Cēsnieks Andis Trops dalās pieredzē, kā pagājušā gada nogalē devies darba meklējumos uz Itāliju. Viņš neslēpj, ka ne tikai viņu, bet vēl četrus cēsniekus uz to pamudināja kredītsaistības un nenomaksātie rēķini.
Andis tec, ka paziņa viņam pastāstījusi par vīrieti, kurš iekārtojot cilvēkus darbā ārzemēs. Viņš savācot cilvēkus un ar personīgo busiņu nogādājot līdz pašai Itālijai. Anda grupa, kurā devās darbā uz ārzemēm, bija otrā, kurai sekojusi vēlāk vēl viena. Tiesa gan tagad, kā stāsta Andis, pret veiklo darbā iekārtotāju uzsākta krimināllieta un cilvēkus vismaz šis avantūrists vairs Itālijā darbā neiekārtojot. Taču Andis uzsver, ka ar savu stāstu dalās tikai tādēļ, lai citi uzzinātu par šādiem “darbā iekārtotājiem” un neuzķertos uz viņu izliktajiem āķiem un skaistajiem solījumiem. Sākums cerīgs
Izbraukšanas dienā Andis ar citiem cēsniekiem un darba meklētājiem no Daugavpils tikās uz Jūrmalas šosejas, lai sagaidītu autobusiņu, ar kuru doties ceļā. Tiesa gan, kā saka Andis, iedomātā ērtā transportlīdzekļa vietā ceļa mala piestāja sagrabējis pagājušā gadsimta busiņš, un ceļojums uz cerēto labklājību varēja sākties.
“Iebraucot Jelgavā, tika secināts, ka busam ir caura riepa, kuru diezgan lielā salā šoferītis centās saremontēt. Atklājās arī, ka transportlīdzeklim nav kaut kas kārtībā arī apsildes sistēmu un gāzes pedāli, bet pēc neilga laika ceļojums turpinājās. Līdz mirklim, kad uz Latvijas- Lietuvas robežas apturēja policija un izrādījās, ka busiņam nav tehniskās apskates. Policisti brīnījās, kā ar tādu braucamo vispār domājam kur aizbraukt, bet situācija veikli tika atrisināta ar senseno piecīšu sistēmu. Laikam jau Latvijā dzīve līmenis tiešām iet uz leju,” pārdomās dalās Andis un turpina: “ Lietuvā braukšanu apgrūtināja sniega vērta un lielais aukstums. Braucot pa apledojošo šoseju, šofera vainas dēļ gandrīz cietām avārijā. Slikto riepu dēļ busiņš tika mētāts pa ceļu, pēc vairākiem mūsu aizrādījumiem busa šoferītis un darbā iekārtotājs reizē, nolēma apstāties malā un pagaidīt līdz rītam, kamēr tiks nokaisīts autoceļš vai rīta gaismā atrasts kāds serviss, kur riepas nomainīt. Jāpiebilst, ka šo nakti busā pavadījām ar aizsalušiem logiem un lielā salā grādos. No rīta ceļu tupinājām, bet ne gāzes pedālis, ne sildīšanas iekārta busam netika salabota.
Andis stāsta, ka ceļu turpinājuši, vidēji braucot ar ātrumu 50 kilometriem stundā. Tik ātri arī mērots garais ceļš cauri Polijai, Čehijai un Austrijai. Turklāt sniegputenim mijoties ar ledainiem un netīrītiem ceļiem. Itālija -ilgi gaidītā zeme
Andis stāsta, ka, iebraucot Itālijā, laika apstākļi mainījušies. Sniega apkārt bijis daudz mazāk un arī temperatūras vairs nav bijusi tik lielos mīnusos. It kā viss kārtībā līdz vienā no Itālijas benzīntankiem darbā iekārtotājs paziņojis, ka vairāk neesot naudas degvielai.
