Paaudzēs straupiete. Edīte Rudzīte lepojas ar savu dzimto Straupi un zina tās vēstures stāstus. FOTO: Sarmīte Feldmane
“Nevis skumt par to, kas nav izaudzis, bet priecāties par to, kas ir. Kāda vaina laikapstākļiem? Mums taču nav orkānu, zemestrīču, ugunsgrēku. Ja es būtu zemniece, droši vien runātu citādi, tagad uzvelku siltāku jaciņu un dodos savās gaitās,” saka Edīte Rudzīte.
Viņas vasara bijusi notikumiem piepildīta, un katrs iekrāsojis ikdienu. Edītes aizraušanās ir orientēšanās, viņai “Meridiāna” sacensības ir ierakstītas kalendārā. “Pēdējais maršruts pagāja lietū, kad iznācu no meža, tas pārstāja. Skrienot ieraudzīju pirmo beku, gribējās apstāties, bet tomēr skrēju tālāk,” smaidot stāsta Edīte un uzsver, ka ir pateicīga skolotājai Aijai Alksnei Straupes skolā, jo viņa mācēja bērnus ieinteresēt, iesaistīt, atrast to sporta veidu, kas kuram piemērotāks. Viņa veda uz sacensībām, rūpējās par katru.
“Orientēšanās ir demokrātisks sporta veids, vari staigāt, vari skriet, vari vērot dabu, ir arī jādomā, lai neapmaldītos,” saka straupiete un piebilst, ka tad, kad ir piekususi vai kreņķīga, mājinieki saka, lai brauc uz mežu atpūsties. Savu reizi viņa piedalās arī trīs dienu orientēšanās sacensībās “Kāpa”, tad līdzi brauc mamma un jaunākā meita, un pa ceļam ir arī ekskursija.
Edīte vērtē, ka Straupē pietrūkst cilvēka, kurš nodarbotos ar bērniem un jauniešiem, iesaistītu viņus sportiskās nodarbībās. Tas nenotiek mērķtiecīgi. Viņa meitu ved uz futbola treniņiem Siguldā. Vecākā meita studē, jaunākais dēls mācīsies par mežsaimnieku, bet vecākais strādā Rīgā, ir
servisa audioinženieris. “Katrs izvēlējies savu profesiju, vēlas darīt to, kas patīk,” gandarīta mamma.
Edīte ir pārdevēja, bet atrod laiku tam, kas patīk. Ogošana, sēņošana, mežs dod spēku. Šovasar lielākais prieks par Lielstraupes purvā salasītajām lācenēm. Tās ziemā atgādinās par vasaru. Edīte ir arī prasmīga rokdarbniece. “Dzimtā vienmēr bijušas izcilas rokdarbnieces, un arī man patīk. No lietota apģērba top jauns. Bērniem esmu daudz šuvusi. Tā var ietaupīt un tikt pie oriģināla apģērba. No podziņām šuju kroņus, strādāju arī ar ādu,” pastāsta Edīte.
Viņa savu reizi ir arī gide. Straupiete sestajā paaudzē, zina vietējo vēsturi, pazīst pagastu, tā ceļus un mežus. “Straupe pievelk. Ūdens tūristi brauc pa Braslu, bet Straupē nav maršruta, pa kuru ejot, iepazīt vēsturi un dabu. Te ir daudz interesanta, ne tikai Lielstraupes pils,” teic Edīte un piebilst, ka arī pašai bijušas domas izstrādāt kādu ekskursijas maršrutu, bet atzīst, ka ikdienā viss ir kā dzīvē – vispirms ir plānošanas optimisms, tad skarbā realitāte. Lai izdomātu maršrutu, tad to piedāvātu tūristiem, tā nevar būt brīva laika aizraušanās. Viņa arī uzskata, ka Straupe, mazākā Hanzas pilsēta pasaulē, vairāk jāreklamē, par to jāatgādina.
“Straupe visos laikos bijusi ar savu šarmu. Tā ir mana dzimtā vieta,” ar lepnumu saka Edīte Rudzīte.
