Džeza maģiju varēs sajust arī Cēsīs

Jaunais cikls “Jazz Lounge – Toma Rudzinska rezidence” koncertzālē “Cēsis” šogad piedāvās četrus izmeklētus džeza vakarus.

Rezidences laikā džeza saksofonists un komponists Toms Rudzinskis aicina uz Cēsīm tuvākos muzikālos domubiedrus no Eiropas, katru ar atšķirīgu rokrakstu un improvizācijas pieeju.

Pirmo cikla koncertu 7. februārī atklās poļu trompetists un komponists Tomašs Dabro­vskis, kuru žurnāls “DownBeat” raksturo kā “vienu no Eiropas daudzpusīgākajiem un zinātkārākajiem mūziķiem”. 2025. gadā Tomašs Dabrovskis saņēma Polijas augstāko mūzikas apbalvojumu “Fryderyk” kategorijās “Gada mūziķis” un “Gada albums” par ierakstu “Better”, nostiprinot vietu mūsdienu džeza un improvizētās mūzikas prie­­­k­š­­­­­­plānā. Toms Rudzinskis piekrita “Druvai” pastāstīt vairāk gan par rezidenci koncertzālē, gan savu ceļu mūzikā.

-Ko ietver sevī tāda rezidēšana?

-Tas laikam ir kā nu kuram. Man tas ietver iespēju satikties un kopā pamuzicēt ar cilvēkiem, ko es arī kādu laiku neesmu redzējis. Ir fantastiska sajūta ar tādiem augstas klases mūziķiem būt uz vienas skatuves un prezentēt šo mūziku klausītājiem. Visi, ko esam aicinājuši uzstāties Cēsīs, ir arī lieliski komponisti. Viņi raksta mūziku, un tai ir savs zīmogs. Un ir milzīgs prieks pievienoties katram šo mūziķu sastāvam, jo ikreiz es paņemu arī kaut ko sev, kaut ko iemācos.

Katrā rezidences koncertā mēs būsim unikālā sastāvā, un tā maģija būs izbaudāma tikai konkrētajā uzstāšanās reizē. Man liekas, džeza mūzika ir skaista tieši tajā, ka esam satikušies tieši šie mūziķi un tieši šie klausītāji, tas ir vienreizējs notikums, kurš vairs nekad nenotiks! Vai nu tu tur esi, vai neesi, tā ir tava izvēle. Un, ja tu tur esi, tad esi piedzīvojis brīnumu, kaut ko tādu, kas nekad vairs mūžā neatkārtosies. Tas ir kaut kas unikāls un skaists, kas attiecas tieši uz improvizēto mūziku. Šajos koncertos vienmēr klausītāji arī ir kā daļa no notikuma, mijiedarbojoties ar mūziķu tā brīža sniegumu.

-Mīlestība uz mūziku ir no dziļas bērnības? Mūzikas skola un tā tālāk?

-Jā, patiešām no agras bērnības, jo tiku iesaistīts dažādos mūzikas projektos jau ļoti agrā vecumā. Pirmais bija manas mammas draudzenes ansamblis, kurā dziedāju no trīs gadu vecuma. Runā, ka man esot bijusi laba balss. Tagad mana balss ir saksofons. Bet agrāk dziedāju ansambļos, arī baznīcas korī.

-Un mācījāties mūzikas skolā?

-Pirmais mūzikas skolas piegājiens bija klavierspēlē uz divām nedēļām. Kamēr mamma bija ārpus Latvijas, vecmamma mani izņēma no tās. Viņai bija jāpieskata, kā es trenējos spēlēt klavieres, un viņa laikam saprata, ka nav…, nebūs.

-Bet mūzikas skolu taču galu galā apmeklējāt?

-Pēc tam bija otrais piegājiens. Septiņu gadu vecumā iestājos saksofona klasē. Sāku­mā, kā jau visiem, motivācija bija mazliet jāmeklē, bet uz mūzikas skolas beigu daļu es jau daudz piedalījos konkursos, kam sekoja dažāda veida panākumi, un tā lieta aizgāja diezgan raiti.

-Un tālāk?

-Vispār, kad man bija jāsaprot, kur pēc pamatskolas mācīties, bija diezgan skaidra pārliecība, ka tā būs mūzikas vidusskola. Kad stājos mūzikas vidusskolā, es jau spēlēju vairākos mainīgos muzikālajos sastāvos nosacīti jau džeza mūziku.

Sāku mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Tā bija loģiska notikumu attīstība. Es teiktu, ka Latvijas kontekstā šī ir bijusi un vēl joprojām ir visai prestiža mūzikas mācību iestāde. Tur man, starp citu, ir tas gods no šī gada vadīt Džeza nodaļu. Mans pedagogs Hermanis Eglītis, kurš jau ir aizsaulē, arī mudināja uz džeza mūziku. Viņš bija no tās paaudzes, kad padomju laikos džezs bija drīzāk nevēlamās mūzikas sarakstā. Tad viņš izvilka kādu tēmu no džeza. Un viņš mani arī aicināja improvizēt, kas ir diezgan netipiski mūzikas skolās. Mūzikas skolā mācoties akadēmisko mūziku, improvizācija nav gluži obligāta vajadzība. Tajā laikā, vēl tikai uzsākot mācības, mums izveidojās sava mūzikas vienība “Morning after”.

-Un kā veicās ar savu grupu?

-Patiesību sakot, mums gāja diezgan labi. Daudzkārt apceļojām visu Latviju un koncertējām, bijām dažādu raidstaciju mūzikas topos. Jāsaka, ka koncertpieredze tika gūta līdztekus mācībām.

-Bija skaidrs, ka tālākais ceļš arī būs mūzika?

-Jā, nebija divu domu, ko darīt tālāk. Pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas absolvēšanas iestājos konservatorijā Amsterdamā.

-Kāpēc tāda izvēle?

-Viens ir tas, ka tajā laikā mūsu akadēmijā vēl nebija džeza nodaļas. Vēl tas, ka bija jau pāris mūspuses cilvēku, kas studēja Amsterdamā, tātad bija kāds, kam vajadzības gadījumā var lūgt padomu. Amsterdamā ir ļoti laba akadēmija. Es arī saviem studentiem, kas vēlas mācīties ārpus Latvijas, to iesaku. Amster­dama, manuprāt, starp Eiropas augstskolām ir noturējusi savu līmeni. Es arī no tā laika esmu ieguvis daudzus internacionālus kontaktus.

Amsterdamā es pabeidzu bakalaura un arī maģistra programmu, biju uz pusgadu apmaiņas programmā Filadelfijā, kas arī bija forši. Pēc mācībām uz dažiem gadiem atgriezos Latvijā, tad sekoja Berlīne. No Berlīnes perioda arī man ir ļoti daudzi internacionāli kontakti ar mūziķiem, ar kuriem varu sadarboties vēl joprojām. Tas ļāvis nodrošināt internacionālu karjeru. Jāatzīst, ka gada griezumā vidēji reizi mēnesī es spēlēju kaut kur ārzemēs. Ir, protams, atšķirīgi periodi – ir mierīgāki, bet ir arī tādi – nemitīgā kustībā. Piemēram, drīz, pavasarī, būs ļoti aktīvs periods.