Darbs atrod to, kurš dara

“Tīrums slapjš, nevar iestādīt kartupeļus. Pārējais viss aug, zemenes zied,” satikta pagasta centrā, saka Aija Roze un piebilst, kamēr dārzā dubļi un nevar ravēt, ir laiks atnākt novēlēt.

Aija ir aizņemta pensionāre, kuru darbs vienmēr atradīs. “Šī vasara būs brīvāka,” viņa bilst. Pēdējās septiņas sezonas nostrādātas brāļu Kaudzīšu muzejā, gādājot par kārtību mājās un pagalmā. Tagad būs vairāk laika pašas dārzam, kurā izaug viss ikdienas galdam. “Diezin vai mežā ogas būs, salnas bija stipras. Āboli būs, ābeles skaisti ziedēja. Pērn bija laba raža gan vecajām, gan jaunajām. Daudz ābolu sažāvēju, mazbērniem garšo, pavasarī arī trušiem bija kārums,” pastāsta Aija un atzīst, ka mierā nosēdēt nevar, gribas darīt.

Abi ar vīru Valdi labprāt piepalīdz kaimiņiem – gan tiem, kuri jau gados, gan vasarniekiem pa nedēļu siltumnīca jāpieskata. Ziemā Aija palīdz Valdim meža darbos.

Tas piebaldzēnietes nemiers un sīkstums. Aija ir piebaldzēniete paaudzēs. Dzimtas māja “Mazkaļņēni” celta 1890.gadā. Pēc skolas viņa devās prom no Kaives, dzīve aizveda uz Rāmavu, Ķekavu. Kad mammai    mājās saimniekot bija palicis par grūtu, Aija atgriezās.

“Bija piemājas saimniecība gan ar piena, gan vēlāk, kad par pienu gandrīz neko nemaksāja, gaļas lopiem. Tagad ir vien pāris trušu,” pastāsta kaivēniete un piebilst, ka nekur nav tik jauki kā dzimtajā mājā.

Spilgtā atmiņā lielā vētra, kas gan nogāza Vējupkalna ozolu, gan izpostīja “Saulrietu” mežu Vecpiebalgā.    “Vējš pūta, lietus sitās logā, ka neko nevarēja redzēt. Ārā bija liels troksnis. Pārbijusies stāvēju virtuves vidū. Kad troksnis piestāja, vīrs brīnījās, ka ārā tik gaišs. Pie mājas kļava bija nogāzta uz garāžas, zars uz malkas šķūnīša.    Ozols, patālāk no mājas, ar saknēm izgāzts. Zemē gulēja ābele, bērzs, plūme.    Ko tādu dzīvē nebiju redzējusi,” atceras “Mazkaļņēnu” saimniece un piebilst, ka pirms gadiem tuvu mājai augušas vēl trīs kļavas, tās laikus nozāģējuši.   

“Ap vecās kļavas izgāzto    celmu tagad apkārt skaisti vijas vīteņi,” bilst saimniece.

Aijas vecvecāki bijuši apkārtnē pazīstami amatnieki. Viņa ir čakla rokdarbniece un darbojas pagasta rokdarbu pulciņā “Saulessvece”. Savulaik apgleznots zīds, tapots, veidotas pērļu gleznas un rotas. “Vadītāja vienmēr atrod kādas mums svešas rokdarbu tehnikas, un ir interesanti pamēģināt. Šogad “Saulessvecei” 20 gadi, brauksim ekskursijā uz Dobeli,” atklāj pulciņa dalībniece.

Aijas vecvectēva stellēm mājvieta ir pulciņa telpās. Viņa reizi nedēļā iet aust. Šoziem noaudusi trīs lupatdeķus. “Sagriezu jaunības dienu kleitas, blūzes, iznāca skaisti lupatdeķi,” gandarīta audēja. Ar lepnumu viņa piebilst, ka mājās glabājas    vecmammas austais lupatdeķis, linu palagi un dvieļi no pašu audzētiem liniem. Ziemas vakari paiet ar adāmadatām rokās, jo zeķu valkātāju dzimtā daudz. “Agrāk dejoju kolektīvā, vēl pirms dažiem gadiem spēlēju teātri, tam gan esmu metusi mieru,” pastāsta Aija.
Izauguši trīs bērni, kuri savā dzīvē Ķekavā, Berģos un Rēzeknē, bet ir atbalsts vecākiem.    Ziemassvētkos, Jāņos, Lieldienās, jubilejās Aija īpaši gaida piecus mazbērnus.   

“No rīta apkārt migla,    saule mostas, putni dzied… Kur vēl ir tādi rīti kā manās mājās,” saka Aija Roze.