Cēsu muzejs - vispirms novadniekiem un cēsniekiem

Cēsu muzejam šis ir simtgades gads. Laiks, kad atskatīties un doties tālāk, uzrunājot sabiedrību, atklājot patieso vēsturi. Par pagātni, šodienu un rītdienu saruna ar direktori Elīnu Kalniņu.

-Kāds ir muzejs savā simtgadē?

-Muzejs ikdienā saistās ar vietu, kur kaut ko interesantu apskatīt. Cēsniekiem un tūristiem tā ir viduslaiku pils, Jaunā pils, kas ir muzeja mājvieta. Muzejam līdzās jau 40 gadus ir Izstāžu nams, kas arī ir muzeja daļa.

Muzeja vērtība ir tā neredzamā daļa – krājums. Bez krājuma nav muzeja. Redzams ir tas, ko muzejnieki izceļ no krājuma, parāda, par ko pastāsta ekspozīcijās, izstādēs. Mūsu krājumā ir 203 tūkstoši unikālu priekšmetu. Tas ir lielākais krājums Latvijas pašvaldības muzejos, tāpēc ir prieks, ka krājumam top jauna, moderna krātuve.

Cēsu muzejs ir akreditēts, tas nozīmē, ka muzeja krājums ir nacionālā krājuma daļa, nācijas bagātība.

Kopš pagājušā gada aprīļa ir izveidota pašvaldības iestāde “Cēsu muzejs”, kurā kā struktūrvienības darbojas arī Piebalgas četri muzeji un E. Veidenbauma muzejs Liepā. Mūs vieno kopīgs darbs: krājumu saglabāšana, pētniecība, komunikācija ar sabiedrību izstādēs, muzejpedagoģijas nodarbībās, lekcijās, semināros par tēmām, kas sabiedrībai ir aktuālas.

-Ir apstiprināta Cēsu muzeja stratēģija nākamajiem pieciem gadiem. Kas tajā būtisks?

-Stratēģija ir darba dokuments, kurā atspoguļots, kā sevi redzam, ko par sevi varam pateikt citiem, kādi ir mūsu darba mērķi, kā tos īstenosim. Tās tapšanā iesaistījās darbinieki, kopā domājām, vērtējām.

Starptautiskā ievērojamu vietu un pieminekļu padome (ICOMOS), kuras dalībniece ir arī Latvija, pirms trim gadiem apstiprināja muzeju jauno definīciju: “Muzejs ir pastāvīga institūcija, kas kalpo sabiedrībai, pētot, kolekcionējot, saglabājot, interpretējot un eksponējot materiālo un nemateriālo mantojumu, un tā darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu. Atvērti sabiedrībai, pieejami un iekļaujoši, muzeji veicina dažādību un ilgtspēju. Tie darbojas un komunicē ētiski, profesionāli un ar kopienu līdzdalību piedāvā daudzveidīgu izglītības, emocionālā baudījuma, pārdomu un zināšanu apmaiņas pieredzi.”   

Definīcija atspoguļo ideālo muzeju. Katrs mūsdienu muzejs pats var vērtēt, vai, kā un cik lielā mērā tā darbība atbilst ideālam. Es ticu ideāliem un uzskatu, ka šī definīcija palīdz virzīties uz mērķi.

Katras iestādes mugurkauls ir tās vērtības, tad ir misija, vīzija, skaidra izpratne par mērķauditorijām, attīstības virzieni un mērķi. Cēsu muzejā esam 40 darbinieki. Kopsapulcē vienojāmies, ka muzeja vērtības ir cieņa, sadarbība un atbildība. Cieņa citam pret citu, pret apmeklētājiem. Esam jauna, pavisam nesen izveidota komanda, jāmācās sadarboties, lai kopā sasniegtu izvirzītos mērķus.     

Kādus sevi redzam? Kalpojam mūsu cilvēkiem. Vispirms novada iedzīvotājiem, tad tūristiem. Mu­zejam demokrātiskā sabiedrībā ir jābūt drošai vietai, kur iegūt informāciju, kas balstīta vēstures avotu pētniecībā, pamatota ar vēstures liecībām.

