Ceļā pretim gaismai un brīnumam

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu.

-Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas.

-Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena ir ikdiena, bet neparastākā ir parasta diena. Jo tā ir patiesības diena. Protams, procesi uzspiež zīmogu, no kura grūti izvairīties.

Adventes laiks ir daudzšķautņains. Tad kaut ko vairāk vai mazāk gaidām. Par komercializāciju vairs nediskutē, tā ir klāt­esamība, ar kuru jārēķinās. Šis laiks arī parāda, ka neesam tik bezcerīgi. Adventē cilvēki mobilizējas, atver makus, gatavi ziedot, dalīties – tas parāda, ka esam noskaņoti kaut kam labam.

Iespējams, šis laiks, apkārt notiekošais uz to mudina, to nevar izslēgt, vai arī Jēzus piedzimšanas gaidīšana atver labestību.    Nevar arī noliegt, ka cilvēki šajā laikā izdara vairāk pašnāvību. Tas nozīmē, ka cilvēki kaut ko gaida, jūtas vairāk vientuļi, emocionālā spriedze ir sakāpinātāka. Kad svētki beidzas, šķiet, ka kāds izslēdz slēdzi un mainās aktualitātes. Labestībai nevajadzētu būt ar izslēgšanas slēdzi. Advente un Ziemas­svētki ir dāvanu došanas laiks. Ziedošanas laiks.

-Draudzes locekļi prasa padomu, kā neapmaldīties Zie­massvētku eglīšu ugunīs.

-Pasaulē esam redzējuši dažādību, dažbrīd paši nezinām, kas esam. Ja savulaik pasaule bija kā kārtaina kūka, tad tagad arī Latvija ir kā samaisīts rasols. Apbrīnoju jauniešus, kuri šajā dažādībā atrod sevi. Man vajadzēja piedzimt agrāk. Uz vecumu gan raugos nosacīti, jo mūsdienās tas ir relatīvs. Ir cilvēki cienījamos gados, bet viņos tāds lādiņš, ka nenobrīnīties, un ir citi, kam vēl nav 50, bet jau dzīves noguruši.

Ne viens vien domā, ka mācītājs ir brīnumdaris, kurš visu zina, ar padomu vien atrisinās problēmas. Jā, amats uzliek pienākumus, tie jāpilda neatkarīgi no personīgajām problēmām. Pirms gadiem mana mammīte nomira divas dienas pirms Zie­massvētkiem. Man Ziemas­svētkos bija pieci dievkalpojumi, tos taču atcelt nevarēja. Kuri zināja manu sāpi, dievkalpojumos raudāja, citi teica, ka esmu stiprs cilvēks. Nezinu, vai stiprs, zinu, ko no manis gaida, un vienmēr gribas izdarīt labāko.

Laimīgi tie mācītāji, kuriem ir komanda. Dievkalpojums ir kā puķe, kurā ir draudzes aktīvs un priekšnieks, ērģelnieks, koris un mācītājs. Mācītāja un draudzes priekšnieka sadarbība, saprašanās ikdienā ir ļoti svarīga.

-Vecpiebalgā baznīca uzcelta no drupām, Jaunpiebalgā restaurēta. Piebaldzēni ar savām baznīcām lepojas, ir prasīgi pret mācītāju.

-Kad remontēja Jaunpie­balgas baznīcu, cēla Vecpie­balgas,  diemžēl nepiedomāja, ka šodienas draudzes ikdienai nepieciešamas palīgtelpas. At­nā­kot uz baznīcu, ikviens vēlas justies ērti, lai ir silti, lai pieejamas mūsdienīgas labierīcības. Diemžēl baznīcas ir tādas, it kā uz dievkalpojumu brauktu kamanās. Cilvēkiem nav tādu drēbju, lai ziemā ietu uz dievkalpojumu aukstā baznīcā. Ta­jos dievnamos, kuros ir mūsdienīgākas iespējas, draudzes ir aktīvākas. Draudžu dzīvē pārrāvumu radīja pandēmija. Arī karš kaimiņos ietekmē.

