds cits, sabiedrība vai kādi paša kompleksi? Te arī slēpjas atbilde. Tās mūsu patiesās vēlmes ir tās, kas dara mūs laimīgus.

-No sava likteņa aizmukt laikam nevaram. Bet ko darīt cilvēkam, kad viņš nonāk dzīves krustcelēs? Kā saprast, kā rīkoties vispareizāk?

-Pirmā doma, pirmā intuīcijas stīdziņa ir vispareizākā. Kad pieslēdzas prāts un ilgāk sākam par kaut ko domāt, tad aizklīstam no pareizā ceļa. Piemēram, kāda gan ir jēga uz kādu dusmoties? Tas ir tas pats, kas iedzert indi pašam un gaidīt, kad nomirs otrs. Otram cilvēkam patiesībā tavas dusmas neko neizsaka. Ar apvainošanos ir līdzīgi. Ja man kaut kas otrā tracina, problēma ir manī.

Arī par šiem spoguļiem mūsdienās tiek ļoti daudz runāts. Visi tie cilvēki, kas zog vai slepkavo, vai dara citas amorālas lietas, ir nākuši šajā iemiesojumā tādēļ, lai mums, pārējiem, parādītu, kā nedarīt – kas ir slikti, kas ir nepareizi, kā nedrīkst dzīvot.

Kā būt laimīgam? No rīta, atverot acis, prātā ir divas domas – būt laimīgam vai nelaimīgam. Kuru cilvēks izvēlas, tāda diena arī veidojas. Laime arī ir ļoti individuāls jēdziens. Vienam tā ir spēja pamosties no rīta bez sāpēm, citam – doties sen izsapņotā ceļojumā. Bet patiesībā mums katram ir jābūt laimīgam tieši par to, kas mums ir dots – ne vairāk, ne mazāk. Ir jābūt pateicīgam, ka no rīta var pamosties, piedzīvot dienu. Ir svarīgi būt vairāk klātesošam, pamanīt visumā mazās detaļas – kā baloži bučojas vai vārnas viena otru samīļo, kas ir tie dzīves laimes sīkumi.

Pasaule ir krāsaina, un mēs varam to visu pieredzēt. Ir svarīgi atslēgt prātu, nedomājot, ko mums vajag vai kas jādara. Šodien ir tikai šis mirklis, un no šī mirkļa arī veidojas rītdiena. Protams, vajag arī plānot, tomēr vajag mazāk raizēties.

-Vai ar ezotēriku var nopelnīt?

-Ir tā – ir skaisti, ja cilvēks ir izlēmis sevi pilnveidot, mācīties ezotēriku, pavērt savu skata lauku plašāku, tomēr to nedrīkst darīt uz ģimenes rēķina, ja šī izglītība maksā ikdienas tēriņus, tad tas nav jādara. Daudzi domā- izmācīšos astroloģiju un tad tikai sākšu pelnīt! Tā nav. Ar ezotēriku naudu nevar nopelnīt. Tā ir kalpošana, tas ir aicinājums. Cilvēks no visuma nevar paņemt vairāk, kā viņam tiek dots. Laimīgs nav tas, kam ir daudz naudas. Laimīgs ir cilvēks, kas ir pateicīgs par visu, kas viņam ir. Galu galā, vai zelta kalnus kāds varēs paņemt līdzi sev kapā? Nevarēs. Mēs pārāk daudz zūdāmies par to, kā mums nav, būtu jāpriecājas par to, kas ir.

-Kā ar sociālo tīklu laikmetu? Vai arī tas nepaspilgtina šo vēlmi tiekties pēc kaut kā arvien vairāk?

-Protams, tā visa ir liela ilūzija. Tagad, pēc 2000.gada, iemiesojumā ir pavisam citādi bērni. Tagad bērni aug pārtikušās, labās ģimenēs, bet te ir otra galējība – ir plašs speciālistu klāsts garīgām kaitēm. Ir psihologi, terapeiti, kas visi meklē vainu bērnu vecākos. Tas man liekas absurdi. Kāda gan ir jēga vainot māti, kura mani nemīlēja, un tāpēc es neprotu mīlēt? Ir jāsaprot, ko varu darīt pats, lai dzīvotu labāk.

Katrs savus vecākus izvēlamies pirms iemiesošanās. Bērni mums ir doti uz īsu laiku. Viņi ir jāmīl, nevajag viņus arī ierobežot. Bērns ir jāvēro, jāsaprot, ko viņš pats vēlas. Ir jāpalīdz talantus pilnveidot. Visas situācijas dzīvē ir iedotas uz laiku. Arī mūsu ķermenis. Es vienmēr saku- pliks tu, cilvēks, šajā pasaulē ienāci, un pliks un viens tu no tās aiziesi. Ir vienalga, vai pieder piecas kleitas un desmit mājas, vai tā visa nav. Mūsdienās pasaule ir vaļā. Jaunieši ir gatavi un atvērti pasaulei.