Dzīvojam nedrošā pasaulē, tā mainās. Kā dzīvot šajos apstākļos, kā izdzīvot, kur rast drošības sajūtu? Muzejniekiem ir jāspēj saprast, kas novadniekiem, vietējām kopienām šodien ir svarīgi. Tas profesionāli ir interesants uzdevums. Muzejs glabā pagātnes liecības, kas var palīdzēt atgūt līdzsvaru. Piemēram, arī 19. gs. otrā pusē daudz kas mainījās, notika industriālā revolūcija, ikdienas dzīvē ienāca jaunas tehnoloģijas, veidojās latviešu nācija. 20.gadsimta pirmajā pusē bija revolūcijas, divi pasaules kari, Latvijas valsts dibināšana un okupācija. Mūsu priekšteči piedzīvoja milzīgas pārmaiņas. Dzīve turpinājās.

Arī iepriekš mūsu vēsturē nereti bijuši grūti un sarežģīti laiki. Kā toreiz cilvēki ar dzīvi tika galā? Nebija demokrātijas, nebija fondu finansējuma, nebija, kam prasīt padomu, bet bija sirdsapziņa, atbildības un piederības sajūta, ticība, cerība, mīlestība, lielās vērtības saturēja dzīvi kopā.

Būtiski saprast kontekstu. Mums nav jāsniedz pareizās atbildes, bet ir jārosina tās meklēt, saskatīt kopsakarības, kritiski domāt.

-Pati ar muzejiem esat saistīta 20 gadus. Nomainījušās paaudzes, katrai bijuši savi mērķi, pieredze.

-Jā, bet pārmaiņas muzeju nozarē notiek lēni. Piemēram, par to, ka mākslas, kultūras, vēstures jomām trūkst finansējuma, jau 20 gadus runā nepārtraukti. Esmu pret to kļuvusi imūna. Par spīti tam, kopā ar domubiedriem izdevās īstenot novadam un valstij nozīmīgus projektus – deportācijām veltīto M. Vanagas muzeja virtu­ālo ekspozīciju “Esi pats!”, kas joprojām pieejama ikvienam tās virtuālajā mājvietā, www.esi­pats.lv, un ekspozīciju “Sirdsapzi­ņas ugunskurs” Cēsīs, Pils ielā 12.

Daudziem bija neticība, ka to var izdarīt, bet man bija interesanti saprast, kā var izdarīt. Kad izdomā stratēģiju un tai notici pats, tad nekas vairs nav par grūtu. Edu­ards Veidenbaums to pateicis izcili: “Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.” Ticu tam, ko esam pauduši muzeja jaunajā stratēģijā, ka Cēsu muzejs ir atvērts ikvienam, iekļaujošs dažādiem cilvēkiem, ar kvalitatīvu saturu un drošs, – vieta, kur gribas atgriezties.

Vienīgais drauds stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanai, manuprāt, ir demokrātijas trūkums. Ir jāapzinās, ka demokrātija ir trausla, mēs – publiskas iestādes, muzeja darbinieki – stāvam tās sar­dzē, mūsu uzdevums ir reaģēt, ar savu publisko darbību atgādināt, cik svarīga ir aktīvā pozīcija, ka malā stāvēšana nav ceļš.  

-Domes deputāti Cēsu muzeja stratēģiju apstiprināja. Piekrita nākotnes redzējumam, mērķiem, bet daži bija neapmierināti ar to, kā direktore vērtē šī brīža situāciju.

-Ik pēc dažiem gadiem muzejā notikušas reorganizācijas. Kad 2004.gadā pārcēlos no Rīgas uz Cēsīm un sāku strādāt pašvaldības aģentūrā, muzejs bija tās nodaļa. Tad sekoja vēl divas reorganizācijas, nepārtraukta resursu optimizācija. Diemžēl šobrīd muzeja struktūra atspoguļo, ka reorganizācijas netika līdz galam pabeigtas.

