Saruna ar folkloras kopas “Dandari” vadītāju INGU DŪKU

Cēsniekiem pagājušajā sestdienā un līgatniešiem piektdien bija iespēja iepazīt deju tradīcijas. Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Dandari” vadītāja Inga Dūka un mūziķis Raitis Sondors kopā ar biedrības “Danču krātuve” dibinātaju Sandi Zučiku Vidzemē rīkoja bezmaksas atvērtas tradicionālās dejas meistarklases. Sarunājos ar INGU DŪKU par tautas deju praski, dejas un fokloras nozīmi.

-Pastāstiet par savu ceļu dejā! Kā nonācāt līdz tautu deju kolektīvam “Dandari”?

-Bērnībā ļoti vēlējos dejot, bet nevarēju saņemties. Vidusskolā mani uzrunāja kora biedrene: “Inga, piektdien danči, atnāc!” Tā nokļuvu Cēsu dančos, kur ar muti vaļā vēroju dejotāju prasmes. Kā var atcerēties tik daudz deju! Sajūsmināta turpināju piedalīties un mācīties, iesaistījos folkloras kopā “Ore”. Pārceļoties uz Rīgu un iestājoties Latvijas Univer­sitātē, uzreiz pamanīju “Dandaru” plakātu un devos uz mēģinājumiem. Vairāk nekā desmit gadus aktīvi darbojos kā dejotāja. Sākot studijas Latvijas Kultūras akadēmijas programmā “Tradicionālā kultūra un folklora”, kļuvu par “Dandaru” vadītāju.

-Ar ko pašai īpaša deja- sevišķi folkloras izpratnē?

-Sākumā centos tikt uz visiem dančiem – braucu uz Cēsīm, Rīgu, Tartu, visur, kur ir danči, man bija jābūt. Deja man deva tīru prieku, endorfīnus, kopienas sajūtu. Sākumā tās bija divdaļīgas pāru dejas, ko dejo Latvijā, citās Balti­jas un Eiropas valstīs, arī Balt­krievijā. “Dandaros” iepazinu daudzpāru dejas un kadriļas, kuras pierakstītas Latvijā.

Mani apbūra jauno melodiju skanējums un deju elementu dažādība. Visbiežāk šīs ir četrpāru dejas, kur katrs dalībnieks ir svarīgs, lai deja ritētu savu gaitu, kā arī nozīmīga ir savstarpēja komunikācija, žesti, saspēle. Lai arī forma ir būtiska, tomēr ir arī solo gājieni, kur katrs var izpaust individuālās prasmes. Deja ir vēl viena valoda, kādā es komunicēju, izpaužu sevi, jūtu citus. Dejā ir tik daudz elementu, kuri mani iepriecina, izaicina. Piemēram, mūzika, kurš to spēlē, un kā reizēm aizveru un acis un izkūstu mūzikā. Mūzika var būt ļoti iedvesmojoša, rosinoša. Deju partneris var ar mani sadarboties, es ļaujos viņa improvizācijai, ierosinājumiem, savukārt viņš vai viņa – maniem. Tad tā jau ir līdzvadīšana, brīnišķīgi skaista pieredze! Es jūtu un redzu, kas dejo blakus, arī ar viņiem reizēm sadejojamies, sasmaidāmies, dažkārt pat apmaināmies partneriem.

Deju telpa, apgaismojums, grīdas kvalitāte un slīdamība, dejotāju blīvums telpā – visi šie faktori maina manu deju pieredzi. Lai arī dejoju jau 20 gadus, zinu, ka man vēl ļoti daudz jāmācās, joprojām meklēju jaunus deju skolotājus, partnerus un notikumus.

-Šķiet, pēdējos gados interese par senču tradīcijām, folkloru, latvisko dzīvesziņu jūtama vairāk, arvien vairāk cilvēku tam pievēršas. Vismaz tādu iespaidu rada informācijas vide.

