Cēsnieks, kas būvē olimpiskās snovborda trases

Cēsu novada iedzīvotāji var lepoties ne tikai ar saviem sportistiem, kas cienīgi pārstāv Latviju olimpiskajās spēlēs, bet arī ar novadniekiem, kuru prasmes tiek augstu novērtētas snovborda trašu būvniecībā pasaules līmeņa sacensībām. Cēsu novada iedzīvotāji Jānis Jansons un Jānis Daļeckis no “We build parks” sagatavoja snovborda trasi jau trešajās olimpiskajās spēlēs. “Druva” aicināja uz sarunu Jāni Daļecki.

-Tikšanās reizei Vesela­vas bibliotēkā 5 .martā afišā bijāt pieteikts kā sniega ekstrē­mo parku speciālists. Vai tādu titulu var nopelnīt, uzbūvējot trases trijās olimpiskajās spēlēs? Kā līdz tam nonācāt?

-Jā, tas ir tā interesanti. Sākām mēs ar piepelnīšanos tepat Žagarkalnā, lai būtu biļetes un varētu katru dienu braukt pa kalnu. Viss pamazām aizgāja – ar cīņassparu un veiksmi veidojām trasi arvien labāku, lai pašiem un draugiem būtu interesanti braukt. Tā tas solīti pa solītim attīstījās, un Žagarkalns arī mūs ļoti atbalstīja un ļāva izpausties. Mums bija arvien lielāka vaļa darboties un kaut ko lielāku uzbūvēt. Pirmajos gados paši sēdējām traktorā un traktoristam rādījām, kā viss jādara un jāstumda. Reizēm tās bija garas naktis, klanījāmies līdzās traktora vadītājam, bet darbs bija jāizdara. Draugi gāja uz tusiņiem, bet mums tusiņš bija traktorā, jo bija jāuzbūvē trase, lai nākamajā dienā viss ir kārtībā.

-Lai kaut ko iegūtu, vienmēr kaut kas ir arī jāzaudē.

-Jā, tieši tā! Vienmēr centāmies visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Tā soli pa solim izaugām līdz tam, ka Žagar­kalna trase bija labākā Baltijā. Brauca pat no Skandināvijas un slavēja, ka tā ir laba. Tā pienāca, šķiet, 2008. gads, kad pasaulē bija krīze. Sapratām, ka tikai ar Žagarkalnu vien būs par maz izdzīvošanai, bet gribējās turpināt darboties šajā sfērā. Tad piedāvājām pakalpojumu citām trasēm Baltijā. Redzējām, ka tur ir diezgan švaki, varētu būt labāk, mēs varam ielikt savu enerģiju un pieredzi no Žagarkalna, lai sabūvētu labākas trases arī citur Baltijā.

-Un interese bija?

-Interese bija. Pirmos gadus tā drusku piesardzīgi, bet gadu no gada arvien vairāk. Beigās jau bija tā, ka Baltijas valstīs katru gadu būvējām astoņas līdz desmit trases. Tad jau arī ziema bija pilnībā aizņemta. Kādā brīdī sapratām, ka Latvijas ziema tomēr ir par īsu. Gribējās, lai gan sezona ir garāka, gan uzbūvēt kaut ko iespaidīgāku šajā jomā, kas mums ļoti patīk. Aizbraucām uz izstādi Vācijā. Paņēmām līdzi mazu bilžu galeriju no tā, ko esam sabūvējuši, un parādījām tur strauji augošam Vācijas uzņēmumam. Viņiem likās, ka mēs varētu būt kaut kas sakarīgs, un mūs uzaicināja uz pirmo lielo Alpu projektu.

-Nebija tā, ka pašiem sirdsklauves piemetās, saprotot, ka trase jātaisa Alpos? Alpi tomēr ir Alpi. Pamatīga kalnu grēda.

-Bija mute vaļā no iespaidiem un liela degsme sevi pēc iespējas labāk parādīt. Tāpat bija prieks, ka sezona būs garāka. Milzīgāki tramplīni.

-Nenobijāties?

-Nenobijāmies. No sākuma gan bija neliels apjukums, kā var kaut ko tādu uzbūvēt un kā cilvēki pa kaut ko tādu var lēkt. Ļoti ātri sevi pierādījām ar mums piemītošo latviešu sīkstumu un neatlaidību. Turējām acis un ausis vaļā un ļoti ātri progresējām.

-Mēs jau laikam pēc būtības esam tādi kapātāji?