Muzejs ir grozīts un mīcīts, bet visu laiku ir gaidīts, ka tas dos lielisku sniegumu, piesaistīs arvien vairāk apmeklētāju. Nevar nenovērtēt lielos finansiālos ieguldījumus Jaunās pils atjaunošanā, viduslaiku pils saglabāšanā, bet muzeja pamatfunkciju īstenošanā, ko lielā mērā nodrošina darbinieki krājuma saglabāšanā, pētniecībā, komunikācijā, izglītības programmās, iekļaujošā piedāvājumā, ieguldīts maz. Lai gan visu laiku ticis uzsvērts, ka cilvēki ir lielākā vērtība, viņu labbūtība ir palikusi novārtā.

Muzejā lielākoties strādā lieliski, zinoši darbinieki. Atalgo­jums ir zems, bet viņi dara savu darbu, jo viņiem tas patīk. Saru­nās ar darbiniekiem sapratu, ka līdz šim ļoti maz domāts, kā viņi jūtas. Ir tādi, kam ir pārslodze, citi atrodas jau uz kritiskās robežas, kad sākas veselības problēmas.

Līdz maijam muzejā bija galvenā krājuma glabātāja un viens glabātājs. Ņemot vērā lielo krājumu, tas ir ārkārtīgi liels darba apjoms. Tagad ir par vienu cilvēku vairāk, bet darba apjoms joprojām ir milzīgs. E.Veidenbauma muzejā “Kalāči” nav pētnieka, vadītāja ir arī krājuma glabātāja. Darbinie­kiem ir diskomforts, jo nespēj visu nepieciešamo paveikt. Muze­jam nav komunikācijas speciālista. Dzīvojam 21.gadsimtā, kad ir vitāli svarīgi ik dienu aktīvi informēt sabiedrību par savu darbu. Apmeklētāju centra vadītājam, kura amata pienākumos paredzēta šī atbildība, tam trūkst laika.

Tie ir tikai daži piemēri. Par problēmām rakstījām arī muzeja stratēģijā, jo uzskatām, ka attīstība nav iespējama bez reālās situ­ācijas izvērtējuma. Apzinos, ka lēmumu pieņēmēji ir jāinformē, viņiem jāskaidro, jāaicina uz muzeju. Problēmas, protams, jārisina, visiem kopā atrodot labākos iespējamos risinājumus, jo pašas tās nekur nepazudīs.

-Muzejā tiks veidota jauna pamatekspozīcija.

-Katra nākamā paaudze jāuzrunā citādi. Šodien bez tehnoloģijām neiztikt, bet jāatceras, ka tās ir tikai rīki, galvenais ir saturs. Par ko veidot jaunās ekspozīcijas saturu, mums muzejā vēl kopīgi jādiskutē, jāuzklausa apmeklētāju domas. Cēsu Jaunās pils vērtība ir tās autentiskā, vēsturiskā vide, kas rosina meklēt kopsakarības.

Muzejs mājo kādreizējās pilsmuižas ēkās. Jaunajā pilī no 18. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta 20.gadu sākumam bija mājas grāfu ģimenei, bet pie viņiem muižā strādāja un arī dažādus pasūtījuma darbus darīja latvieši. Manuprāt, jaunajai muzeja pa­mat­ekspozīcijai būtu svarīgi atklāt to, kādas bija latviešu un grāfu Zīversu savstarpējās attiecības, kā viņi sadarbojās.

Nešaubos, ka Cēsu Jaunajā pilī var ļoti jaudīgi izstāstīt latviešu stāstu, kā latvieši kļuva par pilsētniekiem, uzņēmējiem, sabiedriskajiem darbiniekiem un beigās tika pie savas valsts, pie brīvības, kuru savām asinīm izcīnīja. Tas ir stāsts par mums pašiem, par mūsu Latviju.

-Kāpēc mēs muižās nestāstām par latviešiem, kunga un kalpu attiecībām?     