-Man prieks par jebkuru, kurš atnāk uz dančiem. Motivācija ir visdažādākā, bet, ja cilvēks gūst gandarījumu un prieku, tad tas ir brīnišķīgi. Šobrīd arī deju pasākumi kļūst arvien reģionālāki, danču vakariem ir savi vietējie muzikanti, bet bija brīdis, kad ar “Danda­riem” devāmies divu stundu braucienā no Rīgas, lai uzspēlētu dejotājiem, kuriem nebija savu muzikantu. Arī tagad tiekam aicināti vai paši piesaistām līdzekļus un dodamies vadīt meistarklases, bet danču daudzums visapkārt ir krietni palielinājies.

-“Dandari” 2019. gada sākumā noslēdza vērienīgu projektu “100 danči simtgadei”, kurš bija kā video veltījums valsts simtgadei. Pastāstiet vairāk par to!

-“Dandaru” dalībnieks Sandis Zučiks filmēja video skaistās vietās: ziemā purvā saulrietā, pie Gaujas ietekas jūrā, uz lauku ceļiem, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un citviet Latvijā. Man visspilgtāk palikusi prātā purva pieredze, kad dejojām sasalušā purvā, ķērām saulrietu un izmīdījām sniegu, lai būtu, kur dejot.
Vēl īpašs notikums bija uzvedums “Trejdeviņi spēlmanīši” 2023. gada Dziesmu un deju svētkos, kur horeogrāfe Agate Ban­kava nāca uz mūsu mēģinājumiem un, redzot mūs un mūsu dejas, izveidoja orģinālhoreogrāfijas pie “Iļģu” mūzikas. Līdztekus bija iespēja dejot arī tradicionālo deju polku, Garo danci un Līkumu deju. Ļoti priecājos par iespēju atkal pilnvērtīgi būt “Dandaros” dejotājas “ādā”. Mēģinājumi un pats koncerts, kad spēlēja “Iļģi”, bija ļoti interesanti. Ļoti satraucošs un īpašs. Šo pieredzi ar prieku atkārtotu.

“Dandari” devās jauniešu apmaiņās, viena tāda bija pagrieziena punkts manā dejas dzīvē. Mazā Francijas pilsētiņā trīs nedēļu garumā tikāmies ar dejotājiem no Francijas, Turcijas un Bulgārijas, radījām oriģinālhoreogrāfiju, balstoties uz katras valsts tradicionālajām dejām. Taču visbūtiskākā bija franču deju “Balfolk” iepazīšana. Tās pārvedām uz Latviju, mācām nodarbībās. Šajās dejās uzmanību pievēršam savstarpējai komunikācijai pārī: vadīšanai, sekošanai, soļiem, līdzsvaram, improvizācijai. Šīs dejas kultūras iepazīšana deva padziļinātu un arī svaigu skatu uz dejošanu kā tādu un arī lika izvērtēt, kā es līdz šim dejoju un kā es vēlos dejot. “Balfolk” dejām ir ļoti skaista un niansēta mūzika, kas liek arī kustēties daudz brīvāk, dažādāk, dejotāji vairāk ieklausās gan mūzikā, gan partnerī.

Šogad svinēsim “Dandaru” 45.jubileju ar “Dandarballi”, izdejojot deviņas dalībnieku mīļākās kadriļas un citas pāru dejas. Kadriļballes tradīcija aizsākās 2015.gadā, kad tā brīža vadītājs Ilmārs Pumpurs rīkoja grandiozu kadriļu balli. Visi bija saposušies kadriļu tērpos vai tautastērpos, izdejojām, kā arī iemācījām ļoti daudz kadriļu un daudzpāru deju. Tas deva iedvesmu rīkot kadriļu balles Lūznavā un citviet Latvijā.

-Jūs oktobrī Līgatnē un Cēsīs vadāt deju meistarklases.