-Jā, tā arī bija. Ar smagu darbu visu paveicām, ja vajadzēja, palikām nakti augšā un strādājām vēl otru maiņu. Ātri sevi pierādījām, un radās ļoti labs kontakts ar vācu kompāniju. Pāris gados no palīgiem tikām pie atbildīgiem amatiem un lielajos projektos varējām vadīt komandas. Tā gadu no gada šajos lielajos projektos mums arī tika atvēlētas vietas, mēs bijām laipni aicināti un gaidīti.

-Tā jūs sākāt dominēt?

-Tā varētu teikt. Nodevām arī iegūtās zināšanas savai komandai, kas ir Latvijā, tādā veidā apmācot vēl vairāk cilvēku. Tā mēs nonācām no hobija līdz darbam, kas pat īsti kā tāda profesija neskaitījās. Faktiski, kad strādājam ar lielajām sniega kaudzēm, tas ir kaut kas līdzīgs kā māju uzbūvēt, tikai mēs mājai priekšā vēl uzbūvējam tramplīnu, lai tai var pārlēkt pāri. Man tā liekas, ka lielākās bijušas ap 20 metru augstumā.

-Cik stāvu tas ir?

-Es pat nezinu. Jārēķina. Ja ģimenes mājai viens stāvs ir kādi divi, divarpus metri, cik tad tur iznāk.

-Izklausās iespaidīgi, tā kā tādai “hruščovkai” pārlēkt pāri!

-Jā, apmēram tā! Ir bijuši iespaidīgi projekti, ko esam būvējuši.

-Bet pirmsākumos tam visam bija pašu mīlestība uz snovbordu?

-Jā! Paši diendienā braukājām Žagarkalnā un izmantojām tos elementus. Tāpēc arī bija degsme uzbūvēt arvien labāk.

-Bet, kāpēc ir tā, ka latvieši šajā sportā nefigurē augsta līmeņa sacensībās? Vai tas vairāk ir tikai tāds priekšstats, kas no malas radies, skatoties televīzijā, piemēram, olimpiskās spēles?

-Tas ir tikai priekšstats. Ir sportisti, kas mēģina, bet tam ir vajadzīgas nenormālas finanses. Agrāk bija vieglāk satrenēties un tad pāriet uz augsto līmeni, turpināt, principā pārceļoties dzīvot Alpos. Tramplīni Baltijā ir pārāk mazi, lai satrenētos un sasniegtu augstāko līmeni. Di­viem igauņiem no vienas ģimenes izdevies izsisties, bet tēvs tam ir veltījis visu savu dzīvi un finanses. Tagad, piemēram, Briežkalns sāk diezgan strauji attīstīties, jo tur saimniekam bērni trenējas. Tad uzreiz ir cita motivācija. Tieši pirms nedēļas biju Briežkalnā, tur bija Latvijas čempionāts. Liekas, pēc Milā­nas (ziemas olimpiādes- red.) biju Latvijā kādas pāris dienas, kad braucu palīgā sabūvēt visu čempionātam. Tagad drusku pa māju, bet tad vēl jāaizbrauc uz Igauniju palīdzēt sataisīt trasi Igaunijas čempionātam.

-Nebūs viss jau nokusis?

-Strauji kūst, bet es esmu pieradis strādāt arī ar mazu daudzumu sniega. Ir jau pieredze, kā trasi var sakasīt faktiski ne no kā. Var izdarīt, bet tur vajag pacietību un meistarību.

-Un tā jums tagad ir!

-Ir gan! Jebkurā situācijā varam izspiest maksimumu no minimuma.

-No paveiktā visiespaidīgākās ir bijušas tieši olimpiskās trases vai citas?

-No mūsu profesionālā un izaicinājuma viedokļa neteiktu, ka olimpiskās trases ir lielākās. Tur ir citi pārbaudījumi, piemēram, ļoti milzīga komanda, tur ir visādi TV kabeļi, translācijas, kas jāvar nodrošināt. Tur visam jānotiek stingri pēc plāna, kaut naktī sasnieg milzīgs daudzums sniega, no rīta vienalga visam ir jābūt gatavam. Lai no rīta viss būtu ierindā, tur ir bijušas trakas naktis.

-Kā tas ir tur uz vietas, jā­spēj taču saprasties ar visiem?

-Ir visādi pārbaudījumi. Pirmā olimpiāde, kurā gatavojām trasi, bija Korejā. Visiem bija maza pieredze. Visi palīgi, kas tur bija, maz saprata no sniega.

-Kā jūs viņiem ieskaidrojāt, kas jādara, vai viņi vispār prata angliski?

-Katrā komandā bija viens korejietis, kurš daudz maz saprata angliski, pārējie nē. Tad bija tādi klusie telefoni. Bija baigā cīņa ar katru lietu, bieži vien mums bija vairāk jāskraida un jāpieskata, lai kaut ko nepareizi nesadara. Pazaudējām laiku, pieskatot citus.