Esmu Piebalgu iepazinis, apmeklēju pasākumus, lai būtu kopā ar vietējiem cilvēkiem, parunātos, izprastu ikdienas problēmas. Piebalga mainās, ienāk cilvēki no citurienes. Piebaldzēni pārāk skatās pagātnē. Te 19. gadsimtā dzīvoja un strādāja gaiši, talantīgi cilvēki, kuru domas un darbi bija vērsti nākotnei. Tagad pārāk velkam pagātni līdzi un neskatāmies nākotnē.

Reiz sarunā Piebalgu nosaucu par Brīvdabas muzeju Nr.2. Piebalgai ir jāmeklē šodienas identitāte. Nākotnes redzējuma pietrūkst. Nevajadzētu kā “Mēr­nieku laikos”, bet ar vienotu spēku pārstāvēt piebaldzēnus novadā. Ja tā nebūs, ar laiku Pie­balgas lepnais vārds savu vērtību zaudēs. Šķiet, Jaunpie­balga sevi pārstāv labāk, enerģiskāk nekā Vecpiebalga. Arī saimnieciskā aktivitāte pagastos atšķiras. Protams, kā visam, arī tam ir daudzas šķautnes.

Vairāk nekā desmit gadus nokalpoju Salacgrīvas puses draudzēs, bet manas saknes ir Aizputē. Domāju, kādi ir piejūras cilvēki, kādi piebaldzēni, mēģināju definēt, kas kopīgs ir šprotēm ar “Mērnieku laikiem”. Sapratu, ka nevajag jaukt kāpostus kopā ar kūku. Latvija ir tik maza, bet cilvēki tik atšķirīgi. Katrā vietā savas problēmas, to risināšanai jāmeklē dvēseļu radniecība, tad vieglāk. Mācītājam tās jāizprot. Piebalgā jebkurš mācītājs nevar kalpot. Mācos būt mācītājs piebaldzēniem.

Tikai pēdējās desmitgadēs abās Piebalgās ir viens mācītājs, vienmēr katrai bijis savs. Nav viegli, katrā draudzē ir savas tradīcijas. Svētdienu dievkalpojums vispirms Vecpiebalgā, tūlīt jāskrien uz Jaunpiebalgu. Ja dievkalpojums gadiem bijis pulksten 12, tad tā tam jābūt. Visgrūtāk ir mainīties katram pašam, arī man.

-Kā saprast, ka pašam jāmainās.

-Tas ir mūžīgais jautājums. Dievs žēlīgs tiem, kam izdodas. Var teikt, ka viņi ir laimīgi. Var par to gudri runāt, citēt Svētos rakstus, bet tās ir vien pusatbildes. Te var ielikt daudzpunkti.

Viens mācītājs stāstīja, ka sievas radinieks, neticīgais, negaidīti atnācis uz dievkalpojumu. Saprotams, ka nu ir tā reize, kad jāpasaka kas tāds, kas paliktu viņam atmiņā. Mācītājs nolēmis, ka teiks, ko Dievs dos. Dievkalpojumā tā arī pateica, ka draudzei sacīs to, ko Dievs teiks. Mācītājs aizvēris acis, draudze gaida, klusums, mācītājs atver acis, klusums, aizver acis, visi gaida, beigās viņš saka: “Šoreiz laikam nebūs.” Pēc dievkalpojuma radinieks teicis, ka tas bijis vislabākais sprediķis, ko dzirdējis. Visgodīgākais.

