Cimdos māksla un atmiņu zīmes

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore bija režisore, pedagoģe, filozofe un Cimdu Jettiņas radošās dzīves līdzgaitniece un mantojuma glabātāja Elīna Apsīte.

-Ir “Jettes dienu grāmata”, bijušas mazākas un plašākas izstādes un izrādes, pasākumi, arī dokumentāla kustību, vārdu un skaņu eseja “Kā man gribas iet…”. Kas palicis neizstāstīts par Jettiņu?

-Ne jau palicis neizstāstīts. Izstāde bija ceļš uz grāmatu, lai gan sākotnēji bija doma radīt grāmatu, lai  viņas cimdus iemūžinātu vienos vākos. Tekstīlija ir zūdoša matērija. Tā kā Jettiņas cimdi glabājas dažādos Latvijas muzejos, tie vienkopus nav apskatāmi, izņemot īpašas reizes kā izstādē “Dzīvais cimds”. Tagad grāmatā cimdu cikli ir vienuviet. Jettes cimdiem ļoti svarīgs ir stāsts, ko viņa pati par katru ciklu, katru cimdu stāstīja, jo katram ir sava tapšanas vēsture, tajos ieadītas domas, notikumi, viņai tobrīd kas svarīgais. Savukārt man šķita svarīgi, kamēr    atceros viņas stāstus, tos pierakstīt, lai nepazūd, un ielikt grāmatā.

-Katram, kurš ciemojies Dzērbenes “Lejniekos”, atmiņā tikšanās ar adītāju un sarunas.

-Es tās saucu par Cimdu izrādēm. Tas bija īsts uzvedums ar sarunāšanos, jokošanu, smalku ironiju, tautasdziesmām, cimdu stāstu stāstīšanu, kolorītu cimda idejas tapšanas un adīšanas gaitas aprakstu un visbeidzot ar gaišām, rezignētām pārdomām par pašu esības jēgu un piepildījumu.

Izrādes saturs mainījās atkarībā no tā, kas bija atbraucis. Pēc raidījuma televīzijā pie viņas brauca daudzi, jo gribēja redzēt viņas pasauli, dzirdēt domas un spriedumus. Brauca pensionāru un skolēnu grupas, kori, arī viesi no ārzemēm, Latvijā pazīstamas personības. Visi sasēda ābeļdārzā, un Jettiņa stāstīja savus cimdu stāstus, es asistēju. Tā bija izrāde, Cimdu izrāde. Šos stāstus atceros aizvien.

-Kurš Jettes stāsts pašu aizkustina visvairāk?

-Man bija astoņi deviņi gadi, Jettiņa noadīja vienu no pirmajiem cimdu cikliem. To nosauca “Mūža gājums”. Tajā ir septiņi cimdu pāri: trīs rakstaini, četri balti. Viņa izstāstīja cilvēka dzīvi, un man kā bērnam bija ļoti daudz, ko domāt. Cimdus salika pēc kārtas – balts, rakstains, balts. Jette stāstīja, ka cilvēks pasaulē ienāk balts un viņu ietin baltos autiņos. Dzīve rit, cik nu raiba kuram, viņš sastop mīlestību (cimdos ieadīta zalkša zīme), līgavai baltais plīvurs, tad nākamajos raibajos Mārtiņa zīme – auglības zīme – , tad cilvēks nosirmo balts, bet mūžs beidzas zem zaļām velēnām, un Zemes māte aizved tajā saulē. Stāstu pabeidza, sakot: “Un visam pāri sijājas balts sniedziņš.” Viņa šo stāstu stāstīja reti, man patika to klausīties. Ilgus gadus šos cimdus nebiju redzējusi. Ciklu “Mūža gājums” kā pirmo nopirka Latvijas Vēstures muzejs. Ieraugot tik pazīstamos cimdus, atausa atmiņas. Var vien brīnīties, kā cimdos var ieadīt un    izstāstīt dzīves dziļāko jēgu.

-Izlasot stāstu grāmatā “Dzīvais cimds. Jette Užāne”, var papētīt cimdus, kuri to atklāj, kā arī pats pamēģināt izmantot viņas rakstus un paņēmienus.

-Grāmatai ir līmeņu struktūra: fotogrāfijas, atmiņu stāsti un tehniskie zīmējumi. Lasītājs var iepazīt cimdu estētiku un simboliku visdažādākajos kontekstos: vēsturiskajā, personiskajā un universālajā.    Grāmata ir arī laik­meta liecība. Tajā ir fotogrāfijas, 80., 90.gadi, Atmoda, politiskās pārmaiņas Latvijā ieadītas arī cimdos, jo Jette sekoja līdzi notikumiem. Viņai ir arī cikls “Politiskie cimdi”. Arī fotogrāfijās atspoguļojas laiks.

Jettes arhīvā atradu fotogrāfiju no Pumpura svētkiem Lielvārdē. 80. gados tur daudzi brauca. Fotogrāfijā uz skatuves ir nesen nodibinātie “Iļģi”, dzejniece Māra Zālīte lasa savu pētījumu par Māru. Uz skatuves stāvu arī es, astoņgadniece, Jettiņas šūtā tautastērpā, ar viņas adītiem cimdiem rokās. Jau tad nesu cilvēkiem vēsti par Jettiņu, un mana misija tā arī veidojās, esmu vēstnieks. Man ir iedotas kājas, un varu nokļūt, kur viņa nevarēja. Man ir iedota sirds, prāts un balss, varu stāstīt viņas stāstus.