“Visi bijām šokā, jo katrs braucējs bija jau samaksājis 140 latus par ceļu. Mūsu šoferītis piedāvāja gaidīt kaut kādu mistisku autobusu, kurš it kā varēšot mums atvest naudu no darba vietas. Tobrīd mēs nezinājām, bet saucamā mūsu darba vieta atradās apmēram 1200 kilometru attālumā. Protams, gaidīt vairs nebija ne gribēšanas, ne pacietības- cilvēki sameta pārtikai paredzēto naudu benzīnam. Taču mūs atkal piemeklēja ķibele- pie dzīvības vairs nevarēja dabūt busiņu, kuram bija nosēdies akumulators. Pēc stundas tomēr šī problēma tika atrisināta un ceļu turpinājām. Nobraucot kādus 20 kilometrus, busiņš manāmi sāka vilkties. Tajā mirklī nakts laikā braucām pa autobāni, kur satiksme ir ļoti intensīva un ātrums liels. Tieši uz bāņa busam nodega sajūgs, un tas apstājas. Pēc desmit minūtēm nosēdās arī akumulators. Nebija vairs ne gaismu, nekā. Tie, kuri ir bijuši kaut vai Vācijā un braukuši pa autobāni, zinās, ka šāda situācija ir reāli dzīvībai bīstama. Taču tikai pēc ilgas vilcināšanās no darba iekārtotāja puses, tika izsaukts SOS evakuators,” piedzīvojumos dalās cēsnieks. Darbā iekārtotājs pazūd
Strādnieki no Latvijas nakts vidū kopā ar salūzušo busiņu tika nogādāti kādā servisā, kur gaidīja rītu. Taču tikai otrās dienas vakarā salūzušais transporta līdzeklis tika apskatīts un dots solījums, ka turamāko 24 stundu laikā tiks salabots.
“Darbā iekārtotājs ieteica doties uz tuvējo hoteli un tur pagaidīt, kamēr viņam tiks atgādāta nauda un tad varēsim pārlaist nakti. Taču nemanot mūsu darbā iekārtotājs pazuda, arī viņa telefons bija jau izslēgts. Pēc kāda laika nemierīga palika arī administrācija, jo mēs 12 cilvēku grupa turpinājām nīkt viesnīcas priekštelpā. Nolēmām paši apmaksāt sev istabas un iekārtoties tajās,” stāsta jaunietis un bilst, ka arī nākamajā dienā nekas neliecināja, ka darba devējs parādīsies. Taču cerībā viesnīcā tiek pavadīta vēl viena nakts. Turklāt par naudu, kuru tajā dienā no Latvijas atsūtīja tuvinieki. Andis stāsta, ka nākamajā rītā cēsnieki nolēmuši paši mērot tūkstoš kilometrus uz apsolīto darba vietu. Apelsīni uz dzīve pagrabā
Andis stāsta, ka cēsnieku bariņš bija aizkūlies jau līdz Romai, kad izdevās sazvanīt darbā iekārtotāju.
“Bez nekādām emocijām vīrietis mums pārmeta, kur esam un kāpēc neesam darbā. Paši turpinām ceļu ar vilcienu līdz pēc astoņām stundām nonācām mazā Itālijas pilsētiņā Sabari. Tādu Itāliju es nebiju iedomājies. Viss nolaists, apkārt dvašo nabadzība,” teic puisis un stāsta, ka turpat satika arī darbā iekārtotāju, kurš bez nekādām emocijām ierādīja mums gultas vietas un solīja nākamajā dienā parādīt darba vietas.
Kā solīts, nākamajā dienā cēsnieki tika aizvesti uz mandarīnu plantācijām. Taču ne solītā nauda, ne izslavētās bagātīgās mandarīnu plantācijas bija kārtējie meli.
“Nostrādājām desmit dienas, kad mandarīni vienkārši beidzās un nebija nekā vairs ko lasīt. Dienā saņēmām vidēji 12 latus. Dzīvojām pagrabā un pēc mēneša nīkšanas no Itālijas devāmies prom. Katram no mums šis ceļojums izmaksāja apmēram tādu naudas summu, par kuru varētu kārtīgi atpūsties Turcijā, divas nedēļas pieczvaigžņu viesnīcā,” saka Andis un dalās pārdomās, ka daudzi latvieši ir iedzīti izmisumā tādēļ, ka ir nenomaksāti rēķini un lielas kredītsaistības.
“Tieši tas bija dzinulis, kādēļ akli cerējām, ka tomēr būs labi. Taču arī tagad rokas neesam nolaiduši un, kā zinu, visi mani ceļabiedri no Cēsīm atrodas Anglijā un meklē darbu tur.
“Kāds draugs man teica, ka devis pasaulē gluži kā Sprīdītis laimi rakt. Es oponēšu un teikšu, ka devos naudu rakt, lai reiz atgrieztos mājās un būtu nodrošinājis sev labāku nākotni. Diemžēl Latvijā es to šobrīd nevaru izdarīt,” saka puisis no Cēsīm.
Komentāri