Cilvēks ir racionāls, nedzird, ka vārdos ir atbildes. Tanī pašā laikā šķiet, ka zina, saprot. Kaut vai par mīlestību. Bet šajā vārdā ir tāds dziļums. Grieķu valodā ir seši vārdi, kas apzīmē mīlestību, sākot ar kaislīgu mīlestību, mīlestību kā spēli, pragmatisku mīlestību, beidzot ar pašaizliedzīgu, altruistisku, kā arī stabilu un stipru draudzību, tāpat arī mīlestību ar kaislību un greizsirdību.     

Vēsais latvietis arī mainās. Apskāviens ģimenē, tautā nebija pieņemts, kaut negribam atzīt, bet tā pietrūka. Kļūstam atvērtāki un maināmies. Saku: “Asara uz manas tautas vaiga, tā nenožūst.” Sevī nesam nedziedētas sāpes.

Būtu priecīgs, ja pēc dievkalpojuma cilvēki būtu guvuši svaiga gaisa malku. Svarīgi, lai dievkalpojumā tiek uztverts signāls, ne tik daudz vārdi. Ve­cākajai paaudzei sajūta nav tik svarīga, jaunākajām gan – tas vārdos neizsakāmais, netveramais.

Dzīvojam mainīgā laikā. Dažkārt mācītājam jautā, vai viņam jāiet līdzi jaunajam. Pa­saule parāda jaunas šķautnes, nedrīkstam tās neredzēt. Tehno­loģijas dod iespējas sazināties, bet tās ir maza daļa no cilvēku saskarsmes. Mācītājam jābūt godīgam un jāpasaka, ka nezina atbildi. Ja kādam ir atbildes uz visu, tad kādā brīdī viņš melo.

-Cik aktīva ir Apšu – Lodes baznīcas draudzes ikdiena?

-Ir jāatdzīvina draudzes pulsējums. Patlaban dievkalpojumi ir vienreiz mēnesī, vajadzētu divreiz. To var izdarīt, bet ir jāsaprot, ka tā nebūs liela draudze. Aizvien jūtamas pandēmijas sekas. Baznīca ir patālu no Taurenes centra, ceļš – kāds ir, tāds ir. Ir koncerti, uz kuriem atbrauc, bet ir jābūt stabilitātei.

Zināms, ka aktīvākas ir tās draudzes, kur mācītājs nav tūrists, kurš atbrauc uz dievkalpojumiem, bet dzīvo uz vietas. Mācītājs aiziet uz veikalu pēc maizes un satiek cilvēkus, parunājas, tas ir neizsakāmi vērtīgāk, nekā sarunāties pa telefonu. Dzīvoju Salacgrīvā, sieva ir bērnudārza vadītāja, divi vecākie bērni jau studē, abi jaunākie vēl iet skolā. Mums bija domas par pārcelšanos uz Piebalgu, bet dzīve pati mēdz izdarīt savas korekcijas. 
 
-Ziemassvētkos katrs ceram uz brīnumu.

-Adventē katru gadu atgriežamies stāstā par Jēzus gaidīšanu, Pestītāja dzimšanu. Atgrieža­mies šajā punktā, un mums ir iespēja pārstartēties, atjaunināt labāku programmu. Varbūt tādēļ Dievs dod iespēju  “pārstartēties”. “Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam. Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir Tava uzticība,” teikts psalmā. Katru gadu jauna iespēja, cerība atgriežas, tā nav sevi izsmēlusi. Tā ir žēlastība, ka varam atkal no jauna nostāties starta punktā, kaut ko pagriezt citādi, pamainīt. Ja nebūtu Adventes, vai tā domātu? Varbūt turpinātu skriet pa dzīvi.

Pirms Ziemassvētkiem tuvojamies līnijai, kurai var vienkārši pāriet pāri, var arī piestāt, pavērtēt un tad droši iet tālāk. Arī mazas izdošanās ir vērtīgas, pat nepamanāmas, bet no mūžības skatupunkta tās ir ļoti lielas. Advente ikvienam var kļūt par labi izgaismotu skrejceļu, lai varētu piecelties un skaisti pacelties.