Atskatoties labi saprotu, ko viņa domāja, ko gribēja izteikt cimdos. Viņas stāstus nododu tālāk tā, kā tos uztvēru līdz 16 gadu vecumam, kad Jettiņa aizgāja tai saulē. Viņa visu dzīvi pavadīja ratiņkrēslā, jo pēc bērnībā pārslimotās kaulu tuberkulozes zaudēja spēju staigāt. Viņas rokas radīja brīnumainus cimdu stāstus, bet sirds vērta pasauli siltāku un gaišāku. Nedēļas nogalēs, skolas brīvdienās un vasarās dzīvoju pie viņas.

Rokdarbniekiem noteikti būs interesanti izsekot, kā Jette veidoja rakstus, kādus paņēmienus izmantoja, noraucot cimdu vai īkšķi, kā uzmetusi valnīšus. Rakstus un paņēmienus var izmantot, ne jau tikai adot cimdus, arī adot džemperus, mēteļus. Ir raksti, kurus pati izdomājusi. Lai tie dzīvo tālāk kāda adījumā!
Tehniskos zīmējumus atšifrēja Ineta Krastiņa, Tautas lietišķās mākslas studijas “Atkalnis” vadītāja, daiļamata meistare. Tas bija laikietilpīgi, tāpēc arī grāmata tapa daudzus gadus. Tajā ir apraksti par vairāk nekā 170 cimdiem. Tā 448 lappuses bieza. Skaista grāmata, sirds grāmata un reizē izzinoša un praktiska. Grāmata turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes unikālo daiļradi – cimdu adīšanas mākslu, kas apvieno tradicionālās zināšanas, personisko radošo izpausmi un 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu.

-Grāmata vispirms tiks atvērta Jelgavā, tad 20. decembrī Cēsu muzejā.

-Izdevumā ir arī cimdi no Jelgavas muzeja krājuma, jelgavnieku fotogrāfijas. Jelgavas teātrim bijusi būtiska vieta Jettes dzīvē. Režisore Inta Alekse izaugusi netālu no “Lejniekiem”, viņa atveda teātri pie Jettes, arī manu tēti, mākslas zinātnieku Māri Branci. Viņš iedrošināja stāstīt stāstus, kas gadiem tika glabāti.

-Turpina dzīvot arī dokumentāla kustību izrāde “Kā man gribas iet…”.

-Izrāde ir  par cilvēka spēku, radošumu un spēju piepildīt dzīvi, neraugoties uz fiziskiem ierobežojumiem. Radās doma izdarīt kaut ko neiespējamu – radīt kustību izrādi par fiziski nekustīgu cilvēku. Mums katram ir savs stāsts, bet mēs visi kopā gribējām izstāstīt cilvēka augšanas, pieaugšanas, sevis piepildīšanas stāstu, atklājot, ka pat vislielākajos ierobežojumos iespējama izaugsme, brīvība un radošs piepildījums.

-Cik Jettei svarīgi bija Ziemassvētki?

-Jettei ir stāsts, kā pie viņas atnāca Ziemassvētku eņģelis. Jette lasīja Jāņa Poruka dzejoli “Kad svētku līksmību skan zvani…”. Tas ir sižetisks dzejolis, eņģelis nolaižas no debesīm, staigā pa ielām, un aiz sāpēm tam sažņaudzas sirds, jo viņš grib izdarīt labu, svētīt, apbalvot, bet neviens viņu nepamana, cilvēki ir bēdīgi, skrien savās gaitās. Viņš grib kādu uzrunāt, neviens viņu nepamana. Tā eņģelis klīst, līdz atgriežas un Kristus viņam saka: “Tu atgriezies no pasaules tik novārdzis un izdēdējis, un skrandās ar, kā vienreiz es!” Jettiņa teica: “Eņģelis pie manis neatnāca, es noteikti būtu viņu pacienājusi.”

Tas ir jaunības stāsts, kara gadi, trūkums. Ziemassvētkos mamma un brāļi aizbrauca uz pasākumu skolā, Jette mājās palika viena. Tad viņa saprot, ka brālīšiem nebūs nevienas dāvanas, bet tā nedrīkst būt. Viņa ieraudzīja pie plīts nomestas tukšas sērkociņu kastītes. No tām taču var kaut ko izgatavot! Un tapa mašīnas ar papīra riteņiem. Māsa tās palika zem eglītes, un brāļu prieks piepildīja viņas sirdi. Jette sacīja: “Kad atklāju dāvināšanas prieku, pie manis atnāca Ziemassvētki, eņģelis bija pie loga.”

Jettes pasaule atveras lēni un tikai redzīgajiem. Tiem, kam ir laiks un tā burvju spēja savākties, ieritināties kā zalktim tur, sirds apvidū, pulsēt, klausīties un redzēt. Svētīt saulrietus un vērot mākoņu tūces, piecelties pirms ausmas un būt klāt saullēkta brīdī. Tā atveras tiem, kas atvēl sev laiku vērot – kā kļavi aiz mājas pamazām sārtojas, kā gaisma apstaro istabas priekšmetus un putekļi dejo saules staros.