-Jā, oktobris ir ražens deju mēnesis, īstenosim projektu “Danču meistarklases Vidzemē”. Tiek rīkotas piecas atvērtās deju meistarklases, kur aicināti visi interesenti. Ar šo projektu vēlamies uzlabot dejotāju prasmes, pievēršot uzmanību stājai, līdzsvaram, roku un kāju pozīcijām, komunikācijai pāra starpā un arī citiem dejotājiem. Tādējādi uzlabojam dejotāju tehniskās prasmes, padarot dejas ērtākas, patīkamākas, jautrākas, kopumā veicinot veselīgu dzīvesveidu.

Papildus vēlamies pievērst lielāku uzmanību, izcelt to Vidze­mes horeogrāfisko mantojumu, kuru reti var redzēt danču vakaros. Īpaši tiks izcelta deja eilenders, kura agrāk Vidzemē bija ļoti populāra, pierakstos saglabājušās daudzas melodijas.

-Dejošana, šķiet, ir ne vien aktīvs vaļasprieks, kas nodrošina izkustēšanos, bet arī dod garīgo pienesumu.

-Man reiz teica, ka deja ir mana terapija. Fiziska izkustēšanās, piekušana ir būtiska dejas daļa. Taču vēl svarīgāka ir šī satikšanās dejā ar otru cilvēku, tāpēc man ļoti patīk pāru dejas, kurām nav konkrētas horeogrāfijas – polka, valsis, eilenders, mazurka, burē. Dejā iesaistās abi. Drīzāk visi trīs, jo pāri jau kustina mūzika. Deja ir brīdis, kad visvairāk jūtos šeit un tagad, ļoti izbaudu, ja izdodas šo sajūtu noķert.

-Kur smeļat iedvesmu, idejas deju folkloras kopas programmām?

-Materiālus un idejas es meklēju garamantas.lv platformā, dažādos folkloras un citos materiālos. Kad “Dandarus” kaut kur uzaicina, es padomāju par attiecīgo gads­kārtu vai apmeklētājiem, kuri tur būs, un pielāgoju programmu, lai būtu kaut kas visiem, gan maziem, aktīviem bērniem, gan kaut kas mierīgāks ar staigāšanu un dziedāšanu. Cilvēkiem ļoti patīk rotaļas, daudzās pāri nevajag. Mēs izstāstām norisi, un cilvēki aizrautīgi iesaistās! Dažreiz tik skaisti dzied, ka es tikai klausos un baudu.

Mani iedvesmo lieliski dejotāji un gudri cilvēki, piemēram, etnomuzikologs Oskars Patjanko, ar kuru kopā īstenojam “Polku popularizēšanas projektu”, šobrīd esam īstenojuši, šķiet, jau desmit nodarbības. Dodamies pie folkloras kopām un kopā skatāmies arhīva video, klausāmies ekspedīciju aprakstus, kur dejotāji stāsta, kā dejojuši polku. Tik priecējoši redzēt, ar kādu azartu jaunieši lec kādu polkas “specefektu”! Mani iedvesmo kvalitatīvi, pārdomāti festivāli un semināri, iesaku doties uz Tallinu, kur maijā notiek tradicionālo deju festivāls “Sabatants”, kā arī netālu no Viļņas festivāls “Folk LT”. Pati varu ieteikt arī savus festivālus: “Rijas balli” septembrī un “Blusu balli” martā.

-Visbeidzot – vai rudens, ziemas, pavasara laikā dejai ir cita noskaņa? Vai to papildina gads­kārtu svētki, šī laika sajūtas?

-Rīgā tik ļoti neizjūtu gadalaika maiņu. Kaut kā atceros no Cēsu dančiem, ka bija laiks, kad nedejojām “Pērkonīti”, iespējams, tas bija rudens, ziemas periodā. Jā, gadskārtas vairāk nosaka rotaļu izvēli pasākumos, bet dejas gan paliek visu gadu vienādas.