Censties dzīvot tā, lai var savam bērnam teikt: “Es tev novēlu tādu dzīvi kā savējo!”

Ģimenes sistēmiskie sakārtojumi pēc Berta Helingera metodes – tā ir Lindas Blīgznas ikdienas nodarbošanās. Dzīvei ritot Madonas tuvumā, Linda ar ģimeni bieži viesojas Cēsīs pie tuviniekiem un jauki pavadīt laiku pie dabas.

-Ģimenes sistēmiskie sakārtojumi, kas tie ir?

-Ģimenes sistēmiskie sakārtojumi pēc Berta Helingera metodes ir viena no metodēm, kuru ikdienā praktizēju. Manā praksē izmantoju arī Himalaju skanošos traukus jeb Herca terapiju, darbojos arī ar ēteriskajām eļļām un aro­madiagnostiku. Dažkārt metodes kombinēju, viss atkarīgs no tā, kādas ir cilvēka vēlmes un pieprasījums. Sistēmiskie sakārtojumi man pašai šobrīd ir mīļākā metode, ar kuru darbojos gan ­individuāli, gan grupās- klātienē un attālināti.

-Kā nonācāt pie šādas visai sarežģītas tēmas? Kā aizsākās ceļš garīgajā izpētē?

-Mana dzīve ik pa laikam taisa tādus kā pārejas restartus. Nomainās apstākļi, darbs, cilvēki, kas līdzās, un piepeši skaidri sajūtams- sācies jauns posms. Gandrīz septiņus gadus pabiju prom no Latvijas. Tad pienāca brīdis, kad ilgošanās pēc mājām kļuva daudz skaļāka par vēlmi palikt Anglijā. Atgriezusies mājās, izveidoju uzņēmumu, iedzīvinājām pamestas lauku mājas, meklējām tām īpašniekus.

Biju ļoti noilgojusies pēc Latvijas dabas. Nepagāja ilgs laiks, kad atradām arī savu lauku māju. Gribējās atrast mieru sevī un tikt prom no Rīgas steigas un kņadas. Tad arī sākās vislielākās izmaiņas – veidojās dialogs ar vietu, sāku sevi nedaudz iepazīt, sajust, ka esmu lielāko dzīves daļu pavadījusi pilnīgā bezkontaktā ar sevi, pusaudža gados neapzināti cenšoties sevi iznīcināt, ar necieņu izturējusies pret savu ķermeni. Tam visam, protams, ir savi iemesli, katram citi… Un tieši šo iemeslu, cēloņu meklēšana, kāpēc ar mani notiek tas, kas notiek, kāpēc scenāriji un traumas atkārtojas, dažkārt cauri paaudzēm, saveda mani ar sistēmiskajiem sakārtojumiem jeb Heli­n­gera metodi un nu jau arī studijām Transpersonālajā izglītības institūtā.

-Ko cilvēkam nozīmē attiecības ar apkārtējiem? Vai ir iespējams, ka var dzīvot bez tām?

-Šķiet, attiecības ar apkārtējiem ir dotas, lai mēs iepazītu sevi caur tām. Neticu, ka var sevi atrast un pazaudēt, ticu, ka varam sevi tikai arvien vairāk atklāt un iepazīt. Varbūt mums jāpārstāj meklēt un vienkārši jāļauj sev būt, paliekot kontaktā ar to, kas notiek, pat tad, ja mums tas nepatīk. Cilvēki apkārt un attiecības ar viņiem skaidri parāda, kas notiek mūsu emocionālajā pasaulē, kur un ar ko izvēlamies būt… Iespējams, būtiskākais ir sajust, kāpēc mūsu izvēles ir tieši tādas un ne citas.

-Pagātnes ēnas un no senčiem mantotas problēmas – karma, ja tā var teikt. Vai ar to nākas saskarties?

-Es to nesauktu par ēnām, karmām vai mantotām problēmām, es to saucu par nepabeigtiem, neatrisinātiem notikumiem, neizreaģētām sāpēm vai izstumtiem cilvēkiem. Tie ir paterni un programmas, kurās neapzināti esam iepīti, kurus nododam no paaudzes paaudzē. Ar tiem saskaras visi, daži tā arī nodzīvo, to neapjaušot, citiem dzīves vai ķermeņa radītie simptomi sāk pievērst uzmanību, un rodas jautājumi-  kā tā var būt, ka mūsu dzimtā atkal un atkal traģiski aiziet bojā vīrieši, kāpēc visas manas attiecības vai laulības beidzas vienādi, kāpēc es piesaistu tikai vardarbīgus vīriešus , kāpēc manas diētas nestrādā un liekais svars atkal un atkal atgriežas, kāpēc nevaru atrast savu vietu pasaulē, kāpēc dzimtā no paaudzes paaudzē ir alkoholisms vai aktuālas atkarību tēmas, iedzimtas slimības, nabadzība. Manā praksē visaktuālākās ir tēmas par attiecībām ar vecākiem, jo tieši šīs attiecības visvairāk ietekmē mūsu dzīvi un attiecības ar mūsu bērniem.