-Muižnieku skaitliski bija maz. Ir muzeji, kas to dara, piemēram, tepat mums kaimiņos, Turaidā. Piekrītu, ka ir kritiski jāvērtē muižnieku ietekme, atstātais mantojums, taču kritikai līdzās jāizceļ arī labais.

Latvietis visos laikos mācījies, kā izdzīvot, pielāgoties, meklēt aplinkus ceļus. Varbūt viena no cauri laikiem iemantotām izdzīvošanas stratēģijām ir vismaz vārdos pakļauties tam, kam ir vara, jo varai patīk, ka tai klanās. Muzejs par šīm tēmām var veidot dialogu ar apmeklētājiem, un es ceru, ka mēs Cēsīs to izveidosim.   

-Kāds būs muzejs pēc desmit gadiem?

-Būs jaunā krātuve, jauna pamatekspozīcija, un muzejs būs kļuvis pieejamāks, iekļaujošāks, tajā būs interesants, iedvesmojošs saturs. Vietējie te jutīsies gaidīti. Būs pašsaprotami – uz muzeju jāiet, tas ir mums un par mums.

Uzskatu, ka novada iedzīvotājiem muzeja pamatekspozīcijai, Pils dārzam un viduslaiku pilij jābūt pieejamiem bez maksas. Pa­matekspozīcijas muzejos daudz­viet demokrātiskajās pasaules valstīs ir pieejamas bez maksas. Par īslaicīgajām izstādēm, pasākumiem, citām publiskām aktivitātēm visiem ir jāmaksā.

Simtgadnieks, Cēsu muzejs, vienmēr bijis pašvaldības muzejs, uzturēts par novada iedzīvotāju nodokļiem. Gadā muzejā ir ap 80 tūkstošiem apmeklētāju, novadā dzīvo vairāk nekā 41 000 iedzīvotāju.    Mūsu apmeklētāju statistika liecina, ka tikai četri procenti no visiem, kuri gada laikā pabijuši muzejā, ir vietējie. Kāpēc novadnieki muzeju tik maz apmeklē? Vai viņi saturu, kas ir muzejā, nesaista ar sevi? Iespējams, attur biļetes cena, lai gan tā nebūt nav augstāka kā citos muzejos Latvijā. Ar Cēsu drauga karti ir 30% atlaide. Muzeju naktī, kad ieeja ir bez maksas, interesentu netrūkst, atnāk, apskatās, kas jauns, vai kas mainījies.  Protams, par ieejas maksu muzejā jālemj deputātiem, ko arī rosināšu darīt.

-Darāmā ļoti daudz. Vajadzēs daudz enerģijas, lai mērķus sasniegtu.

-Man patīk mans darbs un vieta, kur strādāju. Mani no mazotnes interesējusi pagātne, cilvēku stāsti, pieredze. Vecvecāki    bija brīnišķīgi stāstnieki,  stāstīja par saviem senčiem. Vectēvs bija leģionārs, pabijis filtrācijas nometnē, viņš prata iedot sajūtu, ka katrs esam īpašs, neatkārtojams cilvēks. Kad jūtu, ka mana paš­cieņa ir apdraudēta, manī atmostas manu senču spēks. Tas man no maniem vecvecākiem, no viņu paaudzes, kuru esmu sastapusi arī savā darbā. Viņi spēja redzēt pāri ikdienai, saprata, cik traģisks bija viņu dzīvēm atvēlētais laiks, bet viņos bija pārliecība, ka cilvēkam pašam jāspēj pastāvēt, jo cilvēks ir vērtība. Viņi spēja saskatīt lielās vērtības, par kurām visos laikos ir jāiestājas.

Mani saista, ka, atskatoties pagātnē, daudz var saprast labāk. Pētot cilvēku dzīvesstāstus, šķiet, ka daudz kas noticis nejauši, bet vēlāk saproti, ka tā nav. Vienas durvis kādam bija aizvērtas, atvērās citas, kuras aizveda tur, kur pats nekad nebija pat domājis nokļūt. Skaisti.