Latvija ir stipro sieviešu zeme, ļoti daudzas sievietes izaugušas bez tēva klātbūtnes, caur mammas rūpēm, kad viņas pašas var visu, jo bija laiki, kad nebija izvēles – bija jāvar. Mēs ļoti ilgojamies pēc mīlestības, taču tad, kad tā ir blakus, neapzināti darām visu iespējamo, lai to iznīdētu. Jautājums, vai mēs vispār mākam mīlēt un ticam, ka drīkstam būt laimīgas.

-Kas ir interesantākā pieredze, ar ko nācies saskarties?

-Interesanti ir vērot, kā, risinot savus jautājumus, aktualizējas tēmas un mainās cilvēku loks ap mani. Pašreiz ļoti aktīvi darbojos ar svara tēmu, attiecībām ar ķermeni, cenšoties ar Helingera metodi sajust, ko ķermenis cenšas pateikt ar liekā svara palīdzību. Ko tas cenšas pavēstīt ar cukura diabētu, insulīna, vairogdziedzera un aizkuņģa dziedzera problēmām. Tikko aizvadīju pirmo tiešsaistes projektu, maija beigās sākšu nākamo.

Esmu tajā ar visu sirdi, jo man liekā svara tēma ir aktuāla jau no bērnības. Tā vienmēr bijusi klāt­esoša cauri paaudzēm. Un man nebija ne jausmas, ka tas ir aktu­āli tik daudziem cilvēkiem. Mūsu ķermenis ar mums runā tāpat kā dzīve – caur simptomiem. Lai mēs beidzot paskatītos uz sevi, veidotu kontaktu ar sevi un savu dzīvi. 

-Cik svarīgi, jūsuprāt, cilvēkam ir sakārtot sevi – savas traumas, pagātnes kļūdas, “skeletus skapī”?

-Mēs varam paslaucīt savas traumas un skeletus zem tepiķa, varam arī savu dzīvi ietīt tepiķī, nosaukt to par sūro likteni un turpināt ciest, esot upura pozīcijā. Nevar noliegt – tur ir diezgan ērti, esmu tur bijusi. Tur var vainot visus citus, jo ciest ir vieglāk nekā mainīties. Pa ceļam vēl varam arī kādu mēģināt glābt, lai nebūtu jājūt pašam sevi. Vēl varam cēlsirdīgi uzskatīt, ka esam izcili empātijā, tā arī neuzdrošinoties atklāt, kāpēc esam izvēlējušies visus citus just vairāk nekā sevi.

Mums jāatzīst, ka esošā realitāte ir mūsu izvēle. Ja cilvēkam tā ir pieņemama, lieliski. Ja nav, tad katram pieaugušam cilvēkam ir iespēja to mainīt. Var, protams, nerisināt neko, tikai jāsaprot, ka tas būs jādara nākamajām paaudzēm. Ja vari nolikt sev priekšā savu bērnu un no tīras sirdsapziņas pateikt, ka es tev novēlu savu likteni, un justies jauki un gandarīti, tas ir brīnišķīgi. Ja ne, tad varbūt ir vērts sajust, kas neļauj to izdarīt. Sistēmisko sakārtojumu apmācību programmu vadītājai Ivetai Apinei ir lielisks teiciens:  “Ja tev šķiet, ka tev nav problēmu, ko risināt, visticamāk, tu esi problēma kādam citam.” 

-Garīgums no cilvēku dzīves šajā tehnoloģiju laikmetā sāk palēnām zust. Vai piekrītat šādam apgalvojumam?

-Es domāju, ka tā nav. Domāju, tehnoloģiju laikmets atvedīs cilvēkus atpakaļ pie sevis. Pateicoties tehnoloģijām, mums ir iespējams ārkārtīgi ātri tikt pie liela daudzuma informācijas, sazināties vienam ar otru no jebkuras vietas pasaulē, kur vien darbojas internets un ir telefonsakari. Cilvēki mostas, sāk redzēt likumsakarības un veidot savu viedokli. Līdzīgi domājošie var ātri viens otru atrast. Galu galā, manuprāt, šis laiks mums atgādinās un parādīs, cik ļoti mums ir vajadzīga daba un mēs paši sev. Kovida pandēmija un kara draudi to izgaismo ļoti spēcīgi, redzam, ka viensētu pieprasījums ir milzīgs. Mēs atkal novērtējam, cik burvīgi ir izaudzēt tīru, kvalitatīvu ēdienu, cik dzīvi garšo avota ūdens,  cik ļoti jauki ir sastapt cilvēkus ar līdzīgām vērtībām, ar kuriem ir tā īstā savējo sajūta!

-Kāds ieteikums katram lasītājam, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti paša spēkiem? Ko katrs var darīt, lai dzīvotu vieglāk, labāk?

-Vienkārši ļaut sev būt. Atļauties sevi pavērot, iepazīt. Apzināties, ka rītdiena nav garantēta un citas dzīves nebūs! Neatlikt sevi un savas vajadzības! Būt atklātiem pret sevi, atzīstot esošo realitāti, jo tikai tā mēs varam radīt jaunu!